Rīga +3°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
38
-
0
-
0
-
12
-
0
-
0
-
0
-
Vai tas ir grēks?
Uz jautājumiem atbild Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Paliatīvās aprūpes dienesta kapelāne AINA BRIEDE:
Vai ievietot bērnu aprūpes centrā ir grēks?
– Nē. Grēks būtu, ja mamma savu slimo bērnu atstātu kaut kur bezpalīdzīgā stāvoklī, pagrieztu muguru un neliktos par viņu ne zinis.
Vai mamma, kura ievieto savu slimo bērnu aprūpes centrā, ir sliktāka par mammu, kas savu slimo bērnu kopj pati?
– Nekādā gadījumā nedrīkst cilvēkus dalīt šādās grupās: kopj pati – tātad laba, nekopj pati – tātad slikta mamma. Visi cilvēki nav vienādi: ko var viens, to nevar otrs, un nav arī visiem viss jāvar! Mēs nezinām, kas notiek cilvēka dvēselē, nezinām viņa apstākļus, un mums nav tiesību kādu sodīt par viņa labāko izvēli.
Kāpēc mammas, kurām jākopj slims bērns, mēdz teikt: katram savs krusts jānes?
– Ko nozīmē – savs krusts? Kāpēc vispār kaut ko vajag tulkot kā krustu? Ja cilvēks kaut ko nevar izdarīt, viņam nav jātēlo varonis, bet jāmeklē palīdzība, risinājums. Vecākiem, kuri savu slimo bērnu uztver kā krustu, kas jānes, jāparunājas ar sociālajiem darbiniekiem, psihologiem, psihoterapeitiem vai citiem speciālistiem, lai izkļūtu no sava iedomātā krusta nešanas sloga un saprastu: es to varu vai nevaru izdarīt?
Iespējams, vērts padomāt arī par savu iekšējo egoismu.
Jā, ir īpašs bērns, viņam vajadzīga īpaša kopšana, bet jāsaredz robežas, ko bērniņš var un ko nevar. Varbūt tu, mamma, spēj šajā kalnā uzkāpt, bet vai to spēj arī īpašais bērns?
Kurš ir teicis, ka viņam jāuzkāpj tieši šajā kalnā? Kāpēc tu gribi viņu tajā uzstumt? Kāpēc jācenšas par katru cenu panākt, lai bērns iemācītos to, ko viņš nespēj iemācīties? Neapšaubāmi – bērnam jābūt sakoptam un aprūpētam, viņam jāsniedz visa nepieciešamā palīdzība, bet nevajag no bērna mēģināt panākt vairāk, nekā viņš var! Jā, būtu labi, ja viņš varētu lasīt, bet, ja viņam lasīt ir par grūtu, lai taču nelasa! Ja bērnam ir ierobežota dzīvildze, jādara viss, lai īpašais bērniņš viņam atvēlēto dzīvi nodzīvotu tik komfortabli, cik vien iespējams. Nav jāmēģina viņam likt darīt vairāk, nekā viņš spēj.
Kad to pieņem, arī iedomātais krusts vairs nav jānes.
Kad īpašais bērniņš kaut ko nevar, bet mamma par katru cenu grib, lai viņš tomēr var un dara, viņa pati uzliek sev uz pleciem krustu, un tad, kad vairs nevar to ne pacelt, ne panest, aiz pārguruma vaino visu pasauli – ārstus, valsti, citus cilvēkus un galu galā pat Dievu. Reizēm īpašo bērnu vecāki mēdz teikt: mēs darīsim visu iespējamo! Patiesībā būtu sev godīgi jāatbild: es daru iespējamo vai neiespējamo? Kad cilvēks ir pārņemts ar krusta nešanas filozofiju, viņš pat nepadomā: ko no manis gaidi tu, Dievs, un ko gribi tu, īpašais bērniņ? Dažkārt īpašais bērniņš, ja vien spētu ko pateikt, teiktu tikai vienu: lūdzu, lieciet mani mierā un ļaujiet dzīvot tā, kā es spēju.
