10 padomi, pirms uzticēt bērnu vecvecākiem

Slimību ABC
10. marts, 2009
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

  1. Apzināti pārdomāt savu bērnības pieredzi. Kā mazuļa vecvecāki izturējušies pret saviem bērniem, vai nav bijuši vardarbīgi, kādas audzināšanas metodes izmantojuši? Ja vecvecāki vecāku lomā bijuši vardarbīgi, nopietni jāpārdomā, vai uzticēt savu bērnu viņiem. Iespējams vecvecāki paši joprojām neuzskata, ka audzinājuši vardarbīgi. Ja tas ir tā, attieksmi mainīt būs grūti. Ja vecvecāki apzinās, ka bijuši vardarbīgi, ir cerība, ka pret mazbērniem viņi izturēsies citādi. Tomēr garantijas, ka, paliekot divatā ar bērnu, vardarbīgas izturēšanās nebūs, nav. Vecākiem tad jāvēro, kā mazais jūtas kopā ar vecvecākiem. (Sīkāk par vardarbīgu uzvedību šā numura tēmas publikācijās – aut.).

  2. Novērtēt vecvecāku apmierinātību ar dzīvi. Daudz svarīgāka par pieaugušo savstarpējām attiecībām ir vecvecāku šā brīža attieksme pret dzīvi. Ja tā ir negāciju un neapmierinātības pilna, tā netieši ietekmēs mazuli. Vai vecāki to vēlas?

  3. Novērtēt attiecības ar bērna vecvecākiem. Neatrisināti konflikti pieaugušo starpā, nespēja izrunāties un vienoties, vienas vai abu pušu nespēja veselīgi uztvert citādus viedokļus par bērna audzināšanu atstāj iespaidu uz mazo. Ja vecvecāki ir harmoniskas personības, parasti viņi spēj labi izturēties pret mazbērnu, neraugoties uz nesaskaņām ar pieaugušajiem bērniem, tomēr ir risks, ka attieksme var būt neadekvāta. Vēl saspīlētāka situācija var veidoties, ja mazbērna pieskatīšana notiek nelabprāt. Tāpēc, ja vien tas iespējams, vispirms labāk atrisināt saspīlējumus pieaugušo starpā, radīt veselīgu gaisotni, sagaidīt no vecvecākiem vēlmi pieskatīt mazbērnu un tikai tad viņu uzticēt uz ilgāku laiku vai regulāri.

  4. Visiem izrunāties. Pirms izlemt, vai un cik bieži bērns tiks uzticēts kādam no vecvecākiem, par to jāvienojas vecākiem pašiem, jāizrunā visas šaubas un bažas. Jāvienojas, vai vecvecāki mazo auklē uz pilnu slodzi, brīvdienās vai nemaz. Tad jāizrunājas ar potenciālajiem auklētājiem vai auklētāju. Parasti sievietes vairāk uzticas savām mammām, tāpēc, ja mazuli biežāk pieskata otra vecmāmiņa, vienoties ar viņu par bērna audzināšanu var palīdzēt mazuļa tēvs. Izrunāšanās ar mazuļa vecvecākiem palīdzēs izvairīties no pārpratumiem un negaidītiem pārsteigumiem. Visiem kopā precīzi jāvienojas, kāda ir katra loma trijstūrī «bērns – vecāki – vecvecāki».

  5. Noteikt robežas. Ja panākta vienošanās par mazbērna pieskatīšanu, svarīgi noteikt robežas, kuras vecvecāki nedrīkstētu pārkāpt. Piemēram, ļaut bērnam darboties pa mājas aptieciņu vai neļaut, dot vai nedot kādu produktu. Ja vecvecāki robežas tomēr pārkāpj, par to uzreiz jārunā un jāvērtē attieksme. Visgrūtāk vienoties par spēles noteikumiem, ja pieaugušie bērni ir joprojām emocionāli atkarīgi no saviem vecākiem. Ļoti lielas atšķirības starp vecāku un vecvecāku noteiktajām robežām var radīt mazajā apjukumu. Ja vecāki kādu reizi jūt, ka pēc viesošanās pie vecvecākiem bērns nav savācams, parasti pie vainas ir mazuļa apjukums, ko tad drīkst un ko nedrīkst darīt vienā un otrā mājā vai vienā un otrā kompānijā. Precīzi vienoties par katru sīkumu nav iespējams, tāpēc lielākam bērnam jāskaidro, ka katrā vietā noteikumi mēdz atšķirties. Ir lietas, ko vecvecāku mājā drīkst darīt, bet nedrīkst savā mājā, un otrādi. Ja apjukuma dēļ bērns ir niķīgs katru reizi pēc tam, kad bijis kopā ar vecvecākiem, skaidrs, ka robežas ir pārāk atšķirīga, un tās vēlreiz ir jāpārrunā. Jācenšas situāciju novērtēt it kā no malas. Reizēm vecvecāki palīdz ieraudzīt, ka vecāki savās mājās bērnu ierobežo pārlieku un robežas jāmaina pašiem.

  6. Runāt par problēmām. Vecvecāki mazbērnus parasti pieskata, cenšoties pēc labākās sirdsapziņas. Tomēr bērna vecākiem pieder pirmais un pēdējais vārds visos jautājumos, kas skar viņu bērnu. Viņiem ir tiesības aizrādīt. Tas var būt grūti, bet jāpatur prātā doma, kā ir labāk bērnam. Vainas izjūtu, ka jāaizrāda saviem vai partnera vecākiem (ja tāda mostas), jācenšas pārvarēt. Patiesībā tā nav aizrādīšana, bet informēšana par saviem uzskatiem bērnu audzināšanā. Jaunā ģimene ir kā atsevišķa valsts ar saviem noteikumiem un robežām un tā jārespektē, pat ja mazulis, viņa vecāki un vecvecāki dzīvo vienā mājā. Protams, jābūt korektiem: «Mūsuprāt, bērnam būtu labāk, ja mēs visi rīkotos līdzīgi. Tad mazais nebūtu apjucis, ka vecāki prasa ievērot vienu, bet vecvecāki kaut ko citu. Labāk visi darīsim tā, kā tagad sarunāsim!» Ir svarīgi pārpratumus un nesaskaņas risināt uzreiz. Šādas problēmas nemēdz atrisināsies pašas no sevis. Drīzāk tās mēdz samilzt.

  7. Cienīt vecvecāku laiku un būt gataviem atteikumam. Par to, ka jāpieskata mazbērns, nekad nevajadzētu paziņot pēdējā brīdī. Vecvecākiem ir tiesības dzīvot savu dzīvi, un nav pienākuma jebkurā laikā būt gataviem auklēt mazbērnus. Aktīvu un aizņemtu vecvecāku mūsdienās ir arvien vairāk. Par to jāpriecājas, jo vecvecāki, kas realizē sevi, gūst arvien jaunus iespaidus, var tos nodot saviem mazbērniem. Vecvecākus mazbērni satiek retāk, toties iespaidi pēc tikšanās ir tik spilgti, ka mazie tos atceras ilgi.Svarīgākās ir emocijas, ko mazbērns piedzīvo, tiekoties ar vecvecākiem, nevis tikšanās biežums.

  8. Neaizliegt tikties. Ja sadarbība, uzticot mazo vecvecākiem, neveidojas laba, nedrīkst liegt tikšanos vispār. Aizliedzot tikties ar vecvecākiem, konflikts netiek atrisināts un mazbērns kļūst par zaudētāju (ja vien vecvecāki nav izturējušies tik vardarbīgi, ka apdraudējuši mazo). Labāk meklēt kādu kompromisu, piemēram, jātiekas visiem kopā, neatstājot mazo vienu ar vecvecākiem. Lai bērns iegūtu stabilu pamatu turpmākajai dzīvei, ir labāk, ja viņam ir saskarsme ar iepriekšējām paaudzēm. Pieaugušie bērni savos vecākos redz ko tādu, kas ir pretrunā viņu uzskatiem. Tas ir fakts. Bet mazbērni vecvecākos redz ko pavisam citu – interesantus sarunu biedrus vai, piemēram, visgardāko pīrādziņu cepējus pasaulē. Arī tas ir fakts. Pieaugušo ziņā ir vienoties vismaz par kaut kādu saskarsmes veidu.

  9. Vienoties par atlīdzību. Lai arī vecvecāku mīlestība nav pērkama, svarīgi atrast īsto veidu, kā pateikties, jo mazbērnu auklēšana nav vecvecāku pienākums arī tad, ja viņi to dara ar prieku. Kā atlīdzināt vecvecākiem par bērna pieskatīšanu, jālemj atkarībā no tā, kā vecvecāki uztver šo nodarbi. Ir ģimenes, kurās vecmāmiņai par bērnu pieskatīšanu maksā algu, jo viņa to dara katru dienu un tas ir viņas vienīgais iztikas nodrošināšanas veids. Ja mazbērnu auklēšana notiek pa retam vai arī vecvecāku finansiālais stāvoklis ir labs, viņi nevēlēsies saņemt samaksu naudā. Mazuļa vecākiem ir svarīgi pieņemt, ka vecvecāku «nē» naudai patiešām ir «nē». Ja šķiet, ka vecvecāki kautrējas prasīt naudu par mazbērna auklēšanu, kaut gan viņu finansiālā situācija nav pārāk laba, mazuļa vecākiem jāatrod cits veids, kā viņus atbalstīt. Katrs vecvecākus var atbalstīt pēc viņu vajadzībām un interesēm. Pateicība jebkurā gadījumā ir pozitīva.

  10. Neatstāt bērnu pavisam. Vecāki sniedz drošo pamatu ne tikai zīdaiņa vecumā, bet visu mūžu, katram bērnam viņi ir neaizstājami. Ja mazajam ļautu izvēlēties starp dārgām lietām, kuras vecāki nopelna, ilgi strādājot, un vecāku klātbūtni, viņš izvēlētos pēdējo.

    Konsultē psihoterapeite AELITA VAGALE

    Teksts: Zane Strūberga




0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

GADA KOSMĒTIKA 2020

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+