Kāds jums izlaists bērns!

Ģimene
Laura Liepa
29. jūnijs, 2018
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: SHUTTERSTOCK
Viņš gan ir nepaklausīgs, bez jebkādām robežām, histērisks, agresīvs – šādus apgalvojumus nereti var dzirdēt par aktīvu, kustīgu bērnu, kuram strauja daba, ugunīgs temperaments un kurš skaļi pauž savu viedokli. Vai tiešām mūsdienu bērni ir daudz nepaklausīgāki? Un ko darīt vecākiem, ja viņi regulāri dzird kritiku par sava bērna uzvedību? Saruna ar psiholoģi un psihoterapeiti Līgu Bernāti.

– Kā reaģēt vecākiem, uz ielas no svešiem cilvēkiem dzirdot aizrādījumus par sava bērna uzvedību?

– Ja mamma spēj savaldīties, vislabāk būtu nereaģēt. Var arī mierīgā balsī atbildēt: «Paldies, bet es pati labāk pazīstu savu bērnu un zinu, kā viņu audzināt!» Ja izvērtīsies vārdu apmaiņa vai strīds, tas vēl vairāk var satraukt bērnu. Svarīgi mazajam izskaidrot situāciju, lai viņš saprot, kas notiek. Piemēram, var pastāstīt, ka ir cilvēki, kam grūti pieņemt, ka tu skaļi runā, dauzies. Lai nerodas sajūta, ka visas tantes uz ielas ir bīstamas un to tikai vien vēlas, kā pamācīt.

– Bet kāpēc sveši cilvēki vēlas iejaukties?

– Viņi ir pārliecināti, ka šādi mammai palīdzēs. Iespējams, paši ir uzaudzinājuši vairākus bērnus un mazbērnus un tie izauguši par normāliem cilvēkiem, kas uz ielas skaļi nebļaustās un neārdās. Lielākoties jau aizrāda cilvēki gados. Tā ir paaudze, kas augusi ar normām, kur vienmēr ir bijusi svarīga publiskā seja – tas, ko par tevi un tavu bērnu domā apkārtējie. Parasti jau šiem cilvēkiem ir labi nodomi, taču viņi neaizdomājas, kā jūtas otra puse. Varbūt viņiem vienkārši nav, ar ko aprunāties, un savi bērni viņus neuzklausa, tāpēc viņi skaļi pauž viedokli uz ielas.

– Arī vecmāmiņa paziņo: kad mēs augām, tad gan bērni zināja savu vietu, nejaucās pieaugušo sarunās, klusi spēlējās… Vai tiešām mūsdienās bērni ir daudz nepaklausīgāki?

– Tā ir šī vecā skola ar stingrajiem noteikumiem un rāmjiem. Tagad vairākums vecāku savus bērnus audzina tā, lai mazais justos pietiekami brīvs, lai brīvi paustu savu viedokli, priecātos par dzīvi, aktīvi darbotos. Un tas, ka vecāki vairāk pievērš uzmanību bērna emocijām, dod lielāku brīvību, vecākās paaudzes cilvēkiem rada sajūtu, ka bērns ir izlaists.

Svarīgi pašam saprast, cik daudz es ietekmējos no apkārtējiem, no sabiedrības viedokļa. Tajā pašā laikā jāsaprot, ka robežas un noteikumi bērnam ir vajadzīgi, lai viņš veiksmīgi attīstītos un iemācītos regulēt savas emocijas.

Vienlaikus noteikumi dod drošības izjūtu; jo lielāks haoss un nenoteiktība bērna dzīvē, jo trauksmaināk un nedrošāk viņš jūtas. Nenosakot atbilstošas robežas, mēs uzliekam bērnam pārāk lielu atbildību, apdraudam viņa drošību un emocionālo labsajūtu.

– Arī es esmu saņēmusi kritiku par sava trīsgadnieka uzvedību. Citi uzskata, ka viņam nav nekādu robežu, bet es kā mamma zinu, ka manam bērnam ir noteikumi, kas jāievēro.

– Katrā ģimenē tomēr ir ļoti atšķirīgi uzskati par to, kas ir kārtība un kā bērnam jāuzvedas. Piemēram, kādam traucē, ka bērns pārtrauc, kad runā pieaugušie, citiem tas netraucē. Protams, jābūt robežām attiecībā pret bērna drošību un jau no mazotnes jāmāca arī uzvedības normas. Jā, visi bērni kādreiz kaujas un apsaukājas, bet mēs kā vecāki mācām, ka pret otru nedrīkst izturēties agresīvi vai rupji, otru nedrīkst pazemot.

Līdz piecu sešu gadu vecumam bērnam būtu jāapgūst uzvedības normas. Šajā vecumā mazajam lielākoties vajadzētu spēt savaldīties un neiesist, tas, protams, nenozīmē, ka bērns to nedarīs.

Bet, ja viņš tomēr iesit, tad saprot, ka tas nebija labi un ka viņam par to kaut kas būs. Jo bērns aug lielāks, jo labāk apgūst prasmi izdarīt secinājumus. Ja mazais ir straujas dabas, iespējams, sākumā par katru aizrādījumu ies pa gaisu, bet pieaugot viņš mācīsies sevi savaldīt. Protams, no bērna pirmsskolas vecumā nevar gaidīt, ka viņš vienmēr savaldīs savas emocijas.

– Vēl bieži var dzirdēt pārmetumus, ka bērni ļoti skaļi uzvedas, skaļi runā.

– Ir cilvēki, kam vienkārši ir ļoti skaļas balsis. Un tad nevar teikt, ka viņi ir slikti vai neaudzināti. Protams, arī bērnudārzā mazie runā ļoti skaļi – lai viņus sadzirdētu. Ja skaļās balss dēļ bērnam rodas daudz nepatikšanu un vecākiem ir sajūta, ka tas traucē, varam bērnam mācīt – kad esam prom no mājām, tad nogriežam skaņu uz pusi klusāku. Varam pamēģināt, kā ir runāt čukstus, klusi, skaļi, un sabiedrībā bērnam atgādināt, ka jāieslēdz klusā balss. Bet no pavisam maza bērna mēs nevaram pieprasīt, lai viņš veikalā vai uz ielas skaļi nerunā. Tas nav adekvāti.

– Ja es ļoti bieži dzirdu, ka tuvinieki par mana bērna uzvedību izsakās kritiski, tad sāku apšaubīt savu kā mammas kompetenci jeb vienkārši jūtos kā slikta mamma…

– Iespējams, tava mamma bērnībā nav pamanījusi un novērtējusi tavus sasniegumus, un tad, ja viņa kaut ko aizrādīs par bērnu, ieslēgsies arī šis vecais aizvainojums un būs grūti nereaģēt emocionāli, nebūt aizvainotai, sāpinātai. Var pateikt ļoti kategoriski – tavs bērns ir izlaists, neaudzināts, skaļš un neciešams! Bet var arī teikt: «Zini, esmu pamanījusi, ka tavs puika ir kļuvis satrauktāks un skaļāks. Kā jums iet? Vai viss ir kārtībā?» Ļoti svarīgi, kā to noformulē. Jā, ir tā sauktie grūtie bērni, kuri ir enerģiski, skaļi, ļoti spītīgi, tāda ir viņu būtība, un, kamēr viņi nepaaugsies un neiemācīsies savas emocijas kontrolēt, viņi tādi būs. Bet jāsaprot, ka tā ir kā liela puzle, kurā saliekas kopā vairāki aspekti – gan fizioloģija, gan gaidīšanas laikā piedzīvotais, gan ģimenes vēsture, gan šābrīža emocijas.

Ja mamma pati ir satraukta un dusmīga, strīdas ar partneri, loģiski, ka arī bērns būs nervozāks, neklausīs, čīkstēs, kausies… Un šādā situācijā tam īsti nav sakara ar bērnu.

Būtu vērts aizdomāties, kur ir šī vecā pieredze, kas liek reaģēt uz kritiku tik emocionāli, un kur ir šābrīža emocijas, ar kurām netieku galā. Kad mamma izprot, kas notiek viņā pašā, un spēj savākties, visbiežāk mainās arī bērna uzvedība. Tas ir tāds liels kamols ar daudziem pavedieniem, kurus bieži vien ir grūti atšķetināt. Tas ir liels darbs ar sevi. Piemēram, ja bērnu kliegšanu, dusmošanos, čīkstēšanu nevaru paciest, ja tas mani padara traku, tas vairāk ir stāsts par vecāku, kurš netiek galā ar savām emocijām. Ir jāmeklē veidi, kā to risināt. Vai nu jāvēršas pie speciālista, vai jāsauc palīgā vīru, vecmāmiņu. Var arī bērnam teikt – tagad man vajag paņemt pauzi, lai varu aiziet nomierināties. Tas ir labāk nekā sakliegt vai uzšaut pa dibenu. Protams, visvieglākais ceļš ir pasludināt, ka mazais vienkārši ir izlaists, un par to, kā jūtas mamma un bērns, vispār neaizdomāties.

– Kā palīdzēt bērnam un vecākiem, ja mazais patiešām ir straujas dabas, aktīvs, kustīgs?

– Ģimenē jābūt skaidriem noteikumiem, ko abi vecāki (vairāk vai mazāk) cenšas konsekventi ievērot, tas bērnā radīs drošības izjūtu. Bērniem divu, triju, četru gadu vecumā ļoti būtiska ir tēva iesaiste – lai tētis atbalsta mammu un atgādina bērnam par noteikumiem, kas jāievēro. Tēva lomu nevajadzētu novērtēt par zemu. Kustīgiem bērniem ir būtiski, lai ir noteikts dienas režīms un pietiekami daudz fizisko aktivitāšu, jo bez tām viņi nespēj nomierināties.

Mēs nevaram prasīt no aktīva bērna, lai viņš vienkārši apsēžas un nomierinās.

Bērns visu dienu ir bijis dārziņā, kur ir skaļi un trokšņaini, mazais ir gana uzvilcies, arī piekusis, tad viņu iesēdina automašīnā un ātri aizved uz mājām – nav jābrīnās, ka, nokļūstot mājās, bērns sāk dauzīties un ārdīties.

Tādēļ ir vērts ziedot pusstundu sava laika un doties mājās no dārziņa kājām. Izkustēšanās mazina stresu, un tā ir arī lieliska iespēja vecākam kvalitatīvi pavadīt laiku kopā. Ja bērns ir aktīvs, vecākiem ir daudz jāpiestrādā, lai nodarbinātu visas maņas, arī tas palīdzēs kļūt mierīgākam. Piemēram, var uzspēlēt kādu pirkstiņu spēli vai ritmiski sist plaukstas; izmēģināt dažādas garšas (skābu, sāļu, saldu); darboties ar rociņām – mīcīt mīklu vai plastilīnu, spēlēties ar zirņiem, pupām, liet ūdeni; likt ieklausīties dažādās skaņās – kā rej suns, gaudo sirēna utt.; kopā padziedāt. Vecākiem jābūt radošiem un jāvēro, kas uz bērnu vislabāk iedarbojas.

Vēl jāņem vērā, ka aktīvam bērnam nedrīkst dot pārlieku daudz saldumu, tad viņa aktivitāte būs dubultā.

Lieliski, ja vecāki spēj pamanīt mirkli, pirms bērns iet ārpus rāmjiem; ja vecāks uzvelkas līdzi, notiek sprādziens. Bet, ja vecāks pamana, ka tuvojas emociju izvirdums, tad izņēmuma kārtā, piemēram, uzreiz pēc pārnākšanas mājās nevis jāķeras pie vakariņu gatavošanas, bet jāvelta uzmanība bērnam, jāaprunājas, jāpaņem klēpī, jāsamīļo. Maziem bērniem nav prasmes pašregulēties, tādēļ nepieciešama vecāku palīdzība. Ja bērns negrib, ka viņu paņem klēpī un samīļo, fizisko kontaktu ar vecākiem var gūt, arī kopīgi cīkstoties. Kārtīgi izdauzoties, bērns gūst šo fizisko kontaktu, muskuļi ir saspringuši un atslābuši, un pēc tam mazais ir gatavs arī maigākiem pieskārieniem. Bērniem arī ļoti patīk, ja viņus pamasē. Pieskārieni vairo oksitocīna izdalīšanos organismā, kas savukārt nomierina un atslābina.

– Bieži mēs izvēlamies vieglāko ceļu: esam noguruši no darba, no ikdienas stresa un, lai būtu miers, iedodam bērnam planšeti, uzliekam paskatīties multenīti.

– Tas ir mīts, ka ekrāni bērnus nomierina. Jā, fiziski bērns sēž mierā, bet, ja bērnam ir stress, tad, sēžot pie ekrāna, tas nemazināsies, bērns neatslābst  – smadzenes tāpat tiks noslogotas un stresa hormoni tikai vairosies. Turpretī fiziskas aktivitātes un izkustēšanās dara pretējo – bērns kļūs mierīgāks un priecīgāks. Dažreiz multfilmas skatīšanos var izmantot kā galēju līdzekli; kad vecākam vajag mieru, mazais var 10–15 minūtes paskatīties.

Bet, ja tā kļūst par sistēmu – katru reizi, kad bērns ir satrakojies vai pārnāk mājās no dārziņa, uzreiz apsēžas pie televizora vai planšetes –, var tikai kaitēt.

Bērns pats nemācās regulēt savas emocijas, neapgūst nekādas prasmes, un arī vecāks nav kontaktā ar bērnu, neiegulda sevi kopīgās attiecībās, viņam nav jāmācās būt radošam. Šādi mēs gan sev, gan bērnam nolaupām iespēju mācīties, kā tikt galā ar dažādām emocijām.

– Bet, ja mamma tomēr netiek galā ar aktīvo un uzmanību pieprasošo bērnu,  kur meklēt palīdzību?

– Svarīgi ir nebaidīties par to runāt. Ja mamma atzīst, ka netiek galā, un aprunājas ar citām mammām (es nevaru izturēt, ka mans bērns kliedz un sit, neklausa mani), visbiežāk var secināt, ka arī citi reizēm jūtas līdzīgi. Un tas, ka tu tāda neesi viena, palīdzēs saprast, ka tev ir atbalsta grupa. Nav jābaidās aprunāties ar PEP mammu, psihologu, doties uz vecāku atbalsta grupu. Tas palīdzēs gan no profesionāļiem, gan citiem vecākiem uzzināt, kā viņi tiek galā ar šādām situācijām. Svarīgs ir arī partnera atbalsts, lai vīrietis ļauj sievietei izrauties no ikdienas rutīnas, lai viņa var restartēties, piemēram, doties pasportot, satikties ar draudzeni. Svarīgi arī partnerim pastāstīt par savām emocijām un ļaut, lai viņš iesaistās bērna audzināšanā un pieskatīšanā.  

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+