Mazulis dusmojas. Ko darīt?

Bērna uzvedība
Iveta Troalika
28. septembris, 2018
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Pixabay
Ap gada vecumu bērns sāk izrādīt dusmas, un vecāki mēdz par to pārdzīvot. Es taču pret viņu izturos tik iejūtīgi, nekad neesmu vardarbīgs, kāpēc bērns tik ļoti dusmojas, ka met mantas pa gaisu, sit, kož un lauž lietas? Kādēļ tā notiek, un kā bērnam palīdzēt, skaidro Vita Kalniņa, psiholoģe, zīdaiņu un vecāku psihoterapeite ģimenes psiholoģijas centrā Līna.

Īstenībā bērns lielajās dusmās jūtas ļoti nelaimīgs, taču neprot tikt ārā. Viņš nemāk sev palīdzēt. Viņam ir svarīgi, lai pieaugušais, kurš līdz tam ir palīdzējis regulēt citas viņa emocijas, palīdz tikt galā arī ar dusmām. Ko darīt vecākiem? Nevajadzētu ļaut sev darīt pāri, kļūstot par spārdāmo un kožamo spilvenu, šī robeža mierīgi, bet stingri ir jānovelk. Arī lauzt mantas nevajadzētu ļaut.

Nav tā, ka bērns savās dusmās var ālēties bez ierobežojumiem un tam netiek uzlikts nekāds rāmis. Otrs – neiekrist varas cīņās. Viens no šādiem cīņu variantiem ir mēģināt bērnam atdarīt: «Tu man knieb? Tad es tev arī!» Nekādā gadījumā tā darīt nevajadzētu. Jo, ja mamma man arī kož vai sit, tas nozīmē, ka es visu daru pareizi un drīkstu tā turpināt. Tas, ka otram sāp, viņam vēl nav saprotams – bērna psihiskā attīstība vēl nav tik tālu noritējusi.

Līdz pat aptuveni četru gadu vecumam bērnam vēl ir tā dēvētā egocentriskā domāšana – viņš nespēj izprast, kā jūtas otrs.

Tāpat nevajag viņu, piemēram, iesēdināt gultā un teikt, ka nedrīkst kāpt ārā, kamēr nav nomierinājies. Tas nekur neved, tikai iztukšo gan vecāku, gan bērnu. Veiksmīgi būtu, ka mēs esam iejūtīgi un parādām, ka mēs dzirdam un redzam bērna dusmas, jo tā ir vēl viena kļūda – izlikties, ka es to nemanu. Bērns raud, jo viņš grib, lai tu to dzirdi un redzi. To var pateikt arī skaļi: «Es redzu, tu esi ļoti, ļoti dusmīgs!» Centies pati ievilkt elpu, izelpot un saglabāt iejūtību: «Tev ir lielas dusmas, tu jūties nelaimīgs ar to, bet nezini, kā tikt galā.»

Šo ir ļoti grūti izdarīt vecākiem, kuri pret sevi ir piedzīvojuši vardarbību – varbūt bērnībā, varbūt pieaugušā vecumā. Šī bērna uzvedība viņiem atgādina, kā mamma, tētis, skolotāja vai citi bērni pret viņiem izturējās agresīvi. Ja tā notiek, ir vērts padomāt, kā es varu to sakārtot, lai varu bērnam parādīt iejūtību, lai es nesāku reaģēt tā, ka tas nepalīdz nevienam no mums. Veselīgais variants varētu būt šāds: es palieku blakus dusmās esošajam bērnam.

Varbūt piedāvāt: «Kā būtu, ja es tevi tagad samīļotu? Varbūt es varu tev uzlikt roku?» Ja viņš stumj roku prom, labi, es to pieņemu, nepavainojos, palieku turpat un vienkārši esmu līdzās, mierīgi elpoju, esmu kontaktā ar sevi un ar viņu, gaidu, kamēr dusmas pāriet. Un bieži tad tās pāriet samērā ātri, jo, esot kontaktā ar mani, viņš var izlīdzsvaroties.

Kad dusmu ir par daudz

Tātad – dusmas, arī lielas, šajā vecumā ir normāla parādība. Bet, ja mazais lielās dusmās iekrīt biežāk nekā četras piecas reizes nedēļā, tad, iespējams, tā jau ir uzskatāma par audzināšanas grūtību. Tad vecākiem vajadzētu domāt, kur viņi varbūt neredz bērna īstās vajadzības, tās neapmierina, kur viņu komunikācijā kaut kas ir aizgājis šķērsām.

Tad ir vērts palūgt speciālista konsultāciju, padomu: kā es kā vecāks varu sevi stiprināt? Ko es varētu pamainīt tajā, kā es redzu savu bērnu? Kā es labāk varu iejusties viņā? Kā es labāk varu ieraudzīt, kas ar viņu notiek? Jo, ja bērns tik bieži un intensīvi rāda dusmas, viņš jau ir pārāk izmisis. Tas nozīmē, ka viņam ir samilzusi grūtība, kas ir jārisina.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs