Arī bērnam ir tiesības sērot

Bērns un nāve
Dace Rudzīte
2. novembris, 2018
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Pixabay
Nereti cenšamies bērus pasargāt gan no sarunām par nāvi, gan arī no sērām un sērošanas. Taču bērnam tieši tāpat kā pieaugušajam ir tiesības izsērot tuva cilvēka, dzīvnieka un dažkārt arī mīļas rotaļlietas zaudējumu. Konsultē psihoterapeite Diāna Zande.

Kā palīdzēt bērnam sērot?

Kā bērns sēro, atkarīgs no viņa attīstības un vecuma, kā uztver nāvi, un no tā, cik tuvas bija viņa attiecības ar mirušo. Ja bērnam jāšķiras no vecmāmiņas vai vectētiņa, no mīļā kaķīša, viņš sēro dziļāk. Ja tētim nomirst tuvs draugs un tētis pārdzīvo, bērns to redz un saprot, bet nesēro. Jāņem arī vērā, ka bērns sēro citādi nekā pieaugušais. Bērns var pasēdēt, paskumt, paraudāt un pēc brīža jau priecīgs aizskriet, jo tētis atnesa saldējumu. Tas nenozīmē, ka viņam nesāp, vienkārši viņš nespēj ilgi noturēt uzmanību. Ja vecāki paši neprot sērot, ja viņi ar savām sāpēm noslēdzas, par to nerunā, arī bērns ir spiests ciest iekšēji. Tāpēc pieaugušajiem jāuzņemas atbildība un jāpalīdz bērnam izsērot, nevis bēgt no sērām. Psihoterapeite Diāna Zande iesaka dažus pamatprincipus, kā runāt ar bērnu par nāvi un palīdzēt viņam sērot.
  • Teikt taisnību. Neatkarīgi no bērna vecuma viņam jāzina, kas noticis. Sarunai jābūt atbilstošai bērna vecumam un izpratnei. Pieaugušie nereti bērnam vārdos neko nesaka, it kā cenšas viņu kaut kā sagatavot skumjajai ziņai, taču bērns jau pēc vecāku uzvedības redz, ka ir kaut kas noticis. Piemēram, mammai ir saraudātas acis, melnas drānas, un bērns nevar saprast, kas notiek. Tāpēc labāk iespējami drīzāk pēc notikušā bērnam vienkāršā valodā precīzi pastāstīt: «Naktī nomira vectētiņš. Viņš nomira ar sirds slimību. Tu jau zini, ka viņš ilgi bija slims.» Lai būtu vieglāk, sakāmo pirms tam var pārdomāt un uzrakstīt uz lapiņas.
  • Vēsti bērnam nodod emocionāli tuvs cilvēks, kurš spēj būt kopā ar bērnu arī grūtā brīdī un kurš spēj izturēt viņa ciešanas.
  •        Nelietot tēlainus nāves aprakstus. Nav veselīgi bērnam stāstīt, ka vecmāmiņa tagad aizgājusi... ka sēž uz mākoņa maliņas – tad viņš gaidīs viņu atpakaļ. Pārsvarā pieaugušo stāstiņi, ka mirušais ir kopā ar mums, tikai uz mākoņa, ir izvairīšanās un sevis mierināšana, nevis labums bērnam. Tā vietā bērnam jāstāsta, ka vecmāmiņa vairs nevar atnākt pie tevis un tevi samīļot, bet varam domāt par viņu, atcerēties viņu, pat iztēloties, ka ar viņu runājam. Saikne ar mirušo jāveido, bet apzinoties, ka viņš ir miris, ka viņš dzīvo atmiņās un stāstos, nevis mākoņos. Ja bērns zaudējis tuvu cilvēku, ieteicams izveidot atmiņu grāmatu par mirušo ar attēliem, stāstījumiem. Ja mirušo izslēdz no dzīves kā neesošu, tas turpina bērnā gruzdēt iekšēji. Un, lai arī mūsdienās ir daudz dažādu filozofiju par reinkarnāciju un citām dzīvēm, bērnam par to vēl nav ne jausmas, viņš vēl neprot filozofēt, tāpēc šie jautājumi būtu jāatstāj viņa paša izlemšanai vēlākajos gados.
  •         Jāpadomā, kādus nāves apstākļus atklāt un kādus ne, sevišķi, ja tuvinieks gājis bojā traģiskos apstākļos. Ir lietas, kas bērnam vēl nav jāzina, un viņam pilnīgi pietiek ar ziņu, ka tētis nomira. Taču tas ir jāpasaka, jo, ja neviens neko nesaka un pēc nedēļas omīte apķer bērnu un saka: «Ak, tu mans nabadziņš, tēta tev vairs nav!» – tad gan bērnam ir milzīgs šoks. Jāatceras, ka bērni vienmēr agri vai vēlu visu uzzina, tikai tad jau tas var notikt nepieņemamā veidā.
  •         Iedrošināt bērnu uzdot jautājumus un godīgi uz tiem atbildēt. Tas ir svarīgi, lai bērns pārvarētu sēras. Ja vecāki nezina, ko teikt, tad arī vajadzētu atzīt, ka īsti nezina, ko atbildēt.
  •         Iedrošināt bērnu atvadīties no aizgājēja – var uzrakstīt vēstuli, uzzīmēt zīmējumu, pagatavot mazu dāvaniņu, ko var ielikt zārkā. Gatavojot zīmējumu vai dāvaniņu, bērns arī sēro un veido saikni ar mirušo.
  •         Visiem bērniem stāsta vienu un to pašu. Ja mazajam izstāsta, ka omīte tagad ir uz mākoņa maliņas, bet lielais zina, ka ome nomira, tāpēc ka bija slima, sākas nevajadzīga putra un strīdi. Mazais stāsta, ka omīte ir uz mākoņa maliņas, bet desmitgadnieks kliedz pretī: «Tā nav, viņa ir kapos!» Tāpēc ar abiem ir jārunā vienā valodā.
  •         Nāves noklusēšana vai nestāstīšana rada dažādas ģimenes problēmas. Piemēram, ja nomira gaidītais brālītis, bet par to neviens nerunā, tad brālītis visu laiku ir klātesošs, jo pieaugušie nemitīgi pievērš uzmanību tam, lai par to nerunātu. Un bērns jūt, ka telpā ir vēl kaut kas vārdā nenosaukts. Bērnam ir vieglāk, ja viņam pasaka, ka brālītis nomira.
  •        Ja vecāki ir šķīrušies un nomirst, piemēram, bērna tētis, kas nedzīvo kopā ar bērnu, mammai var būt daudz dažādu pretrunīgu jūtu. Taču arī tad bērnam jāizstāsta par tēta nāvi, jo nomiris bērnam ļoti tuvs cilvēks – tētis. Ja mamma to nespēj, vērts apmeklēt speciālistu, kas palīdzēs šo jautājumu atrisināt pieņemamā veidā.
 

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs