Kāds trīsgadnieku krīzei ir sakars ar pusaudžu krīzi?

Bērnu audzināšana
Ērika Bērziņa
Ērika Bērziņa
Mans Mazais
Mans Mazais
28. augusts
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Freepik
Bieži vien vecāki nodomā – lai jau mazais kārtīgi iztrakojas divos trijos gados, tad būs mierīgāks, kad sāksies pusaudžu trakumi. Vai tā ir tiesa un vai pastāv saistība starp trīsgadnieku un pusaudžu krīzi, vaicāju ģimenes psiholoģei Mairai Blušai.

– Kāpēc vecākiem pusaudžu krīze šķiet tik biedējoša?

– Tā ir kā izaugšana no vecās ādas – tā kļuvusi par šauru, bet jaunā vēl tikai veidojas, un no vecās ādas tikt ārā nemaz nav tik viegli. Šī jaunā āda ir bērna jaunās vajadzības, lietas, kas viņam jāapgūst. Vecākiem uz krīzi jeb pārmaiņām bērna dzīvē būtu jāraugās nevis ar bailēm – ārprāts, kas tagad notiek ar manu bērnu?! –, bet jāsaprot, ka bērns aug, un tas nozīmē, ka vecākiem ir iespēja būt kopā ar savu atvasi kvalitatīvi jaunās attiecībās. Ir tikai jāpriecājas, ka bērns pilnveidojas. Protams, tas liek arī vecākiem augt līdzi savam bērnam. Un, kā izrādās, visgrūtākais ir būt ar bērnu attiecībās.

– Kāpēc tas ir grūti? Šķiet, ka tur nevajadzētu būt nekam sarežģītam, mēs taču diendienā esam kopā ar savu bērnu…

– Viens no iemesliem – vecākiem vienkārši nav laika. Jā, mamma bērnu pabaro, apmazgā un tad saka: pagaidi, pagaidi, tagad tu te paspēlējies, bet man ātri jāuzvāra zupa, jāsakārto māja, jāizgludina drēbes… Vecāki it kā ir kopā ar savu bērnu, apmierinot viņa ārējās vajadzības, bet patiesas attiecības ar bērnu neveidojas. Un tā arī var nodzīvot visu mūžu vienā dzīvoklī, vienā istabā, it kā blakus, taču vienā mirklī attapties, ka patiesībā nemaz nezini, kas ar tavu bērnu notiek, kā ar viņu runāt. Turklāt mammas ļoti grib būt ideālas, bet patiesībā viņas bieži vien tikai spēlē mammas lomu: es gribu būt laba mamma, baidos izdarīt ko aplamu, gribu būt ļoti pareiza, bet nezinu, kā rīkoties. Mammām ir bail nodarīt pāri savam bērnam, bail būt sliktām, un bieži viņas akli seko dažādiem priekšrakstiem un stereotipiem, nevis iedziļinās tajā, kāds ir bērns un viņa vajadzības.

– Ko vecāki var darīt lietas labā?

– Ir labi, ka mūsdienās vecākiem ir pieejama dažāda informācija, un viņi šo informāciju meklē – grāmatās, žurnālos, internetā, pie ģimenes psihologa. Tas nozīmē, ka viņiem ir svarīgi būt labiem vecākiem.

Ideālā variantā vecākiem vajadzētu sekot gan savām, gan bērna vajadzībām, kas, bērnam augot, protams, mainās.

Bet lai nebūtu arī tā, ka mamma ziedojas tikai bērnam, par sevi vispār aizmirstot, un, kad bērns izaudzis, sāk viņu vainot: es tev atdevu visu savu dzīvi, bet tu man neatmaksā ar to pašu! Ir divas galējības – vai nu mamma NAV ar bērnu kopā, vai arī ir tik ĻOTI kopā, ka nedod vietu bērna patstāvībai, padarot viņu absolūti bezspēcīgu. Vecākiem te būtu jāatrod zelta vidusceļš.

– Kādas kļūdas vecāki visbiežāk pieļauj, kad mazajam ir trīsgadnieku krīze. Un kādu iespaidu tās atstāj uz bērna nākotni?

– Vecākiem nav jābaidās kļūdīties, jo arī viņi ir tikai cilvēki. Būtiski ir, ko tajā brīdī, kad esam kļūdījušies un to sapratuši, mēs darām. Vai atklāti ar bērnu izrunājamies, pastāstām, ka esam kļūdījušies, un viņam atvainojamies? Tikai šādā veidā vecāki var koriģēt savu uzvedību, un arī bērns iemācās, ka viņš drīkst kļūdīties un pieļauto kļūdu izlabot. Vēl ir ļoti svarīgi izturēties pret mazo cilvēku ar cieņas pilnu attieksmi – kā līdzīgs ar līdzīgu, nevis ar pārākuma apziņu, ka es, pieaugušais, visu zinu labāk un noteikti ir jādara tā, un viss!

Vecākiem jau kopš dzimšanas brīža jārespektē bērna personība, tas, kā mazais jūtas, ko un kā domā. Pret bērnu jāizturas nopietni, nevis jādomā, ka viņš neko nesaprot.

Ir jāveido attiecības ar bērnu šeit un tagad, īpaši divu triju gadu vecumā, kad bērns reaģē uz to, kas notiek tieši šajā brīdī. Un arī vecākiem uz bērna rīcību jāreaģē adekvāti.

– Bet ko darīt, kad bērna un vecāku viedokļi nesakrīt? Ja mēs respektējam bērna viedokli, tas nozīmē, ka mums jāizpilda visas viņa iegribas?

– Tā nav bērna viedokļa respektēšana, bet gan pakļaušanās. Respektēt nozīmē, ka vecāki bērna viedokli ņem vērā, saprot, uzklausa viņu, izrunājas. Piemēram, bērns saka, ka negrib iet uz bērnudārzu, bet grib spēlēties rotaļlaukumā. Tad mammai jāpastāsta, kas un kāpēc tagad jādara. Ja nevar citādi, tad jācenšas pārslēgt bērna uzmanību.

Bet tā arī rodas pretruna starp bērna vajadzībām un to, ko mēs, vecāki, no bērna sagaidām. Mums gribas, lai bērns būtu ērts – lai sabiedriskās vietās prot uzvesties, lai bez čīkstēšanas iet uz dārziņu, lai viņam būtu draugi, lai viņš labi justos, lai tiktu piepildītas visas mūsu gaidas. Kad rodas šīs pretrunas, tad bieži vien vecāki sāk baidīties vai sāk bērnu lauzt.

– Nereti jau vecākiem nākas uzspiest savu gribu, izrādīt varu… Ja arī bērnam visu izskaidro, izrunājas, bet viņš spītīgi paliek pie sava. Vai var bērnu lauzt arī saudzējoši?

– Ja vecāki bērnu divos trijos gados sāk lauzt, tad viņš tāds aizlauzts arī aug. Un pusaudžu vecumā, kad sākas identitātes krīze, var gadīties, ka vecāki bērnu salauž pavisam. Divu triju gadu vecumā bērns sāk apjaust savu es, spēj sevi nodalīt no vecākiem un sāk par sevi runāt es personā –tas ir ļoti būtiski bērna attīstībā. Tad vecāki bērnam iedod vai nu pašpaļāvību un drosmi vai, bērnu laužot, iedzen šaubas, kaunu un vainas apziņu. Bērns veidojas tāds, kādu viņu redz citi cilvēki.

Ja visu laiku bērnam tiek teikts, ka viņš ir slikts, ka viņš rīkojas slikti un vecākiem dara kaunu – tad ar laiku bērns sāk uzskatīt, ka viņš patiešām ir slikts, viņam veidojas zems pašvērtējums.

Un tas nozīmē, ka, arī pieaugot, viņam visu laiku vajadzēs kādu, kas pieliek pie vietas vai pamudina. Ja bērns vecāku uzmanību nesaņem ar atzinību, mīļiem vārdiem un glāstiem, bet tikai tad, kad tiek izdarīts kas slikts, tas veidojas kā uzvedības modelis arī pieaugušajā dzīvē.

Ja mēs bērnam sakām, ka mīlam viņu, ka viņš ir labs, bet viņa uzvedība dažreiz ir laba, bet citreiz ne tik laba, bērnam rodas apjausma, ka viņš ir vērtība, bet viņa uzvedību var mainīt. Taču kā bieži vien rīkojas vecāki? Ja bērns izdarījis ko sliktu, viņi reaģē impulsīvi un uzreiz sāk draudēt: es tevi ielikšu kaktā! Tu dabūsi pērienu!

– Bet vecāki taču grib, lai bērns klausa…

– Jā, ja bērns paklausīs, tad par mani teiks, ka es esmu labs vecāks. Vecākiem ir ērti, ka bērns viens pats spēlējas, liek viņus mierā, bet ir jāapzinās, ka šis miers ir ļoti nosacīts, jo pusaudžu vecumā visas vecāku neatstrādātās lietas izlēks ārā. Jo vairāk vecāki ieguldījuši attiecībās ar bērnu jau kopš mazotnes, jo vieglāk paies pusaudžu gadi. Bērnam ir jāzina, ka vecāki viņu mīl un pieņem tādu, kāds viņš ir, ka bērns vecākiem ir vajadzīgs…

– Ja vecāki bērnu pieņem tādu, kāds viņš ir, tad var iekrist arī otrā galējībā, ka bērns var darīt absolūti visu. Kā vecākiem pareizi uzlikt robežas, lai viņu nelauztu savu bērnu un tajā pašā laikā arī neizlaistu?

– Tas būtu jādara jau no pirmā dzīves gada, bet nekad nav par vēlu sākt. Robežu uzlikšana ir nepārtraukta vienošanās un sekošana bērna tā brīža vajadzībām. Ja divos trijos gados bērnam vajag pašapliecināties, tad jāpiedāvā bērnam viņa iespēju robežās kaut ko darīt, lai viņš var sevi pierādīt. Vecāki, norādot, ko drīkst darīt un ko ne, iedod bērnam sava veida rāmi, morālās vērtības. Robežas ir kā pieturzīmes, tie ir arī visi mūsu ikdienas rituāli, ģimenes vērtības. Un vecākiem vienmēr būtu jāpaskaidro, kādēļ kaut ko darīt nedrīkst. Tā arī ir cieņas izrādīšana pret bērnu.

Kad sākas pusaudžu krīze? Agrāk tas notika ap gadiem divpadsmit trīspadsmit?

– Mūsdienās pusaudžu krīze sākas jau no deviņu gadu vecuma – meitenēm ātrāk, puikām nedaudz vēlāk. Tā ir identitātes krīze, kad pusaudzis uzdod sev jautājumu, kas es esmu, kāds es esmu. Vecāki un skolotāji vairs nav autoritātes, viņu vietā stājas vienaudži. Pusaudžu vecumā ļoti svarīga ir iekļaušanās vienaudžu grupā (lai mani atzīst vienaudži!) un līdzināšanās kādam ideālam – tas var būt kāds labs un gudrs pedagogs, popzvaigzne, aktieris, politiķis vai kāda cita harismātiska personība. Ja pusaudzim nav šā pozitīvā parauga, tad viņš grib līdzināties kādam antivaronim – krutākajam huligānam savā vienaudžu grupā.

Ja bērnam nav izveidojušās patiesas, uzticības un cieņas pilnas attiecības ar vecākiem, tad šis iekšējais tukšums kaut kādā veidā jāaizpilda, un tas ir pirmais, kas rada atkarību risku.

Bet, ja pusaudzim jau bērnībā iedota apziņa, ka viņš vecākiem ir svarīgs, tad arī padsmit gados viņš nāks pie vecākiem un prasīs viņiem padomu. Varbūt pusaudzis konfliktēs (tās arī ir attiecības!), bet tā ir iespēja salīdzināt savus viedokļus, savas vērtības. Mamma var pateikt, es saprotu, kas ar tevi tagad notiek, es varu tevi uzklausīt. Lai pusaudzis zina – ja viņam vajag, mamma ir pieejama, bet ar saviem padomiem virsū nebāzīsies.

Vecāki var dot pusaudzim drošības izjūtu – vienalga, kas ar bērnu notiks, vecāki viņam būs blakus un viņu atbalstīs, palīdzēs un kopā mēs ar visu tiksim galā. Jo bērnu mīl par to, kāds viņš ir, nevis par viņa uzvedību.

Vai tā ir patiesība – ja bērns iztrakosies divos trijos gados, tad pusaudžu gadi būs daudz mierīgāki?

– To nevajadzētu uztvert kā likumsakarību. Katrā vecumposmā bērnam ir savas vajadzības, un, ja šīs vajadzības tiek apmierinātas, tad tā ir laba augsne tālākai attīstībai.

Ja divos trijos gados bērns saprot, ka ar kliegšanu, bļaušanu un asarām var panāk savu, tad arī pusaudžu vecumā viņš rīkosies tāpat.

Bet, ja bērnam tiek izskaidrots, ka ir lietas, ko drīkst un ko nedrīkst darīt, ja visi noteikumi ir izrunāti un konsekventi ievēroti gan no vecāku, gan bērna puses, tad arī pusaudžu krīzi iespējams pārdzīvot daudz vieglāk. Taču vienmēr jāpatur prātā, ka, bērnam augot, mainās arī robežas. Piemēram, vecāki stāsta, ka viņiem visu laiku bijis ļoti labs un paklausīgs bērns, bet pusaudžu vecumā pēkšņi aiziet pa gaisu. Iespējams, vecāku uzliktās robežas bijušas tik dzelžainas, ka vienā brīdī bērns saprot – viņš tajās vairs nevar eksistēt – un sāk protestēt. Iespējams, šīs robežas ir uzliktas, absolūti nerespektējot bērna vajadzības.

Patiesībā vecumposmu krīzes ir tāds skaists periods, kad vecāki var būt kopā ar savu bērnu un augt viņam līdzi. Un veidot attiecības. Attiecības visa mūža garumā.

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

GADA KOSMĒTIKA 2020

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+