Īpašais bērniņš aprūpes centrā. Vai mammai jājūtas vainīgai?

Aprūpes centrs
3. novembris, 2019
2 komentāri

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock

Nevienam nav tiesību nosodīt

Īpašo bērniņu mammas nelabprāt atceras brīžus, kad uzzinājušas savu mazuļu diagnozi. Bieži vien izskan pārmetumi ārstiem par viņu netaktiskajiem ieteikumiem no slimā mazuļa atteikties. Psihoterapeite Gunta Jakovela uzskata, ka nekādā gadījumā nevienam nevajadzētu censties pārliecināt vecākus par pareizo rīcību. Tā vietā viņiem vajadzētu sniegt informāciju, kur meklēt palīdzību, ja klāsies grūti. Lai vai kā, ārsts nav Dievs zemes virsū – viņš nevar zināt, bet var tikai domāt, kā būs. Jo brīnumi tiešām notiek, bet, ticību tiem jau pirmajā mirklī nežēlīgi iznīcinot, vecākus var iedzīt vēl dziļāk izmisumā.

Krīzē vecāki visu uztver ļoti sāpīgi, un to var saprast.

«Cilvēks ir īpaši jūtīgs brīdī, kad ir bijušas ilgas un sapņi, cik viss būs skaisti, bet realitāte izrādās pilnīgi citāda. Mediķiem jābūt ļoti smalkjūtīgiem un jāspēj atrast īstos vārdus. Bieži vien viņi tiešām vismaz aptuveni var prognozēt, cik daudz no ģimenes prasīs īpašais bērns īpašajā situācijā, tomēr būtu jāspēj nevis dalīties savās medicīniskajās zināšanās, bet gan ļoti taktiski un saudzīgi paskaidrot vecākiem reālo situāciju un piedāvāt nevis konkrētu rīcību, bet iespēju padomāt. Bet mudinājums padomāt nebūt nenozīmē, ka mammai tieši tā jādara.

Esmu satikusi daudz īpašo bērnu mammu, kurām nav atbalsta, nav līdzcilvēku, kas palīdzētu, nav naudas, turklāt arī dzīvesvieta ir tālu no veselības aprūpes iestādēm. Esmu teikusi: aizej uz vienu aprūpes centru paskatīties, uz otru, trešo, padomā! Vai tas ir kas slikts?  Pati ne reizi vien esmu bijusi aprūpes centros un redzējusi, kā tur klājas bērniem, un varu tikai apbrīnot cilvēkus, kas tajos strādā, un pateikties viņiem.»

«Nekādā gadījumā nenosodu vecākus, kas savu smagi slimo bērnu ievieto speciālā aprūpes centrā. Redzu, cik smagu sirdi viņas pieņem šo lēmumu, » saka Elvīra Kisele. 

«Manuprāt, svarīgākais, kas būtu jānošķir un jāsaprot: mamma, kas ievieto bērnu sociālās aprūpes centrā, neatsakās no bērna! Viņa ievieto savu bērnu speciāli šādiem gadījumiem paredzētā vietā, kas radīta un pielāgota tieši šādu situāciju risināšanai. Tā ir milzīga atšķirība – pamest bērnu vai atrast vietu, kur viņam ir labi un kas uzlabo dzīves kvalitāti arī mammai, » uzsver Aina Briede. 

Tomēr mammu, kura izšķiras bērnu ievietot aprūpes centrā, bieži vien moka milzīga vainas izjūta. Viņai šķiet: esmu slikta māte, jo nebūšu klāt savam bērnam. Turklāt īpašā bērniņa mamma var zemapziņā vainot sevi: es esmu tāda sieviete, kam piedzima slims bērns. «Esmu klausījusies mammu stāstos, cik tas ir grūti – ievietot bērnu aprūpes centrā. Tas ir milzīgs zaudējums, tās ir sēras, viņš ir dzīvs, bet mēs neesam blakus. Turklāt tā ir dubulta sērošana: vispirms sievietei piedzimst slims bērns, un tad viņai šā bērna nav līdzās. Tas ir ļoti, ļoti grūti.»

Taču nevienam nav tiesību nosodīt. «Neko nevar pārmest pat tām mammām, kuras savu aprūpes centrā ievietoto smagi slimo bērnu neapciemo. Varbūt viņām sāp tik ļoti, ka tā izpaužas aizsargreakcija. Ne visiem pietiek dūšas un naudas psihologam vai psihoterapeitam, lai ar savu bēdu tiktu galā un sadzīvotu, » uzskata Gunta Jakovela.

Raksta turpinājums:

Nākamā lapa

4/5Nevienam nav tiesību nosodīt

Lasi citur

2 komentāri

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs