ekstravertai mammai saprast introvertu bērnu?

Mūsdienu sabiedrībā būt par introvertu ir teju atzīt, ka ar tevi kaut kas nav kārtībā. Kā ekstravertai mammai saprast un apieties ar savu tik citādo – kautrīgo, nesabiedrisko, par sevi ne vienmēr pārliecināto – bērnu?
Bērna emocionālā audzināšana
Tīna Sidoroviča
7. oktobris

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock

Būt ekstravertam – tā ir kā atslēga uz panākumiem, jo, ja esi sabiedrisks, atvērts, ātrs un kustīgs, tevi pamana, tiec vieglāk pāri neveiksmēm, darbojies un paveic to, kam introvertais vienkārši nesaņemtos. Diemžēl ikvienam introvertam, gan lielam, gan mazam, ir jāapgūst: ja neiemācīsies būt kaut mazliet ekstraverts attiecībās ar draugiem, skolā, pulciņos, tu paliksi… viens. Un man kā ekstravertai mammai, kas vēlas bērnam labāko, ir jāsaprot, kā palīdzēt viņam pārvarēt savu iedzimto dabu un būt laimīgam viņam pretdabiskajā telpā un laikā.

Pārtaisīsim visus bērnus par ekstravertiem?

Ierakstot Google meklētājā kā kļūt par ekstravertu, parādās neskaitāmas interneta vietnes dažādās svešvalodās. Ikvienam pieaugušam introvertam tas liek saprast, ka viņš laikam nav gana labs un ir jāmainās. Bet ko par to teiktu bērni un kā jūtas viņi – tie, kuri jau no pāris gadu vecuma bērnudārza grupiņās cieš no saviem ekstravertajiem biedriem. Nelaime tā, ka socializēšanās pati par sevi paredz, ka bērnus centīsies vienādot, jo, ja vien grupā ir vairāk par trim bērniem, no kuriem viens ir izteikti ekstraverts, tie klusiņie pie vārda netiks. Iespējams, šo problēmu vieglāk risināt privātās pirmsskolas iestādēs ar mazu bērnu skaitu grupā, taču pieredze rāda, ka ne vienmēr.

Ir viegli pateikt – tavs bērns ir citāds, vismaz citāds nekā tu pati; daudz grūtāk ir līdz galam iejusties un saprast, ka jāmaina sevi, lai nekaitētu viņam.

Mammu un bērnudārza pedagogu vidē ir pierasts sūkstīties un mēģināt izprast (lasi: atrast veidus, kā nomierināt) aktīvos, reizēm – hiperaktīvos bērnus, jo viņi traucē, ir skaļi un neļauj izpausties tiem, kuri tādi nav, taču patiesībā uzvedības problēmas (kas īstenībā nemaz nav problēmas) ir arī tiem, kuri nekad neiesaistās, vēlas vieni sēdēt nomaļus, ir kautrīgi un klusi. Un tomēr, ja personālam un galu galā pašām mammām nav pietiekamu zināšanu par šīm tik atšķirīgajām un iedzimtajām, tātad faktiski nemainīgajām sava bērna temperamenta iezīmēm, tad mēs visi kopā turpinām pūst vienā stabulē – mēģinām pārtaisīt bērnu, drupinot viņa pašvērtējumu un pārliecību par savām spējām.

Te noteikti ir vismaz divi dažādi viedokļi – klasiskās psiholoģijas pārstāvji teiks, ka bērnam jāpielāgojas, jāsocializējas, jāizaug no savas nevarēšanas, bikluma un bailīguma, lai kļūtu par gana stipru un spēcīgu, lai spētu stāvēt pretim tam visam, ar ko viņam dzīvē būs jāsaskaras. Citiem vārdiem – jāsāk rūdīt laikus. Savukārt tie speciālisti, kuri runā par katru mazuli kā dvēseli, kura izvēlējusies savus vecākus, kura ne velti ir tieši tāda, kāda ir, – parasti pat viedāka un sirdsgudrāka par saviem vecākiem –, neatzīst, ka bērnu vajadzētu lauzt. Un gan viena, gan otra virziena pārstāvju teiktajā droši vien ir savs grauds patiesības.

Un, ja introvertam bērnam ir eksraverta mamma?

Šķiet, tagad neviens nešaubītos, ka esmu ekstraverts cilvēks – labprāt darbojos, nebaidos uzstāties, uzņemties atbildību, meklēju draudzības un paziņas, galu galā pat sarunbiedrus vilcienā vai nūjojot pa mežu. Bet vai tas man bija svarīgi bērnībā? Jā un nē. Iespējams, mana introvertā mamma, spriežot pēc sevis (jo parasti mēs visi neviļus spriežam pēc sevis), bija nolēmusi, ka padomju laiku dārziņš tikai bojātu personību, tāpēc man labāk jāaug mājās. Tomēr man tās drusku bija ciešanas.

Cik sevi atceros, no četru gadu vecuma savā iztēlē vadīju deju kolektīvus un mācīju lelles, gribēju pie citiem bērniem un cerēju tikt skolā, kad man bija tikai pieci gadi. Ātri apguvu gan obligāto apmācību, gan svešvalodas.

«Diemžēl jūsu bērnam ir tikai pieci gadi,» pēc manu zināšanu pārbaudes vienā no tā laika elitārajām Rīgas skolām mammai atbildēja skolotāja. Tātad vēl viens gads jāsēž mājās…

Toties ieguvu draugus uz mūžu savas mājas pagalmā, augu savas ģimenes, nevis svešinieku ietekmē.

Acīmredzot, izvēloties introvertu mammu, mana dvēsele bija lēmusi, ka tas viss man būs derīgi. Grūtības ar savu ekstraverto dabu man sākās līdz ar iepazīšanos ar vecāko dēlu. Pirms vairāk nekā desmit gadiem tikko dzimušais puika stundām varēja pētīt kokiem lapas, vērties koku zaros, gulēt garu diendusu, līdz es pat sāku bažīties, vai viņš nav pārāk mierīgs. Reiz, kad interesējos par dēla veselību, pirmais, ko daktere ieteica: vai jūs, mammīt, varētu pamēģināt iet lēnāk – sava bērna ritmā? Tas ir – apstājoties pie katras puķītes apstādījumos, rūpīgi izpētot visu veikalu skatlogus… Man tas bija ļoti grūti, jo parasti no mājas izskrējām pēdējā brīdī un jau kavējām.

Toreiz, iespējams, pieļāvu daudzas kļūdas, nespējot to, kas nebija un nav manā dabā… Un pat tagad, pēc desmit gadiem, es tikai mācos un mēģinu atrast atbildes, kā nesalauzt savu bērnu.

Mans introvertais bērns

«Mammīt, dariet kaut ko! Jūsu bērnam ir fantastiska atmiņa!» mātes sirdi sildīja audzinātājas uzslavas par manu trīsgadnieku. Tikai jautājums ir – ko tieši man darīt? Kurā pulciņā vest trīsgadnieku ar labu atmiņu? Jā, viņš agri zināja nosaukt visu Eiropas valstu galvaspilsētas, atrast valstu karogus un ne tikai Latvijas novadu, bet arī futbola klubu ģerboņus… Dēlam ir tendence iedziļināties konkrētajā tēmā, rakties ilgi un dziļi, viņš detalizēti atceras notikumus un reizēm pieķeras tiem pārāk cieši, kas savukārt vairs nav tik apsveicami.

Introvertā bērna būtības sāls: atšķirībā no ekstravertiem viņš gūst enerģiju nevis no citiem cilvēkiem un sadarbības, bet – esot ar sevi.

Par spīti tam, ka neapzināti (bet man tas šķita tikai dabiski!) centos viņu socializēt, no pusgada vecuma vedot uz bēbīšskoliņām, tagad aicināt draugus pie sevis uz mājām vai satikties pēc skolas viņš nevēlas. Šogad pirmo reizi viņš lūdza man atļauju neaicināt nevienu uz dzimšanas dienas ballīti – viņam pietiekot, ja satiks biedrus skolā un treniņā. Un es nesaprotu: vai man ar varu būtu jāliek viņam draudzēties un ballēties? Kaut arī līdz šim ballīšu rīkošanas un viesu saraksta veidotāja galvenokārt biju es. Lai nelauztu bērna iedzimto temperamentu, nesteidzinātu viņu un ļautu pēc iespējas ilgāk būt pašam, kopā ar citiem vecākiem un domubiedriem piedalījos skolas veidošanā.

Skolā, kur mācījās vien padsmit bērni katrā vecuma grupā, cerēju, ka viņš varēs turpināt iedziļināties jomās, kas viņu interesē, pilnveidot tās un nodoties savām interesēm un talantiem bez laika ierobežojuma. Tomēr, iespējams, šādiem bērniem dabiskāka ir mācīšanās mājās. Pretēji notiek mūsdienu ekstravertajā sabiedrībā un izglītībā kopumā (un tas noteikti nav nepareizi, taču vairāk piemērots ekstravertiem tipiem), kur parasti veicina komandas darbu, savstarpēju sadarbību lielās grupās, darbu troksnī, biežu darbību maiņu un citas introvertam cilvēkam grūtāk apgūstamas prasmes. Bet, protams, arī tās var apgūt, un ikviena vecāka un skolotāja pienākums ir palīdzēt, vispirms atceroties un atgādinot sev, ka visi bērni nav vienādi.

Lūk, ieteikumi, ko darīt mammai un tētim, kuru bērns ir introverts!

1. Pašapziņa

Vecākiem gan pašiem sev, gan vēl jo vairāk savam bērnam vajadzētu atgādināt par tām lieliskajām īpašībām, kas piemīt tikai un vienīgi viņam. Nosauc tās skaļi! Jā, šo ieteikumu visgrūtāk īstenot tieši ekstravertajiem vecākiem. Turklāt tādas it kā nevainīgas piezīmes un pārlieku bieži atgādinājumi kā Neesi tik kautrīgs! vai Viņš gan ir ļoti nopietns bērns! ilgtermiņā var atstāt negatīvu iespaidu uz bērna pašapziņu. Slavē bērnā to, kas ir apsveicams!

2. Vide

Vecāku ziņā ir vismaz mājas vidi pielāgot tam, lai introverts bērns justos labāk. Piemēram, saplānot laiku tā, lai bērnam ikdienā ir pietiekami daudz brīva laika un lai mājās būtu telpa vai vieta, kur viņš varētu nolīst viens pats klusumā. Introverti bērni dod priekšroku lasīšanai, zīmēšanai vai citām rotaļām vienatnē un klusumā. Radīt introvertam draudzīgu vidi nozīmē arī to, ka bērnam nebūt nav nepieciešams, lai kāds no ģimenes locekļiem nemitīgi būtu blakus. Ja jūsu ģimenē, līdzīgi kā manējā, ir gan introverti, gan ekstraverti, jāpatur prātā, ka svarīgi, lai arī introvertā bērna balss tiktu sadzirdēta. Tas, pēc kā alkst introvertais bērns, ir nedalīts laiks un uzmanība (viens pret vienu) no vecāku puses.

3. Izglītība

Alternatīvās, brīvās skolas, mazas lauku skoliņas vai nelielas privātskolas introvertiem būs piemērotākas. Izvēloties skolu savam introvertajam pirmklasniekam, pievērsiet uzmanību klases telpas lielumam un izkārtojumam – vai tur ir pietiekami daudz vietas, lai brīvi elpotu. Jauki, ja skolotāja ir pretimnākoša arī introvertu bērnu izglītošanā. Protams, introvertiem bērniem, lai sasniegtu panākumus mācībās, vispiemērotākā ir mājmācība, kad mierā, klusumā, ar nedalītu uzmanību viņam ir iespēja iedziļināties jaunajā vielā. Jāatzīst, ka tikai šajā variantā bērns apgūs jauno mācību vielu viņam vien atbilstošā tempā un piemērotā izklāstā.

4. Intereses

Ar varu šos bērnus noteikti nevajadzētu iesaistīt komandu sporta veidos un citās grupu aktivitātēs. Tas beigsies ar to, ka vecāki, labu gribot, vedīs nelaimīgu bērnu no viena pulciņa uz citu, cerot, ka bērni šīs aktivitātes iemīlēs. Diez vai. Introverto bērnu izvēle varētu būt tādas aktivitātes kā makšķerēšana, peldēšana, riteņbraukšana, jāšana, cīņas mākslas, vieglatlētikas individuālās disciplīnas, bet vaļasprieki – māksla, mūzika, fotografēšana, rakstīšana, dārzkopība un šaha.

5. Ar varu nevajag

Vecāki bieži sevi šausta, ja nav izdevies bērnu iesaistīt sabiedriskās aktivitātēs, viņiem šķiet, ka tā ir viņu vaina. Taču te ir introvertā bērna būtības sāls: atšķirībā no ekstravertiem viņš gūst enerģiju nevis no citiem cilvēkiem un sadarbības ar viņiem, bet gan – esot ar sevi. Introvertie bērni pēc aktīvas dienas kopā ar citiem cilvēkiem – mājās, bērnudārzā vai skolā – ir izsmelti, viņiem nav spēka. Ideja pēc aktīvas dienas satikties ar draugiem, lai parotaļātos vai papļāpātu, viņiem noteikti nešķiet laba. Ar varu mudinot bērnu satikties ar draugiem tad, kad viņš vienatnē grib uzlādēt savas enerģijas baterijas, tikai radīs nevajadzīgu spriedzi un negatīvas emocijas.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs