Kā piedzimt par mammu? 1.daļa: Izgāšanās mammas lomā

Izrādās, bērna dzimšana automātiski nenozīmē to, ka tu arī jūties kā pilnvērtīga un laba mamma. Kā kļūt par īstu mammu ne tikai fiziski, bet arī emocionāli?
Pieredze turpinājumos
Agnese Meiere
2. maijs, 2017

Saglabāt

Foto: No personiskā arhīva

Tā kā man jau sen vairs nav astoņpadsmit, uzzinot, ka esmu stāvoklī, paralēli skaistajām ainām ar mazu sapostu bēbīti glaunos ratiņos acu priekšā zīmējās arī citas epizodes: raudošs mazulis, es pati nogurusi un neķemmēta utt. Īsāk sakot, vairāk vai mazāk aptvēru, kāda būs realitāte, mazulim piedzimstot. BET! Nebiju rēķinājusies ar to, ka mātes loma tik ļoti tiek glorificēta un romantizēta.

Ar aprūpi vien nepietiek

Manas mammas laikā galvenais bija bērnu pabarot, apmazgāt un apģērbt, pat neaizdomājoties par emocionālām lietām, izjūtām, enerģijām un tā tālāk, bet mūsdienās tieši uz otro likts vislielākais uzsvars. Līdz ar to pieņēmu, ka balta patiesība ir tā, ka māte no pirmās dienas ir saistīta ar savu bērnu tik ciešām saitēm, ka pat no attāluma jūt katru viņa elpas vilcienu, emociju un domu. Un raudas! Protams, ka es biju pārliecināta – ne tikai atšķiršu sava bērna raudas (kad izsalcis, kad bēdīgs, kad noguris), bet arī zināšu, kā katru no tām remdēt. Ha! Jau no dzemdību (precīzāk, ķeizargrieziena) dienas jutos – esmu izgāzusies mātes lomā. Bet varbūt tā sajutos jau pirms tam, kad uzzināju – nepareizi novietota asinsvada dēļ pati dzemdēt nedrīkstu. Un tad sākās… Ķeizargriezienā asiņošana, pēc tā dēliņš nevis man uz krūtīm un vēlāk gultiņā blakus manējai, bet intensīvajā terapijā. Vairāk nekā nedēļu redzēju dēliņu gandrīz tikai no attāluma. Drīkstēju pie viņa ieiet katrā barošanas reizē (tā notika caur zondi – tātad kārtējā mana izgāšanās, jo ar krūti taču nebaroju!) uz desmit minūtēm, paturēt roku viņam uz galvas vai muguriņas, un tas arī viss.

Mātes viedums manī nepamodās

Reāli pirmoreiz paliku divatā ar savu bērnu pusotras nedēļas pēc dzemdībām bērnu slimnīcas palātā. Un, nē, manī nepamodās pēkšņs mātes viedums. Taisni pretēji – māsiņai slimnīcā ar lielu kaunu atzinos, ka nezinu, ko lai tagad ar bērnu daru… Viņa man ierādīja, kā nomainīt pamperu, kā bērnu pacelt, noguldīt, apģērbt un sagaidīt atraugu. Jau tobrīd jutos izmisusi, it kā nepelnīti būtu kļuvusi par māti. Bet realitātei acīs ieskatījos kādā trešajā kopābūšanas dienā. Līdz šim mans Pēteris bija tikai ēdis, saldi čučējis un tas arī viss. Bet tonakt pēc nolikšanas gultiņā viņš sāka smalkā balstiņā īdēt. Domāju – nekas, pāries. Nekā. Īdēšana pārvērtās skaļākās raudās un visbeidzot ļoti skaļos brēcienos. Dēliņu mīļoju, šūpoju, dažādi mierināju, taču nekas nelīdzēja… Aptuveni stundu pēc pirmās īdēšanas epizodes mani piemeklēja šausminoša atklāsme: mātes lomā esmu izgāzusies. Es nezinu, kāpēc mans bērns raud, un es nezinu, kā viņu nomierināt. Un manī vispār neatskan nekāda pirmatnējā balss, kas pasaka priekšā, ko tagad darīt. Pēc trim šādām naktīm (paralēli raudāšanai ik pēc trim stundām, pēc slimnīcas režīma, bērns bija jābaro) biju tiktāl novesta, ka man šķita: ļaujiet man izkāpt pa logu! Turklāt sapratu, ka te nebūs kā ar krustbērniem – viena nakts jāiztur, bet pēc tik un tik stundām viņu savāks vecāki un varēšu mierīgi palasīt grāmatu, pagulēt utt. Šis bērns paliks pie manis pavisam un uz visiem laikiem.

Droši vien nav sīkumos jāstāsta, kas notika manā galvā… Vainas apziņa par to, ka neesmu laba māte, jo neizprotu savu bērnu, vainas apziņa par to, ka uzdrošinos domāt par to, ka man ar manu bērnu ir grūti, un vēl miljons tamlīdzīgu mežģu.

Kad manam Pēterim apritēja mēnesis un mēs jau kādu laiku bijām mājās, joprojām nekas nebija mainījies. Joprojām jutos kā nekam nederīga, izgāzusies māte. Jo neatšķiru sava bērna raudāšanu, kā to māca gudri raksti. Es nezinu, kā viņu nomierināt, kad sešas stundas no vietas bērns kliedz un mokās kolikās. Vienīgais, ko es protu, – izsaukt ātros. Kad šo visu uzrakstīju MANS MAZAIS blogā, tūlīt saņēmu vairākas atsauksmes, un gandrīz visās bija teikts – meklē PEP mammas palīdzību! Jau slimnīcā būdama, redzēju bukletiņu, kur teikts, ka šādas mammas var aicināt palīgā grūtā brīdī, bet uz sevi to neattiecināju. Man taču viss būs labi… Nē, nebija vis. Tāpēc PEP mammas pieaicināšana bija vienīgā gaisma tuneļa galā, ko tobrīd redzēju. Tā atradu un satiku PEP mammu Līgu Zelmeni-Laizāni. Ja reiz man nesanāca piedzimt par mammu bērna dzimšanas brīdī, tad jāmācās tagad…

Lasi vēl:

Kā piedzimt par mammu? 2.daļa: Pirmā tikšanās ar PEP mammu

Kā piedzimt par mammu? 3.daļa: Kāpēc viņš nebeidz raudāt?

Kā piedzimt par mammu? 4.daļa: Sevi jāliek pirmajā vietā

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs