Jau gads, bet bērns vēl nestaigā...

Tuvojoties gada jubilejai, radi un draugi parasti arvien neatlaidīgāk sāk vaicāt: «Nu, vai bērniņš jau staigā?» Bet ja nu nestaigā? Vai tas būtu iemesls satraukumam? Konsultē Vija Tračuma, sertificēta fizioterapeite, vingrot.lv.
Sindija Meluškāne
29. novembris, 2018

Saglabāt

Foto: Ieva Andersone

Īsā atbilde uz šo jautājumu – ir pieļaujams, ka bērns sāk staigāt vienpadsmit mēnešos, un tieši tāpat viņš savus pirmos patstāvīgos soļus var spert arī pusotra gada vecumā. Bērniņš to izdarīs tad, kad būs tam gatavs, un tas notiek individuāli. Vienā ģimenē var būt tā, ka vecākais bērns piecēlies septiņos mēnešos, otrs – vienpadsmit. «Katram bērnam motorā attīstība notiek savā tempā, tāpēc nav nozīmes salīdzināt bērnu ar brāļiem, māsām vai kaimiņu bērniem. Svarīgāk par to, cik mēnešu vecumā mazulis nostājies pats uz savām kājām, ir izvērtēt, kā vispār notiek attīstība, vai bērns pilnvērtīgi izdzīvojis velšanās, līšanas, rāpošanas, sēdēšanas posmus vai kādu no tiem izlaidis,» stāsta fizioterapeite Vija Tračuma.

Pareizā notikumu attīstība

Ja bērns nostājas kājās jau septiņu mēnešu vecumā, lielākoties tas notiek ar roku palīdzību – viņš pierāpo un pievelkas pie mammas drēbēm vai mēbelēm. Un nereti, kad bērns piecēlies kājās tik agri, viņš vēl nav tam īsti nobriedis un nesaprot, ko ar šo stāvokli darīt, jūtas apjucis, un tas viņam rada lielu sasprindzinājumu. Šajā vecumā vecākiem būtu jāpapūlas, lai paildzinātu aktivitātes pie zemes, un nereti jābūt ļoti radošiem, tās var būt rāpošanas ķerenes, rāpošana zem krēsla, kas pārsegts ar segu, un tamlīdzīgas rotaļas.

  • Pareizākais veids, kā piecelties, – izklupienā ar vienu kāju uz priekšu, un tam bērns parasti ir gatavs mazliet vēlāk, kad ir apguvis rāpošanu vai stāvēšanu uz ceļgaliem, bet, tā kā katrs mazulis attīstās individuāli, ir bērni, kurus ir neiespējami noturēt pie zemes.
  • Ja bērns sācis celties izklupienā ar vienu kāju, mammai jāvēro, vai mazulis to dara pārmaiņus ar otru. Ja mazulim dominē viena puse, būtu jācenšas motivēt viņu izmantot arī otru kāju. To izdarīt nereti ir grūti, jo mazais spītīgi turpina darīt tā, kā viņam ir ērti. Ja pašiem neizdodas atrisināt šo situāciju, vēlams doties pie fizioterapeita.
  • Ticis uz kājām, mazulis sākumā stāv platām, uz āru izvērstu vienu vai abām pēdiņām, lai nodrošinātu lielāku un stabilāku atbalsta laukumu. Pamazām bērns tuvina kājas vienu otrai un pārnes svaru no vienas kājas uz otru, tad palēnām sāk atlaist vienu roku. Ar vienu roku pieturoties, ar otru viņš var kaut ko paņemt. Un mammai atkal jāseko, lai bērns vingrinās to darīt uz abām pusēm. Šajā stāvoklī mazulis var pietupties vai stāvot palaist abas rociņas vaļā. Lai kaut ko aizsniegtu, mazulis šajā posmā mēdz pacelties uz pirkstgaliem un atkal nolaisties uz pilnas pēdas. Nav jāsatraucas, ka bērns staigās uz pirkstgaliem. Viņš iepazīst savu ķermeni un savas iespējas.
  • Kad bērns kādu laiku ir nostiprinājis stāvēšanu, viņš sāk iet sāniski gar mēbelēm. Šī sāniskā staigāšana ir ļoti vērtīga un svarīga, jo aktivizē iegurņa sānu muskulatūru, kas nodrošina gūžu stabilitāti. Ir svarīgi stimulēt šo sānu gaitu, piemēram, noliekot kādu iekārojamu mantiņu dīvāna otrā galā un aicinot mazo doties sāniski tai pakaļ. Pa ceļam uz zemes var salikt šķēršļus – kartona kasti, pakaviņu, spilvenu, jebko, lai, sāniski pārvietojoties, bērniņam tie būtu jāpārvar. Tas būs lielisks gūžu trenažieris.
  • Kad bērns ir apguvis šo attīstības posmu, viņš var lēnām pagriezties un sākt staigāt uz priekšu, pieturoties pie mēbelēm, atlaist rokas un pastāvēt, turot rokās mantas. Jūtoties uz savām kājiņām arvien drošāk, kādā brīdī aizskrien arī neturoties.
  • Svarīgākais ir tas, ka katrā no šiem posmiem mazulis izdarīs tik daudz, cik būs gatavs fiziski. Arī tad, ja gribēsiet pastimulēt bērnu kaut ko darīt ātrāk un vedīsiet pie fizioterapeita, speciālists nevar iemācīt bērnam darīt to, kam viņš vēl nav gatavs.
  • Grēko tie vecāki, kuri šajā brīdī vai, vēl ļaunāk, agrākā attīstības posmā ieliek bērnu staigulī. Lietojot šo ierīci, bērns neizmēģina staigāšanu sāniski. Tas traucē attīstīties koordinācijai un līdzsvaram, neļauj pašam kontrolēt savu ķermeni un uzticēties sev, trūkst izpratnes par pilnas pēdas balstu. Vai arī bērns iemācās stāvēt ar ieliektiem ceļgaliem. Tas neveicina un neuzlabo bērna prasmes stāvēt un iet.

Steidzināt bērnu staigāt nevajag

Staigāšana ir ļoti liels sasniegums un milzīgs darbs mazajam. Tas ir straujš attīstības temps – viena gada laikā no guļoša zīdainīša nostāties uz savām kājiņām. Mammai un tētim šis mirklis ir kā putukrējums uz tortes. Nereti šo putukrējumu kārojas, pirms apēsts pamatēdiens. Un tad sākam bērnu steidzināt, stutēt uz kājiņām un vest, turot rociņas, ko nevajadzētu darīt. «Bērns no tā neko neiegūst,» skaidro Vija Tračuma. «Var pazust motivācija darīt to pašam. Tā mēs tiekam pie īdzīga bērna, kurš neko negrib darīt pats, bet prasa, lai mamma visu laiku ir blakus un viņu staidzina.» Staidzināšana var traucēt koordinācijas un līdzsvara attīstībai. Bērns neuzticas saviem spēkiem un pierod pie atbalsta, kas var pat kavēt patstāvīgu staigāšanu. Plecu josla var būt uzrauta un sasprindzināta. Tas viss rada bērnā nevajadzīgu spriedzi, kas var ietekmēt gan aizmigšanu, gan runāšanas kvalitāti vēlākā vecumā.

Steidzināšana var ietekmēt stāju

Pirmajā dzīves gadā mazulim izveidojas mugurkaula izliekumi – kakla un jostas daļas lordoze (izliekums uz priekšu) un krūšu daļas kifoze (izliekums uz aizmuguri). Katrs no šiem izliekumiem veidojas savā vecuma posmā, iemācoties konkrētas darbības. Lai tie veidotos pareizi un dzīves laikā būtu stabili, ir nepieciešams laiks un pacietība, lai apgūtu gan velšanos uz vēdera, gan rāpošanu, gan sēdēšanu, gan stāvēšanu. Un steiga var tikai traucēt mugurkaula izliekumu nostiprināšanos, kuriem ir liela nozīme visas dzīves garumā, jo veselības pamats ir vesela mugura. Tāpēc stingri jāizvairās no sēdināšanas un staidzināšanas. Aktīvākās staidzinātājas parasti ir vecmāmiņas, kuras to dara vislabāko nodomu vadītas, jo agrāk taču tā darīja… Tomēr fizioterapeite Vija Tračuma uzsver: «Ļausim bērnam attīstīties viņam ērtākajā un piemērotākajā ritmā un cienīsim to! Priecāsimies par bērna paša sasniegumiem un nenodarīsim pāri viņa balsta un kustību aparātam!» Staidzināšanu labāk aizstāt ar krēsla stumdīšanu. Šajā gadījumā mazulis pats kontrolē ātrumu, ar kādu viņš to pārvieto. Ja vajadzīgs, viņš var apstāties, pietupties, apiet krēslam apkārt vai palīst zem tā.

Labāk basām kājiņām vai kurpītēs?

Par šo jautājumu speciālistu viedokļi joprojām atšķiras. Pirms desmit gadiem uzskatīja, ka, tiklīdz bērns sāk celties kājās, jāvelk kurpītes ar supinatoriem; tagad arvien biežāk dzirdam ieteikumu pēc iespējas ļaut bērnam skraidīt basām kājiņām. Vecāki var apjukt no diviem tik pretrunīgiem viedokļiem. Vija Tračuma saviem klientiem iesaka ļaut mazulim skraidīt basām kājiņām, jo, viņasprāt, bērns pats var noteikt, kur un kā nolikt pēdiņu, kā to noslogot, un izjust pēdu. Tas veicina pēdu velvju attīstību un potīšu aktīvo stabilitāti, ko nodrošina saišu un muskuļu sistēma. Piemēram, uzkāpjot uz mantiņas, mazais sasprindzina pēdiņu, muskuļi sasprindzinās, un tas ir teicami, lai veidotos pēdas velve. Vasarā ļoti svarīgi, lai bērns basām kājiņām var skraidīt pa smiltīm, zāli, oļiem. «Tāpēc iesaku sandales kā āra apavus, dodoties ārpus mājas, bet pa dzīvokli un piemājas mauriņu skraidīt basām kājām. Vecāki reizēm saasina situāciju, baidoties, vai tikai bērnam nenosals pēdiņas, taču par to īpaši nav jāuztraucas, ja vien mājā nav klona grīdas. Ir dabiski, ka pēdas ir nevis siltas, bet pavēsas. Pēdas ir ķermeņa tālākais punkts, un tās nebūs tik siltas kā paduses.»

Un, kad ir laiks pirmajam braucamrīkam?

Kad mazulis sācis staigāt, tētis nereti jau lūkojas pēc pirmā braucamrīka, taču fizioterapeite Vija iesaka ar tiem pārāk nesteigties. Vairāk ieteicams būtu sākt nevis ar auto vai riteni, bet veco labo šūpuļzirdziņu, kas ļoti labi veicina koordināciju un līdzsvaru. Turklāt, lai iešūpotos, bērnam būs jāaktivizē arī vēderprese. Svarīgi vērot, lai bērns uz zirdziņa jūtas droši. Varētu šķist, ka nostiprināt staigāšanu palīdzēs auto, ko bērniņš var stumt. Vija Tračuma skaidro, ka tas būtu piemērots braucamais vēlākam laikam, kad bērns varēs uz tās apsēsties un braukt pats. Stumjot automašīnu, var izrādīties, ka uzņemtais ātrums ir pārāk liels, lai bērniņš tai tiktu līdzi. Daudz labāk ir stumdīt krēslu. Tikai tad, kad bērns jau noteiktu laiku ir staigājis un jūtas stabili, var domāt par pirmo līdzsvara skrejritenīti vai trīsriteni. Skrejritenis ļoti labi attīsta koordināciju un līdzsvaru, bet tam savukārt vajadzīgs laiks, jo bērnam jāsaprot, ka ar kājiņām ir jāatsperas. Braukšanas prasmes ar riteni ļoti labi noderēs arī vēlāk, piemēram, mācoties braukt ar slēpēm. Ieva Andersone, paldies fotomodelei Dārtai!  

Novērtē rakstu

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Ievas Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

Auto Bild

Ievas Māja

Ievas Receptes

Ievas Dārzs