Mammu skumjā pieredze: Man pietrūka piena…

Zīdīšana
27. augusts, 2014
1 komentārs

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock
Izrādās, netrūkst to mammu, kurām barot zīdainīti ar krūti nepavisam nav izdevies vai arī tas nācis ar lielām grūtībām. Turklāt parasti šīs neveiksmes nesušas līdzi kaunu, vainas un nepilnvērtības izjūtu, izmisumu, apkārtējo nosodījumu un kritiku..

Publicējam dažu vēstuļu fragmentus, kuros mammas dalās pieredzē un izjūtās par šo grūto laika posmu viņu dzīvē.

  • Agija

Paldies jums, ka parādāt arī grāmatas citu pusi,  jo ar šo zīdīšanas cīņu šobrīd kaut kādā posmā saskaras ļoti daudz mammu.

Cik reižu esmu jutusies kā slikta mamma, jo nevarēju izdarīt to, kas it kā bija jāspēj… BET ir lielais bet :) Es jūtos lepna, ka par spīti pirmajam laikam bez atbalsta un virkni pārmetumiem es izcīnīju nogurdinošo cīņu, un mana mazā princese dabūja mātes pienu deviņus mēnešus :) Es atradu citas mammas, kas arī saskārušās ar problēmu – nespēt zīdīt bērniņu – un barojušas, izmantojot piena pumpīti, lai gan ne Latvijā – šeit par to runāt bez maz tabu… Mammām ir kauns, ja par spīti pūliņiem visām nesanāk bērnu zīdīt.Mīļās māmiņas – dzīve nav ideāla… Nav divu vienādu gadījumu, nav tikai viens pareizs variants, kā dzemdēt, kā barot, kā audzināt… Nekaunieties, ja jums kaut kas nesanāk pēc grāmatas…Viss notiek kā tam jānotiek, tik jābūt atvērtām un gatavām adaptēties dažādās situācijās.

  • Lasītāja I.

Piedaloties interneta forumos, runājot ar paziņām un lasot daudz dažādus rakstus par krūtsbarošanu, lasu, ka lielākoties māmiņas ar krūti bērniņu baro pēc iespējas ilgāk, atzīstot to par sava veida kaifu, jo tas taču ir kontakts ar bērnu un bērnam visveselīgākais ēdiens. Pēc iespējas ilgāk katrai māmiņai izpaužas citādāk, t.i. apmēram sešus, astoņus mēnešus, citai gadu, citai pat trīs gadus un vēl ilgāk, tas nekas, ka bērnam ir jau zobi un viņš kož. Es piekrītu kādas savas paziņas teiktajam, ka tas taču ir sava veida mazohisms – zīdīt bērnu pēc iespējas ilgāk -, kaut kādai robežai taču jābūt, piemēram, seši mēneši un viss.

Kamēr man vēl nebija bērnu, nezināju, ka krūtsbarošana var izvērsties par murgu.

Man tā bija, un, manuprāt, tā bija arī sava veida bērna mocīšana, jo visu pienu neizēda, svarā nepieņēmās, man bija jāatslauc – jutos kā govs, jo nepārtraukti ražojās piens, bet es tikai atslaucu – salaužot pat piena pumpīšus, māja un gulta bija pilna ar kāpostu lapām, kas remdēja sāpes. Ģimenes ārsts jau pašā sākumā teica, lai sāku ar piena maisījumiem, jo bērns nepieņemas svarā. Sāku – un tad labi sāka pieņemties svarā. Tāpēc apbrīnoju tās sievietes, kam krūtsbarošana ir patīkama un neizvēršas par murgu.

  • Sanda Roze

Vienu rītu pamodos ar sāpēm krūtī. Uzreiz mēģināju atslaukt pienu, izmantot dažādas metodes, lai samazinātu piena sastrēgumu, bet nelīdzēja nekas. Sāka celties temperatūra, pat pāri 39 grādiem. Mastīts! Zvanīju ģimenes ārstei, kas teica, ka es, iespējams, par daudz dzerot, lai to nedarot, un, ja pēc diennakts nekļūs labāk, būs jādzer antibiotikas.

Nomocījos diennakti, jo briesmīgo temperatūru īsti nespēja nodzīt arī paracetamols. Beigās, galīgi izmocījusies, saucu ātro palīdzību un tiku pie antibiotiku receptes. Pat ar to temperatūra sāka kristies vēl tikai pēc dienas. Protams, bērnu visu laiku zīdīju, bet ievēroju, ka pie slimās krūts viņš ēd nelabprāt un ka piena kļuvis mazāk. Tomēr biju pārliecināta, ka tas saražosies.

Kad atžirgu no murgā pavadītajām dienām, nosvēru savu mazuli. Pa nedēļu viņš bija nokrities svarā un kļuvis apātisks. Atceros skatu, kā viņš nekustīgi guļ, rociņas aukstas… Pat paraudāt īsti nebija spēka, viņš īdēja. Sapratu, ka piena saražošanos es vairs nevaru gaidīt, jāsāk piebarot ar mākslīgo piena maisījumu.

Protams, man kā krūts zīdīšanas piekritējai tas bija briesmīgs pārdzīvojums, visu laiku jutos nomākta un raudulīga.

Kad piezvanīja sen nedzirdēta draudzene, vienkārši nespēju parunāt un raudāju… Meklēju palīdzību gan pie dūlas un PEP mammas, gan krūts zīdīšanas konsultantes, gan zvanīju uz Māmiņu tālruni. Bet piens bija tik, cik bija. Katru ēdienreizi pusi devu mākslīgo piena maisījumu.

Protams, arī man jāklausās citu viedoklis par to, ka piens saražosies, viss ir galvā, liec tik biežāk pie krūts. Protams, sāpīgi. Īpaši tādēļ, ka viņi nespēja iedomāties, ko es pārdzīvoju un ko tik visu nedarīju. Tāpēc gribu iedrošināt māmiņas – ir situācijas, kad ir jāpiebaro, un tas vienkārši ir jāpieņem! Nu jau manam bērniņam ir trīs mēneši, viņš aug braši un vienlīdz labi zīž gan krūti, gan ēd no pudelītes. Un tas ir galvenais – vesels un apmierināts bērns!

  • Ilze Ozoliņa

Nonācu pie raksta Man pietrūka piena. Kā es to lasīju! Lai arī esmu tikai viena bērna mamma un tam pašam jau pieci gadi, rakstā kāri tvēru katru vārdu, jo arī man tā ir bijis. Tikai – raksta autorei līdz galam tomēr bija happy end, kas nebija manā gadījumā. Tomēr es neķengāju mammas, kā to dažkārt dara forumos u.c., ja gadījumā nesanāk barot pašai, jo kas zina, kāpēc tā? Galu galā – kāda mums, svešiem, gar to daļa? Mēs nekad nezinām un nezināsim, kā jūtas pati mamma… Un ja vēl uzbāžas ar šādiem jautājumiem – tad ir vāks.

Jā, kad biju zaļa un jauna, arī es centos sākumā vāji turēties pretī un sarkt – nu, nevaru barot, nebaroju… Vēlāk jau vienkārši atrraucu – negribu un viss, kas jums no tā? Rupji? Iespējams, bet dažkārt kaitina šajā ziņā sabiedrības pārlieku interesētība par to, ka mamma baro ar krūti vai nē.

  • Kristiāna

Es arī esmu izgājusi cauri problēmām, un daļēji šo situāciju ļaunāku darīja fakts, ka krūts barošanu slavinoša (un pudeli nosodoša) informācija parādās daudz kur, kamēr reālu problēmsituāciju apraksti gan nav tik bieži atrodami. Veselības problēmu dēļ (kā vēlāk atklājās) pieprasījuma – piedāvājuma piena vairošanas princips uz mani īsti nedarbojas. To gan atklāju pēc smaga darba pie piena pavairošanas divu mēnešu garumā zīdīšanas konsultantu vadībā (ar abiem bērniem).

Arī man no visa dzirdētā un izlasītā bija izveidojies priekšstats, ka sākums nav viegls, bet piens ir teju katrai sievietei, un pudele ir tīrs slinkuma rezultāts.

Šo priekšstatu dēļ pirmais mēnesis ar pirmo bērniņu man arī izvērtās milzīgā murgā.

Ar visām četrām turējos pie tā, ka pudele ir slikta, kā rezultātā bērns mēneša beigās bija zem dzimšanas svara un pati biju teju uz ārprāta robežas.

Kad bērniņu sāku piebarot, viņš pilnīgi izmainījās, un man arī beidzot parādījās spēka papriecāties par to, kas man ir dots. Taču, neraugoties uz to, ka pat zīdīšanas konsultante man teica, ka acīmredzot man ir kādas veselības problēmas, kā rezultātā piena nepietiek, es nebeidzu cīnīties ar vainas apziņu un kauna izjūtu, ka neesmu bijusi gana laba, un ar šo sajūtu galā tiku tikai pēc laika, kad palasīju ārzemju literatūru, vairāk parunāju ar dažādiem speciālistiem un papētīju statistiku par to, cik tad procentuāli sieviešu reāli baro bērnus ar krūti.

  • Trīs bērnu māmiņa Līga

Tādas nu mēs esam tās nespējīgās mammas – iedzītas kaktā par to, ka neesam varējušas bērnu izbarot tikai un vienīgi ar krūti kā propagandē visi žurnāli, brošūras, dakteri un pat dažas reklāmas par krūts barošanu uz Rīgas māju sienām. Konkrēti mani šī tēma ir skārusi ar katru no trim bērniem, jo man piens neizskaidrojamu iemeslu dēļ ir bijis par maz. Līdz ar to paralēli savam pupam esmu devusi klāt arī maisījuma pudelīti.

Izprovēju laikam pilnīgi visus padomus, lai piens vairotos: ķimeņu tēju, lazdu riekstus, halvu, bišu māšu peru pieniņu, kondensēto pienu, placentas homeopātiju, krūts barošanas konsultācijas, zintnieču padomus utt.. Neteiktu, ka tāpēc piens būtu krūtīs palicis vairāk. Bet, lūk, mani paņēmieni, lai bērniņš no krūts neatteiktos, lai cik maz vai daudz to dotu:

  • Pie pupa liku bērniņu klāt  ik pa pusstundai vai stundai – jo tāds manā konkrētajā gadījumā bija pieprasījums, un es to neignorēju.
  • Pirmo pusotru mēnesi maisījumu pilināju mutītē tikai un vienīgi ar špricīti (protams, bez adatas). Pēc tam pārgājām uz pudeli. Un, kad vien bērniņš sāka izrādīt atteikšanās pazīmes no pupa, devu maisījumu atkal ar špricīti.
  •  Noņēmu nost no mūsu redzesloka arī knupīti (kaut gan īpašu interesi tāpat par to mani bērni nav izrādījuši).
  •  Pārsvarā dzīvojos ar zīdainīti pa mājām, cik nu tas ir iespējams daudzbērnu ģimenē, kad vecākie bērni jāvadā uz dārziņu.

1 komentārs

skepter
Lika pasmaidīt tas, ka barošana ar pudeli tiek uzskatīta par slinku mammu iezīmi. Daudz vienkāršāk tak ir izvilkt nakts vidū pupu nevis nevis skriet uz virtuvi ar bērnu rokās un taisīt pudeli. Tā kā man pat gribētos teikt, ka mammas kas barojušas mazos ar pudeli ir pat čaklākas, kā tās, kas dot pupu. Vismaz toreiz, kad man daktere ieteica pa nakti dot bērnam pudeli, lai atradinātu no nakts ēšanām, biju tam pa slinku, tāpēc devu pupu un saldi čučējām tālāk.Bet tām mammām, kas par spīti visam cīnījušās un devušas pus uz pusi krūti un pudeli...noņemu cepuri viņu priekšā!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

 

Privātā Dzīve

Vairāk

Receptes

Vairāk

Veselība

Vairāk

Ieva

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+