Kā veicināt bērna patstāvību pirmajā dzīves gadā?

Mans Mazais
Iveta Troalika
Iveta Troalika
1. oktobris, 2018
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock
Pamazām, pamazām bērniņam no mammas ir jāatdalās, jākļūst patstāvīgākam, līdz viņš izaug par patstāvīgu, brīnišķīgu pieaugušo. Mēs, vecāki, viņu šajā ceļā varam atbalstīt vai bremzēt. Kā veicināt bērna patstāvību un kāpēc tas ir svarīgi, sarunā skaidro psihoterapeite Vita Kalniņa.

– Kāpēc ir svarīgi runāt par bērna autonomiju?

– Ir daudz pieaugušo, kam bērnībā tik daudz teikts nē, ka arī tagad, kad paši ir vecāki, ir grūti saprast, ko viņi vēlas, ko spēj. Bērnam ir nepieciešamība sajust sevi kā atsevišķu cilvēku, personību, neatkarīgu no mammas, paliekot ar viņu labās un tuvās attiecībās. Tas ir svarīgi, lai vēlāk dzīvē viņš spētu ne tikai pielāgoties citu vajadzībām, bet arī saprast, kas es esmu, ko jūtu, ko gribu un kas man ir svarīgi. Vispirms bērns ar mammu ir simbiozē, abi ir kā salipuši, un mamma nereti saka: «Mēs paēdām pupiņu, mēs pakakājām.» Tad viņi lēnām sāk atdalīties, mamma atgriežas pie sava es, un bērns pirmo reizi mūžā saprot, ka viņš var būt kaut kas bez savas mammas. Tas sākas pirmā dzīves gada beigās un turpinās līdz četriem gadiem. Kulminācija ir divarpus gadu vecumā, ko mēdz salīdzināt ar pusaudžu vecumu. Tad parasti ir visvairāk protestu. Savukārt četrgadnieks ir tāds, ar kuru visbiežāk jau pietiekami labi var diskutēt, vienoties.

– Pirmā gada beigās – agri! Šķiet, ka viņš vēl ir bēbītis.

– Jā, daudzas mammas nav gatavas to ieraudzīt, jo vēlas joprojām būt saplūdušas ar mazuli, grib visu kontrolēt. Taču bērnā no dabas ir ielikta šī autonomija – viņš grib atdalīties. Reizēm bērni to nedara, ja redz, ka mammai tas ir ļoti grūti. No vienas puses, bērns vēlas izdarīt kaut ko pats, piedzīvot ko īpašu un jaunu, no otras – ir arī bail, jo vēl jau viņš nejūtas tik drošs, lai vispār varētu atiet no mammas un būt neatkarīgs. Tad ir jautājums, vai mamma spēj pieņemt bērna vēlmi vairs nebūt visu laiku kopā ar viņu. Varbūt viņa ir dusmīga par to? Vai bēdīga? Ja viņa ir ārkārtīgi bēdīga, nereti bērns apspriež savu vēlmi un mierina mammu. Ja viņai klāsies labāk, ka es, tāds maziņš un nevarīgs, sēdēšu viņai klēpī, tad es arī sēdēšu, nevis darīšu to, ko man gribētos. Jo bērns ir ļoti atkarīgs no mammas emocijām. Ja viņai klāsies labāk, tad kaut kādā ziņā arī bērnam klāsies labāk, pat ja viņš upurēs kaut ko no tā, kas viņam ir vajadzīgs.

Jau jaundzimušais rāda, ko grib, ko ne, aizgriežot galvu, kad kaut kā ir par daudz.

Reizēm arī mammai vajag, lai viņa ir vajadzīga bērnam. Ļoti nozīmīga, kāda cilvēka mīlēta un īpaša. Neviens partneris to nevar iedot, un to nemaz nevajadzētu. Visbiežāk stāsts ir par pašas bērnību – vai viņa no savas mammas ir dabūjusi gana daudz mīlestības un uzmanības. Mīlestības nepietiekamība no savas bērnības tiek pārnesta uz mūsdienām, tikai apgrieztā formā: nevis bērnam mani vajag, bet man – viņu. Ir vērts šīs lietas apskatīt terapijā vismaz pāris seansos. Tad ir jāpadomā, kā es varu parūpēties par savu iekšējo bērnu, kam vajadzīga mīlestība, jo stāsts jau ir par mani.

– Vai ir kādi vecumposmi, kad varam teikt, ka nu gan bērnam var piedāvāt darīt kaut ko pašam?

– Man šķiet, ka respektēt bērna autonomiju nozīmē vērot bērnu, skatīties, par ko viņš izrāda interesi, ko viņš gribētu pats darīt, izvēlēties, izlemt, un sekot viņam tajā. Tas prasa nevis izlasīt tabuliņu par vecumiem, bet būt aktīvā līdzdarbībā kopā ar bērnu.

– Mans pusotrgadīgais dēls darījās ar banāna ēšanu: pats noplēsīs no ķekara, mizos. Centos būt atbalstoša mamma, pacietīgi gaidīju, palīdzēju, taču viņš beigās sāka ēst banānu no vidus, ar visu mizu! Nu, tā tomēr nevar.

– Jā, vecāks ne tikai seko, vēro un mēģina nojaust, ko bērnam vajag, bet arī dod informāciju un drošības noteikumus. Piemēram, var piedāvāt bērnam banānu divos trijos veidos, bet ne vairāk. Tāpat bērns var desmit reizes gribēt staigāt pa plīti, bet es būšu tā, kas pateiks, ka pa plīti nestaigā arī tad, kad tā ir izslēgta. Ierobežojumi tomēr eksistē. Daudziem vecākiem ir grūti nosaukt un noturēt robežas. Vecāki nereti cenšas būt tik iejūtīgi, ka iedod bērnam mānīgu priekšstatu, ka pilnīgi viss ir iespējams, jo baidās, kā paši saka, apgriezt bērnam spārnus. Tas nāk no pašu bērnības pieredzes, jo viņiem tik daudz bija aizliegts, ka vēlāk bija grūti uzdrošināties būt radošam, spontānam. Vecāki ir dzirdējuši tikai aizliegumus, tāpēc saviem bērniem piedāvā šo otru grāvi, kur skan tikai jā. Bet, ja bērnam ir sajūta, ka viņš drīkst visu, ja viņš nepiedzīvo realitāti, kurā, protams, ir ierobežojumi, viņam klāsies ļoti grūti, nonākot dzīvē ārpus ģimenes. Varbūt mamma un tētis var uz vēdera izlīst, lai radītu sajūtu, ka viss ir iespējams, bet sabiedrība robežas liks.

Vecāki nereti cenšas būt tik iejūtīgi, ka iedod bērnam mānīgu priekšstatu, ka pilnīgi viss ir iespējams, jo baidās, kā paši saka, apgriezt bērnam spārnus.

Vecāku atbildība ir radīt drošo robežu rāmi, kurā bērns var brīvi realizēties. Vēl ir svarīgi atcerēties, ka rāmis arī bīdās, bērnam augot. Vecāki nereti saka: tiklīdz bijām sākuši mierīgi dzīvot, man beidzot pielēca, ko bērnam vajag, zinu, kā ar viņu sadarboties, un – hop! – viņš aiziet nākamajā pakāpē, atkal ir kaut kas jauns, atkal jāmācās, un sākumā ir grūti.

– Kur vecāki visbiežāk kļūdās? Ko bērni rāda, ka gribētu paši noteikt, bet mēs nepamanām?

– Jau jaundzimušais rāda, ko grib, ko ne, aizgriežot galvu, kad kaut kā ir par daudz. Daudzi vecāki to nepamana vai ignorē un turpina darīt. Nerespektē bērna nē. Nereti tas turpinās, arī bērnam paaugoties, kad viņš jau aktīvāk no kaut kā var izvairīties, aizrāpot, izkāpt no klēpja, vecāki viņu noķer un turpina, piemēram, ātri ģērbt.

Reizēm bērns nevis saka kaut kam nē, bet rāda, kas viņu interesē, ko viņš gribētu pētīt, garšot, eksperimentēt, un tad ir jautājums, vai vecāki to vispār pamana un vai ir gatavi atļaut.

It kā varētu to āmuru iedot, lai paskatās, bet tad man jāstāv blakus jo, protams, viņš var sev uzdauzīt pa pirkstiem vai galvu. Ai, labāk ne, tas būs pārāk sarežģīti. Vai, ejot pastaigāties, bērns rāda, ka grib iet uz to pusi, bet man ir plāns, ka iesim uz otru, un es saku nē (vai vispār nesaku neko) un viņu aizvelku. Skaidrs, ka varbūt mums pa ceļam jāiet vēstuli nosūtīt vai maizi nopirkt, tāpēc jāizvēlas šis ceļš, bet tad to arī vajag pastāstīt bērnam. Un varbūt nākamajā reizē ļaut viņam izvēlēties maršrutu.

– Kas notiek, ja mēs regulāri ignorējam bērna vēlēšanos?

– Ja ilgstoši tikai īstenojam savu plānu un noraidām bērna viedokli, galu galā viņš atrod veidus, kā vismaz kādā jomā palikt pie sava. Piemēram, atsakās iet gulēt, ēst. Un tad ir situācijas, ka gadu, pusotra gada vecs bērns neēd gandrīz neko no tā, ko viņam vajadzētu, tikai dzer pienu vai ēd atsevišķus produktus. Tāpat ir bērni, kurus tikai naktī pusmiegā var pabarot ar piena maisījuma pudelīti. Liela daļa ēšanas traucējumu šajā vecumā ir saistīti ar autonomijas attīstību, jo nerespektē bērna jā vai nē, vecāki neredz signālus, kad viņš grib ēst, bet spiež, kad uzskata, ka tas ir jādara. «Tagad sēdi te un ēd šo, jo tas ir veselīgi!» Reizēm neēst ir bērna vienīgā iespēja pateikt savu nē.

– Ir maltītes laiks, esmu sagatavojusi ēdienu, pēc tam jāiet uz dārziņu vai gulēt, protams, ka es gribu, lai bērns ēstu tagad un to, kas ir galdā.

– Nesaku, ka jāsagatavo desmit dažādi ēdieni cerībā, ka vismaz kaut kas bērnam garšos. Vecāku atbildība ir piedāvāt veselīgu ēdienu noteiktos laikos, bērna atbildība – ēst no tā tik daudz, cik viņš vēlas. Ja viņam šķīvī ir kartupelis, brokolis, burkāns un gaļas gabaliņš, viņš drīkst izvēlēties. Mammām un tētiem vajadzētu uzticēties bērnam, ka viņš to spēj izlemt. Arī rotaļlietu tēma nereti ir tā, kur vecāki neļauj bērnam īstenot savas vēlēšanās. Vecāks izlasa, ar ko šajā vecumā bērnam vajadzētu spēlēties, lai attīstu kādas prasmes, un tad nāk ar pareizo, īpašo mantiņu un lielām cerībām, ka bērns spēlēsies tikai ar to. Tomēr ir labi atcerēties, ka rotaļāšanās pirmām kārtām ir vienkārši priekam.

Ja ir gulētiešanas, ēšanas problēmas vai ja bērns agrāk ir gribējis iet uz dārziņu, bet nu vairs neparko, tad vecākiem jautāju: kuras ir tās jomas, kur ļaujat bērnam izvēlēties un sekojat viņa vēlmēm?

Piemēram, vai viņš drīkst izvēlēties apģērbu, ejot uz dārziņu? Un atbilde ļoti bieži ir: pilnīgi noteikti ne! Jo mammai ir svarīgi, lai zeķbikses ir saskaņotas ar svārkiem un matu gumijas tieši tajā krāsā, sprādzes no viena komplekta. Bet varbūt bērns šodien gribēja nevis svārkus, bet bikses? Un varbūt tās pat bija pidžamas bikses! To viņš nevarēja ietekmēt, nu tad vismaz putru viņš neēdīs. Tur tu, mamma, mani nepiespiedīsi!

– Man arī būtu pagrūti atļaut bērnam uz dārziņu aiziet pidžambiksēs.

– Un kāpēc ne? Varbūt tiešām tās ir ļoti skaistas, jaunas, ar mīļākajiem multfilmu tēliem. Uz skolu droši vien pidžamā neies, jo skolēnam pašam būs skaidrs priekšstats, ko no viņa gaida sabiedrība, un viņš pats to negribēs. Dārziņā, īpaši, ja mamma audzinātājai pateiks, ka mēs šodien ar meitu vai dēlu tā vienojāmies, neviens neko sliktu par to neteiks. Ar ēšanu arī ir tā, ka bieži vien bērns kaut ko tomēr ēd. Tad izņemsim no ledusskapja un nepirksim vairs saldos sieriņus un suliņas, ko izmisumā, ka bērns badā, viņam ļaujam patērēt neierobežotā daudzumā, bet saliksim normālu, veselīgu pārtiku un ļausim bērnam izvēlēties!

– Tā jau ir, reizēm pret bērniem esam tik stingri, tik pareizi, tik veselīgi, bet vai paši to ievērojam? Ja man ļoti gribēsies, to saldumu sev nopirkšu.

– Savulaik mani vecākie bērni no rītiem mēdza pārbaudīt miskasti, lai pārliecinātos, vai vecāki nav ēduši čipsus, kamēr viņi guļ. Nav tā īsti godīgi, vai ne? Labāk nopirkt vienu mazo paciņu, uz visiem sadalīt, un miers. Kā vecāki mēs nereti pārāk iespringstam uz pareizo kleitu, pareizo ēdienu, pareizajām aktivitātēm, pareizo spēlēšanos… Bet, ja paši būsim elastīgāki, tad retāk piedzīvosim bērnu lielos protestus. Protams, reizēm bērni to darīs tāpat, taču viss notiks vieglāk, ja bērni zinās, ka ir robežas, bet to ietvaros mēs esam gatavi piekrist tam, ko tu vēlies.

– Kura vēl ir būtiska tēma, runājot par bērna autonomiju?

– Bērnam ir grūtāk kļūt patstāvīgākam, ja īsti nefunkcionē viņa vecāku kā pāra attiecības. Ap gadu, otrā gada sākumā, tētis paprasa atpakaļ savu sievu. Turklāt arī bērniņš tagad ir lielāks un vairāk laika grib pavadīt kopā ar tēti, tas palīdz veidot distanci starp bērnu un mammu, kas ir svarīgi, lai viņš iegūtu lielāku autonomiju. Ja tēta nav vai ja pāra attiecības ir cietušas un abi pieaugušie viens pie otra ceļu vairs neatrod, tad mammai bērns ir vajadzīgs cieši sev klāt. Reizēm bērns pavisam agrā vecumā kļūst par pseidopartneri savai mammai, kurš ar viņu vienmēr ir kopā, viņu tik ļoti saprot, vienmēr samīļo, nekad neapbēdina. Tā bērnam ir pilnīgi neadekvāta pārslodze, tas nevienam bērnam nebūtu jādara. Tuvojoties bērna pirmajai jubilejai, vecākiem vajadzētu paraudzīties, kas notiek mūsu kā pāra attiecībās. Reizēm partneri saka – kādas vairs attiecības, mums taču bērns aizņem visu laiku un enerģiju! Taču neviens bērns šo vietu nevar ieņemt, ja vecāki viņam to neierāda.

Gada vecumā bērns jau ir spējīgs tajā pašā telpā, kur ir vecāki, kādu brīdi spēlēties viens pats un ļaut vecākiem pārrunāt savas lietas, kamēr viņi pievēršas viens otram. Vecāki mēdz teikt, ka bērns šādos brīžos nāk pa vidu, it kā viņus šķir.

Jā, tu vari atnākt, tu te esi, bet tev drusku vēl jāpadarbojas, mēs tevi redzam, jo mums vēl jāparunājas, mums ir vajadzīgs laiks kopā. Bērns to nevar iemācīties, ja mēs viņam to neiemācām. Vecākiem ir jārāda bērnam, ka viņi ciena savas attiecības. Tas ir ļoti svarīgi, lai bērns saprastu, ka viņš drīkst kļūt patstāvīgāks, ka var uzelpot un aiziet savā attīstības ceļā. Un ir ļoti svarīgi bērnam parādīt, ka mēs uzticamies, ka viņš tiks galā. Sākumā bērns nezina, ka ir spējīgs pats spēlēties, ja viņam nav bijusi iespēja nodarboties pašam. Bet, ja mēs ticam un zinām, ka bērnam viss būs labi un forši, ka mēs viņu nenēsāsim visu dienu rokās, bērns to apgūst.  

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

GADA KOSMĒTIKA 2020

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+