Kā bērnam paskaidrot, ka omīte ir nomirusi

Kā runāt par nāvi
Dace Rudzīte
15. septembris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock
Nāve ir dabiska, taču vienlaikus arī grūti izskaidrojama dzīves sastāvdaļa, jo neviens no mums īsti nezina, kas notiek pēc tam. Kā pastāstīt bērnam par nāvi tā, lai nemelotu, bet arī nenobaidītu? Kā lai runā par to, ko paši īsti nezinām… Konsultē psihoterapeite Diāna Zande.

Nav jābaidās uzspēlēt kapiņos

Bērns parasti sastopas ar nāvi jau agrā bērnībā, kad redz beigtu mušu, vardi vai peli, arī nokritis koks vai veca sēne mežā savā ziņā ir stāsts par nāvi. Ja bērns dzīvo laukos, kapu un bēru izspēlēšana, apglabājot atrastu mirušu biti vai peli, ir veids, kā pārstrādāt emocijas, kas saistās ar nāvi. «Piedzimšana un nāve ir divas lietas, kas notiek nemitīgi un ir neizbēgamas, un bērns to redz.

Lauku bērni jau kopš dzimšanas redz dabas ritmus un uztver dabiski gan cūku bēres, gan to, ka govij atnesas teliņš. Pilsētā tā nenotiek.

Interesanti, piedzimšanu mēs svinam un par to runājam, bet par nāvi – ne. Pirms daudziem gadiem katram normālam zemniekam bēniņos bija šūpulis un zārks, un cilvēks parasti nomira ģimenes lokā mājās, tāpēc nāve bija daļa dzīves. Kā notiek tagad? Ar bērnu līdz pēdējam brīdim cenšamies par nāvi nerunāt, uz bērēm līdzi neņemt, cilvēki nomirst slimnīcā, un arī uz turieni bērnus līdzi neņem, lai viņi neko neredz. Tāpēc bērnu attīstības speciālisti un terapeiti domā par to, kā bērnam nenoslēpt nāves faktu un arī ar to nenobiedēt. Jebkurā gadījumā – viss, kas dzīvē notiek, ir daļa no nāves, jo neviens mums nav solījis dzīvi bez bēdām, ciešanām, nāves un zaudējumiem.

Pat ja mamma nerunā par zaudējumu, bērns jūt, ka kaut kas notiek. Viņš jūt, ka mamma nav tāda kā vakar, ka viņa raud un nerunā par kaut ko vai, paņemot bērnu klēpī, apskauj citādi, un tas rada priekšstatu par nāvi. Bērns jūt, ka ir kaut kas noticis. Labāk, ja viņš saprot un zina, kas ir noticis, nevis dzīvo neskaidrās aizdomās, kas rada nevajadzīgas fantāzijas. Tāpēc nāvei vajadzētu pievērst uzmanību un par to ar bērnu jārunā,» ir pārliecināta Diāna Zande.

Bērns jūt jebkurā vecumā

Pirmajos trijos gados bērns nāvi nesaprot ar prātu, bet, būdams atkarīgs no apkārtējiem tuviniekiem, jūt viņu reakciju. Piemēram, mamma pēkšņi par kaut ko aizdomājas, ir klusāka un bēdīgāka, sēž citā pozā, un, tā kā šajā vecumā bērns pasauli uztver ķermeniski, nāves tuvumu viņš jūt caur mammu. Ja bērnam nomirst vecmāmiņa, kas katru nedēļu nākusi ciemos, mazais jūt viņas trūkumu un cieš, tikai nespēj to ielikt prāta kartē. Viņam ir jūtas, ko viņš izdzīvo ķermeniski, bet nespēj izprast.

Triju līdz piecu gadu vecumā bērns neatšķir fantāziju no realitātes. Bailes un fantāzijas ir īstas. Vecmāmiņa var nomirt un atkal būt, aiziet un atnākt, var sēdēt uz mākoņa maliņas, un bērns ar viņu var sarunāties. Līdz apmēram sešiem gadiem bērnam viss šķiet dzīvs, ar visu var būt kontaktā – bērns apglabā beigtu peli un ar viņu runājas. Šajā vecumā daļa bērnu spēj izteikt jūtas. Kāds pateiks, ka ir bēdīgs, jo nomira opītis, bet cits to vēl nespēs definēt. Bērns var justies vainīgs par notikušo.

«Ja es būtu klausījusi, vectētiņš nebūtu nomiris… Ja es būtu ēdusi putriņu, vecmāmiņa nebūtu nomirusi…» Bērns bieži var uzdot vienus un tos pašus jautājumus. Vai vecmāmiņa tagad guļ kapiņos? Jā! Vai vecmāmiņa arī šodien guļ kapiņos? Tā daudzas reizes, jo bērnam vajag saprast robežas, vai viss ir tā, kā tas ir.

Ja aizgājis tuvs cilvēks, pirmsskolas vecuma bērns ļoti spēcīgi var pieķerties mammai vai tētim un uztraukties par jebkuru īslaicīgu šķiršanos. Tas ir veids, kā viņš sēro. Nomira vecmāmiņa, bet bērns nelaiž vaļā mammu.

Sērošana šajā vecumā var izpausties kā izmaiņas uzvedībā. Iepriekš skaļš bērns kļūst kluss vai, piemēram, raudulīgāks, kašķīgāks, noslēgtāks, nepaklausīgs. Bieži vien parādās miega traucējumi. Bērns sāk regresēt – iepriekš gāja uz podiņa, vairs neiet, runāja, bet tagad šļupst, prasa knupīti. Ja miris tuvs cilvēks, šāda uzvedība vecākus var kaitināt, taču tas ir bērna signāls pēc palīdzības.

Bērns arī sēro, tikai nespēj to pateikt vārdos. Daļa bērnu savas jūtas pauž spēlējoties – apglabā rotaļlietas, taisa kapus un liek krustus. Vecākiem var šķist biedējoši, bet tas ir veids, kā bērns pārstrādā savas sāpes, tāpēc tas ir pat apsveicami.

Sešu līdz astoņu gadu vecumā bērns sāk saprast, ka nāve ir neatgriezeniska, – opis nomira, un viņa vairs nav. Bērns sāk domāt par nāvi kā par kaut ko neizbēgamu. Vienlaikus viņš netic, ka tas var notikt ar pašu, lai gan daļa bērnu uzdod jautājumu: vai es arī varu nomirt? Vai tu vari nomirt? Tomēr pilnīgas izpratnes par nāvi viņam vēl nav, tāda parasti rodas tikai pusaudžu gados.

Sešu, astoņu gadu vecumā bērns var baidīties, ka mamma var nomirt, ka ar viņu var atgadīties kas slikts. Lai gan dzīve joprojām griežas ap bērnu, viņš var sākt baidīties arī par pārējiem. Tāpat viņam var būt bailes palikt vienam, miega grūtības, agresija.

Ko bērnam meklēt bērēs?

Savulaik bērnu attīstības speciālisti ieteica un paši vecāki biežāk izvēlējās bērnu neņemt līdzi uz bērēm. Tagad vairāk uzskata, ka bērnam no mirušā jāatvadās, īpaši, ja nomiris viņam tuvs cilvēks un ja bērns izrāda vēlēšanos iet uz kapiem. Ja vecāki uz bērēm paņem līdzi pavisam mazu bērniņu, nepieciešams kāds, kas viņu pieskata, – vecmāmiņa, auklīte vai kāds cits –, lai mamma (tētis) šādā brīdī var pārdzīvot savas sāpes un viņiem nav jārūpējas par bērniņu. Jā, varbūt mazais varētu palikt mājās ar auklīti, taču, tā kā viņš tāpat pārdzīvo tuvinieku reakcijas, dabiski, ka viņš ir kopā ar visiem.

Lai nav tā, ka nomirusi vecmāmiņa, mamma mājās valdās, valdās un neraud, bērēs bērna nav, pēc tām mamma atkal valdās, un bērns nesaprot ne to, kas ir noticis, ne to, kur palikusi vecmāmiņa. «Veselīgāk un labāk bērnam ir redzēt jūtas un sāpes, arī vecākiem jāļauj sev sāpēt un sērot, jo tādējādi bērns mācās, ka sērošana ir normāla.

Ļoti svarīgi arī, ja lielāku bērnu aicina uz bērēm, viņam jāpastāsta, kas tur notiks, līdzīgi kā stāstām, kas sagaida bērnudārzā.

Jāizstāsta, ka ome gulēs zārkā, ka tā ir liela koka kaste, kurā guldina mirušos, ka cilvēki atvadīsies un raudās, varbūt ome izskatīsies citādi, jo cilvēki pēc nāves mainās.

Bērnam jāizstāsta, ka viņš varēs pieiet klāt, ja gribēs, bet, ja negribēs, varēs to nedarīt. Tad zārku aizvērs un ielaidīs zemē, jo mirušos gulda zemē. Ja bērnam ir skaidrs, kas notiek, ir vieglāk gan saprast, gan pieņemt notiekošo. Ja mazais neko nesaprot, tad notiekošais ir biedējošs un rada nevajadzīgas fantāzijas. Svarīgi ar bērnu runāt arī pēc bērēm, lai vēlreiz pastāstītu, kas noticis, kā katrs jūtas, varbūt kopā paraudāt un izsērot notikušo,» skaidro psihoterapeite.

Grūti pateikt, viegli dzīvot

Daļa pieaugušo nerunā ar bērnu par nāvi, it kā lai viņu pasargātu, taču bieži vien vecāki bēg no sarežģītiem tematiem nevis bērna, bet sevis dēļ. Diāna Zande: «Nāve ir pieaugušajiem, nevis bērnam sarežģīts temats. Pieaugušie vēlas noklusēt, izlikties, ka nekas nav noticis, jo pašiem tā ir vieglāk un māc bailes, ka nevarēs izturēt bērna reakciju, nezinās, kā viņu mierināt, būs grūti izturēt bērna raudāšanu. Taču par tuvinieka nāvi bērnam jāizstāsta uzreiz, lai viņam ir skaidrība, kas samazina fantāzijas un atvieglo dzīvi.

Grūti ir pateikt, bet vieglāk ir dzīvot tālāk, jo tad drīkst sērot un bēdāties.

Manuprāt, svarīgi bērnam pastāstīt arī par tiem, kas nomiruši pirms viņa. Piemēram, tev bija brālītis, viņš nomira, un pēc diviem gadiem piedzimi tu. Ja bērns to nezina, viņš nesaprot, kāpēc vecāki brāļa miršanas dienā raud, kāpēc iet uz kapiem, – tas ir ģimenes noslēpums, par ko bērns neko nezina, un viņam atkal ir neizprotamas fantāzijas. Ja bērns to zina, var sērot kopā. Cilvēks ir dzīvs tik ilgi, kamēr viņu atceras, tāpēc jāpalīdz bērnam veidot saikni ar aizgājēju.

Jā, omītes šeit vairs nav, bet mēs atceramies, kā viņa cepa pīrādziņus un stāstīja pasakas. Bērna mīļais kaķis devies citos medību laukos, bet mums ir atmiņu stāsti, kā viņš draiskojās un ķēra rotaļu peles. Pēc piedzīvotas tuvinieka nāves bērns nereti vaicā mammai: vai arī tu vari nomirt? Teikt, ka nekad nenomiršu, nedrīkst, jo tie ir meli. Taču var teikt patiesību, ka esmu daudz jaunāka par opīti, taisos dzīvot ilgi un ilgi būt vesela. Bērnam jādod drošības izjūta, bet nevajag melot.»

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs