Zīdainis skatās uz mammu, bet mamma — mobilajā telefonā. Kādas var būt sekas?

Nereti uztraucamies par to, cik daudz laika mūsu bērni pavada mobilajos telefonos, datoros, planšetēs. Bet kā ar mums pašiem? Kā mazuļa attīstību var ietekmēt tas, ka mammas un tēta uzmanība arvien vairāk tiek pievērsta viedierīcēm, skaidro Baiba Martinsone, LU asociētā profesore, klīniskā psiholoģe un ģimenes psihoterapeite.
Piesaistes nozīme
Sindija Meluškāne
5. marts

Saglabāt

Shutterstock

Zinu pēc sevis: pirmajos mēnešos, kad mazulītis pie pupa pavadīja vairākas stundas dienā un naktī, man ātri vien apnika visu laiku skatīties un apbrīnot bērniņu, tāpēc ar vienu roku atbalstīju mazo pie krūts, bet otrā rokā – telefons, kurā ar 4G internetu varēju darīt visu to pašu, ko ar datoru. Pat skatīties video un filmas! Tas, visticamāk, nebūtu nekas traks, ja vien šis telefons ar internetu nebūtu tik ievelkošs. Vai tā būtu saruna ar draudzeni sociālajos tīklos, jaunu drēbīšu meklēšana bērniņam, interesanta raksta lasīšana vai videorullītis – gribas to visu noskatīties līdz galam. Bet līdz galam ne vienmēr sakrīt ar to brīdi, kad bērniņš beidzis ēst, pamodies vai grib komunicēt ar mammu. Bērniņš skatās uz mammu, bet mamma – telefonā… Mobilais telefons noteikti nav vienīgais, taču tas tiešām var būt viens no zagļiem, kas nozog mammas uzmanību bērna pirmajā dzīves gadā, kad viņam tā ir ļoti vajadzīga, jo šajā laikā veidojas bērna piesaiste mammai.

Kā veidojas piesaiste?

«Mazs bērns neapzinās, kā viņš jūtas. Viņš to uzzina pēc tā, kā mamma atspoguļo bērna emocijas – ar acu skatienu, vārdiem un mīmiku. Un šajā agrīnajā dzīves posmā ļoti svarīgi, lai centrā ir bērna, nevis mammas vajadzības. Bērnam viena no pamatvajadzībām ir drošības izjušana. Un pēc tā, kā vecāks izturas pret bērnu, viņš atrod veidu, kā iegūt drošības izjūtu un kā justies mīlēts. Psiholoģijā to sauc par piesaistes veidu – drošo piesaisti vai nedrošo piesaisti,» skaidro psiholoģe Baiba Martinsone.

Drošā un nedrošā piesaiste

Ja mamma ir atsaucīga, atspoguļo bērnu, ir pieejama un spēj pietiekami labi nojaust bērna vajadzības, tas ir pamats, lai bērnam veidotos drošā piesaiste. «Mammai nav jābūt ideālai. Taču lielākoties viņa spēj reaģēt uz bērna vajadzībām un saprot, kad bērniņš ir izsalcis, kad viņam nāk miegs, bet kad pie vainas ir pilnas autiņbiksītes. Un mazulis iegūst drošības izjūtu, ka tad, kad viņam būs nepieciešams, mamma būs klāt un palīdzēs,» saka Baiba Martinsone. Ir mammas, kas ne tik labi saprot savu bērnu. «Tās nav sliktas mammas, viņas arī mīl savus bērnus, bet tāda var būt dzīves situācija. Piemēram, viņa ir hroniski nogurusi vai piedzīvo attiecību grūtības, atkarību vai emocionālas problēmas.

Kādu iemeslu dēļ mamma ir pārņemta ar sevi un brīžiem spēj pieslēgties bērna vajadzībām, brīžiem ne.

Tad bērns iemācās, ka mamma nav prognozējama, un apgūst īpašu taktiku, kā iegūt drošību, – viņš vēro, kāda ir mamma, un, ja ir labā diena, tad tuvojas mammai, bet, ja ir sliktā diena, – ietur distanci. Mīnuss ir tas, ka šāda taktika viņu padara pārņemtu ar attiecībām, un tas ir viens no nedrošās piesaistes veidiem. Te var būt arī stāsts par to, ka vecāks velta daudz uzmanības saviem gadžetiem un tikai uz īsu brīdi pieslēdzas bērnam. Vēl ir vecāki, kam nepatīk tuvība – ņemšanās, ucināšanās, fiziski pieskārieni. Bērns tuvojas, bet mamma saka: «Nesasmērē man drēbes, nesaburzi matus, aizej paspēlējies, ko tu te čīksti!» Bērns saņem nepārtrauktu noraidījumu. Un šajā gadījumā mazais apgūst pilnīgi citu stratēģiju – viņš saņem drošību, netuvojoties vecākam. «Jo, kad es eju pie tevis, tu mani noraidi. Vienīgais veids, kā es varu justies mīlēts, – ja es mammai netuvojos, esmu pašpietiekams, tad mamma būs apmierināta ar mani.» Bērns izveido pseidopašpaļāvību un pieaugušā vecumā ar lepnumu stāsta psihologam: «Man nekādas ucināšanās nebija, mamma ātri iemācīja man patstāvību, jau triju gadu vecumā pats gāju uz bērnudārzu, četros gados mācēju kakao iejaukt. Bet iekšējā izjūta šiem cilvēkiem ir tāda, ka mamma nemīl… Viņi var daudz dzīvē sasniegt, jo paļaujas tikai uz sevi, bet vienlaikus var justies vientuļi un piedzīvot attiecību grūtības, jo nespēj paust emocionalitāti,» novērojusi Baiba Martinsone.

Kāpēc piesaiste ir tik svarīga?

Veids, kā bērns pirmajā dzīves gadā saņem drošības izjūtu, tieši ietekmē to, kā viņš veidos attiecības turpmākajā dzīvē, sākot ar bērnudārza biedriem un pagalma draugiem, beidzot ar vīru, sievu un kolēģiem. Ja bērnībā izveidojies piesaistes stils nemainās, tad noraidītais bērns, kuram būs izveidojusies neveselīga izvairīgā piesaiste, biežāk var būt agresīvs un, ja sitīs, tad no visa spēka. Viņš nemeklēs palīdzību, jo ir iemācījies, ka jātiek galā pašam. «Savukārt tie, kas zīdaiņa vecumā piedzīvojuši neprognozējamu un nekonsekventu attieksmi, biežāk kļūst par upuriem. Viņiem ir grūtāk mācīties un attīstīties, jo viņi ir emociju pārņemti. Turpretī bērniem, kuriem veidojusies drošā piesaiste, ir vieglāk attīstīt savas sociālās un emocionālās prasmes,» piesaistes nozīmi skaidro Baiba Martinsone, uzsverot, ka atbilstoši tam, kādas attiecības bērnam bijušas ar aprūpētāju, visbiežāk mammu, piesaistes stils ir izveidojies jau gada vecumā. Tas gan nav akmenī iecirsts un dzīves laikā var mainīties. «Piemēram, pusaudža vecumā, ja bērns no nedrošas ģimenes aiziet uz kādu sporta pulciņu, kur var veidot drošas un stabilas attiecības ar treneri, viņš var izveidot drošu piesaisti. Arī vēlāk, kad sākas romantiskās attiecības, ieejot vīra vai sievas ģimenē ar drošas piesaistes attiecībām, viena vai otra partnera piesaistes stils var mainīties. Un jāatzīst, ka nelabvēlīgā situācijā droša piesaiste var mainīties uz nedrošu. Grūtības var rasties, ja pārī satiekas cilvēki ar dažādiem dominējošiem piesaistes stiliem. Ļoti tipisks konflikts: sieva sūdzas, ka vīrs viņu neapčubina un nesamīļo, bet vīrs nesaprot, kāpēc sieva dusmojas. Viņš taču strādā, nes mājās naudu, nedzer, ko viņa vēl grib? Viņa grib parunāties un tuvināties. Taču cilvēkam, kas agrā bērnībā uztrenējis izvairību, var būt bail tuvoties, jo tad pastāv risks justies noraidītam. Drošāk ir ieturēt distanci, un arī tas rada dažādas grūtības attiecībās.»

Ar zīdaini ir jārunā

Lai bērns attiecībās izjustu drošību, mammai pirmajā gadā ir jācenšas izprast sava bērna vajadzības, pēc iespējas veltot bērnam nedalītu uzmanību. «Uzreiz gribu nomierināt, ka nedalīta uzmanība nenozīmē nepārtrauktu uzmanību. Arī mammai ir savas vajadzības, tostarp vēlme pačatot ar draudzenēm vai citām mammām. Turklāt bērnam ir jāattīsta pašregulācija un spēja kādu laiku pabūt pašam ar sevi. Piemēram, ja zīdainītis ir pamodies un gultiņā kunkst, nevajag uzreiz skriet pie viņa. Lai viņš apgūst spēju izturēt pats sevi un nomierināties, un tikpat labi pēc brītiņa viņš vai nu atradīs kaut ko, uz ko skatīties, vai aizmigs. Bērns var mazu, mazu brīdi paciesties, bet tā, lai šis mirklis nav mokošs,» iesaka psiholoģe. Jau no pirmajām dienām zīdainim ir svarīgi, lai vecāks ar viņu veido acu kontaktu, sarunājas, lai viņš dzird bagātīgu valodu. «Tēvi mēdz jautāt – par ko lai es runāju ar zīdaini? Par visu! Pat ģērbjot zīdaini, ir svarīgi viņam teikt: tagad mēs velkam vienu rociņu, otru rociņu, ņemsim pūkaino cepurīti. Nosauc viņam visu, ko redzi un kas notiek,» teic Baiba Martinsone.

Bērnam ļoti svarīgs ir atspoguļojums

«Ar savu sejas izteiksmi vecāks palīdz zīdainim saprast, vai situācija ir patīkama vai, gluži pretēji, draudīga. Tādējādi vecāks palīdz bērnam regulēt viņa emocijas un izprast situācijas. Un tikpat svarīgi ir nosaukt bērna uzvedību. Piemēram, mamma kaut ko dara, runā ar draudzeni vai raksta īsziņu. Bērns viņai kaut ko rāda un saka: «E-e-e,», un, kamēr mamma neapstiprinās un nenosauks to vārdā, bērns, iespējams, nerimsies. Savukārt mamma var justies, ka bērns viņu tīšuprāt kaitina vai niķojas. Bērns sāk kliegt, un mamma vēl beigās bērnu sarāj. Ja mamma paceltu acis no tā, ko viņa dara, un pateiktu: «Jā, tur ir puķe, tu paņēmi mašīnu,», bērns norimtu. Mammai tikai jāpasaka tas, ko bērns pats vēl nevar pateikt, jo viņa atspoguļošana palīdz viņam nomierināties.»

Ir pētījums, kur 10 mēnešus vecam bērnam jārāpo pa stikla virsmu, zem kuras redzama grava. Bērns pierāpo pie šīs vietas un skatās uz mammu. Ja mammas seja otrā pusē ir iedrošinoša, bērns rāpos pāri gravai.

Tas ir piemērs tam, ka pasauli un to, kas ir droši vai nav, ko drīkst, ko nedrīkst, bērns mācās caur mammu. Jau zīdaiņa uzvedība ir atkarīga no tā, kādas emocijas pauž māte. Ja mamma vairāk skatās telefonā (vai jebkurā citā ierīcē), nevis uz savu bērnu, mazuļa emocijas un uzvedība, iespējams, netiek pietiekami atspoguļotas, un tas kavē viņa attīstību. Vispirms bērns iemācās velties, rāpot, celties, iet uz podiņa u. c. Bērns apgūst arī to, kā viņš pats var ietekmēt pasauli, piemēram, mazulis izmet grabuli no gultas, mamma paceļ, ieliek atpakaļ, un bērns met atkal. Un šajā brīdī vecākus var apsveikt, jo tas nozīmē, ka viņu bērns intelektuāli attīstās. Viņš ir apguvis cēloņsakarību – ja es metu, tad skan –, nevis tīšuprāt kaitina mammu vai tēti. Ja vecākam šķiet, ka bērns to dara viņam par spīti, iespējams, viņš ir vairāk pievērsies savām vajadzībām, nevis bērna. Lai attīstītos bērna emociju pasaule, vislielākā nozīme ir tēta, māmiņas vai cita aprūpētāja iejūtībai, konsekvencei un reaģēšanai uz bērniņa vajadzībām. Tas ietver, piemēram, pielāgošanos bērna dienas ritmam, atsaucīgu reakciju uz bērna satraukumu un nemieru,» atzīst psiholoģe.  

Ir vērts pārdomāt, ja jūsu ģimenē notiek šādi:

  • Mazulis ir labā omā, pierāpojis, pienācis pie mammas un tēta, jo vēlas paspēlēties, taču gan mamma, gan tētis nenovērš acis no mobilajām ierīcēm.
  • Bērns kaut ko vaicā, bet atbilde kavējas vai izpaliek, jo vecāki skatās telefonos. Vai arī atbild, bet ar acīm joprojām skatās ierīcē, acu kontakts neveidojas.

Novērtē rakstu

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs