Rīga +1°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Kur un kā viss sākas?
Laimes meklējumu sākums ir ģimenē, kur starp vīru un sievu vajadzētu būt kaut cik saticīgām attiecībām. Kad vīrs un sieva pieņem jaunās lomas – kļūst par mammu un tēti –, katram no viņiem veidojas attiecības ar meitu. Un te nu pastāv risks, ka dubultās attiecības var veidoties nevis horizontālā, bet vertikālā veidā, respektīvi, veidojas mammas un meitas vai arī tēva un meitas koalīcija. Tāpēc ir svarīgi vienmēr atcerēties, ka tēva loma ir būt tēvam. Tēva uzdevums nav būt meitas labākajam draugam. Tas pats arī attiecas uz mātēm un meitām.
Skaidrs, ka ikvienam tēvam meita ir mīļa un tuva, tomēr, ja vīra un sievas attiecības nav labas, tēva un meitas attiecības var kļūt pārāk tuvas vai pārāk tālas. Izdzīvojot pārlieku ciešas attiecības ar tēvu, pieaugusī meita, iespējams, sāks salīdzināt savus puišus vai topošo vīru ar tēvu, nespējot pieņemt otru cilvēku tādu, kāds viņš ir.
Ja meita būs pieradusi, ka tēvs vienmēr palīdzējis visu izdarīt un nokārtot, atklāsies, ka meitai nav iemācīta patstāvība. Viņa arī divdesmit un trīsdesmit gadu vecumā turpinās justies kā tēta mazā meitiņa, tāpēc katrā sīkākajā kļūmē zvanīs un lūgs palīdzību tētim. Bet, ja tēvs nebūs pieejams, palīdzība tiks pieprasīta no līdzās esošā vīrieša.
Savukārt atsvešinātība ar tēvu vēlākos gados var radīt grūtības uzticēties partnerim un atklāti paust savas jūtas un vajadzības.
Pieaugusī meita dzīvos ar domu, ka vīrietim viņas jūtas un vajadzības nav svarīgas, – tad kāda jēga tās vispār paust? Tas rezultējas ar vēlmju un vajadzību noklusēšanu un problēmsituāciju rašanos attiecībās – gan sadzīviski, gan intīmajā sfērā.
Tēva loma
Viens no tēva uzdevumiem ir palīdzēt meitai attīstīties kā sievietei. Tas nozīmē, ka tēvam ir svarīga nozīme meitas sievišķās identitātes attīstībā, kā arī meitas nākotnes partnera izvēlē. Līdz ar to ir būtiski, lai tēvs savu meitu novērtētu, atzinīgi izsakoties par to, kas viņai labi izdodas.
Īpaši iejūtīgi tas jādara, ja runa ir par meitas sievišķīgajām īpašībām, par visu, kas saistīts ar izskatu, manierēm, prasmēm (piemēram, mājas uzkopšanā, ēdiena pagatavošanā, rūpēs par citiem utt.) Būdama maza, meita šādu tēva attieksmi ļoti novērtēs. Pusaudzes gados viņa varbūt tēvam oponēs, sacīdama, ka viņai no tēta teiktā nav ne silts, ne auksts, taču iekšēji viņa tēva sacīto tik un tā novērtēs.
Meitai ir svarīgi, lai tēvs pamana, ka viņa mainās. Arī tas veido viņas pašvērtību.
Ir vērtīgi, ja meitas un tēva dialogā tēvs necenšas izlikties par perfekto bruņinieku, bet godīgi pastāsta, ka, piemēram, šodien piedzīvojis ne pārāk vieglu darba dienu. Ja tēvs runā tikai par savām uzvarām, neminot sakāves, meitai var rasties pārlieku idealizēts tēva tēls – cilvēks, kurš nekad nekļūdās un neklūp.
Ja tēvs daudz klusē, meitai var raksties priekšstats, ka tēvs ir kūtrs un nevarīgs vai arī meitai nepieejams. Sarunāšanās ir ļoti svarīga. Dažkārt vecāki brīnās, kāpēc bērni pusaudžu vecumā viņiem neko nestāsta. Bet kāpēc gan lai bērns gribētu runāties, ja viņam līdz šim šādas pieredzes mājās nav bijis? Kāpēc lai pusaudzis pēkšņi sāktu stāstīt par savām domām, kas saistās ar ģimeni un draugiem, ja ģimenē šādu sarunu nekad iepriekš nav bijis?
Meita nav dēls
Agrā bērnībā meitai kodolu – mīļumu, siltumu un tuvību – ieliek mamma. Meitai pieaugot, kad viņai rodas arvien lielāka interese par pasauli, sākas tēva darbs. Tieši viņam jābūt tam, kurš meitai rāda, ka viņa var būt gan drosmīga, gan aktīva, gan varoša. Tomēr tēvam jāatceras, ka šī ir slidena robeža, proti, jāraugās, lai meita nekļūtu puiciska.
Citiem vārdiem sakot – tēvam jāizprot un jāapzinās, ka meita nav tas pats, kas dēls.
Mēdz gadīties, ka tad, ja tēvs ļoti gaidījis dēlu, piemēram, divas meitas jau ir un piedzimst trešā, jaunākā meita ir ļoti puiciska – viņa ar tēvu kopā makšķerē, sporto, iet medībās, jo tēvs patiesībā vairāk gribējis dēlu. Tad meitenei pieaugot var pietrūkt sievišķības.
Dažkārt tēvs, labu gribēdams – lai viņa meita aug par stipru sievieti –, var neviļus izmest neapdomīgas frāzes, piemēram: nu, ko tu atkal pinkšķi? Tēva skarbums un šādi izteikumi meitai var likt pārlieku saņemties, un viņa var izaugt par sievieti, kas nekad neraud un neizpauž savas emocijas, cenšas vienmēr būt starojoša, perfekta un visu varoša. Bet cilvēkam nav jābūt perfektam! Ja viņš tāds ir, tā ir iekšēja izjūta, kuru savulaik stimulējis kāds no vecākiem.
Kā tas notiek reālajā dzīvē
Meitas tēva 3 baušļi
Protams, audzināt bērnus nav viegli. Sevišķi, ja pie savas rīcības piedomā. Un visgrūtāk ir tad, ja saproti, ka ar savu rīcību negribot esi nodarījis pāri – savas muļķības un nezināšanas dēļ. Pirmā doma, kas man nāk prātā, iedomājoties par savu piecgadīgo meitu, ir – gribu, lai viņa ir laimīga. Un bērni visbiežāk arī ir laimīgi. Vismaz es tādus sadrūmušus un norūpējušos bērnus tikpat kā neesmu redzējis.
Var jau būt, ka tā pat nav laime, drīzāk neatņemamais bērnības prieks, kuram ir lemts zust – cilvēkam pieaugot, parādās arī rūpes, kas pamazām aizēno bezrūpīgo, laimīgo bērna dzīvi.
Un, ja man tagad jautātu, no kā es visvairāk baidos, mana atbilde būtu: no dienas, kad meitas sejā neuzplauks smaids. Un tāda diena pienāks. Es zinu.
Nemaz neceru, ka man izdosies būt ideālam tēvam. Taču man ir savi baušļi, kurus ievēroju. Un daudzējādā ziņā tie saistīti ar to, ko es pats gaidīju un ko saņēmu no sava tēva. Piebildīšu, ka neviens no maniem baušļiem nav vērtējams augstāk par citiem. Tie visi ir vienlīdz svarīgi.
- Solījums.
Vīrietis, kurš netur solījumus, manuprāt, ir nevērtīgs. Šāds vīrietis ir ne vien neprognozējams – viņš ir arī neuzticams. Ko no tāda sagaidīt? Visu ko un neko. Protams, gadās reizes, kad kaut kādu apstākļu dēļ arī man ir jāsaka: mīļo meitiņ, piedod, bet, lai gan no rīta solīju, nevarēšu tevi aizvest uz parciņu izskraidīties, jo līst lietus, turklāt man ir jāgatavo pusdienas rītdienai sev, tev un mammai. Tā gadās. Šādas reizes ir sāpīgas, bet ne traumatiskas.
Daudz trakāk ir tad, ja dienu pirms tavas desmitās dzimšanas dienas tēvs aiziet uz veikalu pēc piena un no veikala pārrodas pēc trijām dienām, joprojām būdams alkohola reibumā. Tad dažas nākamās dienas viņš staigā pa māju īgns, liekot tev justies tā, it kā pie paģirām un viņa neveiksmēm esi vainojama vienīgi tu. Solījumi jādod uzmanīgi. Vismaz es cenšos solīt piesardzīgi, iepriekš izvērtējot savas iespējas solīto izpildīt. Tāpēc esmu iemācījies lietot vārdu – varbūt. Solījumu pildīšana vai nepildīšana – tas ir arī tilts uz uzticību. - Atbalsts.
Vienmēr meitai esmu ļāvis mēģināt. Precīzāk sakot – vienmēr esmu atbalstošs. Reiz bērnu laukumiņā no kādas vecāsmātes dzirdēju vārdus, kas uz mani atstāja neizdzēšamu iespaidu, – viņa savam aptuveni trīs gadus vecajam mazdēlam, kurš vēlējās pa slidkalniņu rāpties augšup, teica: nevar tāpēc, ka nevar!
Ja mana meita vēlas mēģināt, es ļauju un esmu klātesošs. Ja nepieciešams, pieturu viņu, daru to neskaitāmas reizes – cik vien ilgi tas ir vajadzīgs. Uzskatu, ka tas ir daudz veselīgāk, nevis neļaut mēģināt vai teikt: tiec pati galā – tu jau esi liela. Taču, ja redzu, ka bērnam sāk sanākt, es atkāpjos, līdz mana palīdzība vairs nemaz nav nepieciešama. Jā, dažreiz ir kaitinoši, kad, piemēram, jau atkal jāiet līdzi uz vannasistabu ieslēgt gaismu, jo bērns baidās. Bet tas nav sīkums! Zinu, ka dzīvē vēl būs neskaitāmas situācijas, kuras man, iespējams, šķitīs kā nieks, bet meitai mana klātbūtne tajā brīdī būs viss uz pasaules. - Labie vārdi.
Atceros, kad meita bija nepilnus divus gadus veca, mācīju viņai, ka uzlīmes tām paredzētajā grāmatiņā jāielīmē precīzi – tā, lai nebūtu šķībi un pāri kontūrām. Manuprāt, šī bijusi viena no manām lielākajām kļūdām meitas audzināšanā. Toreiz es pamatīgi iedragāju viņas prieku. Ir pagājuši trīs gadi, un tagad viņas ielīmētās uzlīmes vienmēr ir taisnas un perfektas. Tādām tām nevajadzētu būt.
Kaut kur sirds dziļumos ceru, ka mana vēlme pēc perfekcijas neliks viņai visu dzīvi mocīties pārdzīvojumos par to, vai darbs tiešām ir izdarīts nevainojami. Taču es daudz slavēju. Un to iesaku darīt arī citiem tēviem. Nevis sacīt: ir labi, bet varētu labāk. Bet gan teikt: man ļoti patīk. Un nevajag baidīties, ka bērns tāpēc zaudēs vēlmi censties, – tā nenotiks.
