Masalas — joprojām aktuāla un bīstama slimība

Slimības
Žurnāls Mans Mazais
Zane Kazāka
18. jūlijs

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock
Slimību profilakses un kontroles centra (SPKC) dati liecina, ka 2018. gada pirmajos astoņos mēnešos ar masalām saslimuši 22 cilvēki, bet ar masaliņām – trīs, lai gan 2017. gadā nav bijis neviena saslimušā. Kāpēc tā? Un ar ko šīs slimības ir tik bīstamas? Atbild MANS MAZAIS eksperte Liene Smane, medicīnas doktore, pediatre Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā

Sabiedrībā valda uzskats, ka nekas traks jau nebūs, ja bērns saslims ar to vai citu slimību, pret kurām mūsdienās vakcinē. Pārslimos, pārlaidīs, un tad jau atkal viss būs kārtībā. Tomēr tik vienkārši vis nav. Pašas slimības varbūt nav tik bīstamas, bet to radītās komplikācijas gan. Turklāt tās seko gandrīz vienmēr, ir smagas, un neviens nekad iepriekš nevar zināt, kā kura slimība beigsies. Komplikācijas ne tikai ir bīstamas mazuļiem, bet arī ietekmē vēl nedzimušus bērnus, piemēram, ja topošā māmiņa saslimst ar masaliņām pirmajos trijos grūtniecības mēnešos, 85–100% jaundzimušo var būt iedzimtas patoloģijas.

Kāpēc saslimst?

Liene Smane ir pārliecināta, ka šīs zināmās, bet pašlaik Latvijā reti sastopamās bērnu slimības atgriežas tāpēc, ka daļa vecāku izvēlas savus bērnus nepotēt. Citur Eiropā kolektīvās imunitātes līmenis pret šīm slimībām ir vēl zemāks tieši nevakcinēšanās dēļ. Bet masalu un masaliņu gadījumā, kas ir ļoti lipīgas bērnu infekcijas slimības, vakcinācija ir visefektīvākā aizsardzība.

Vakcinējot bērnus saskaņā ar vakcinācijas kalendāru, bērni aizsardzību pret šīm slimībām izstrādā pēc kompleksās potes saņemšanas 12–15 mēnešu vecumā (iekļautas masalas, masaliņas un epidēmiskais parotīts) un pēc tam septiņu gadu vecumā.

Ja bērns ir saņēmis abas vakcīnas, saslimšanas risks ir ļoti minimāls.

Ja saslimšana tomēr ir notikusi, tā norit vieglāk – vakcīna pasargā no komplikācijām. Kādas tās var būt, un kā vispār masalas atšķiras no masaliņām?

Masalas un masaliņas

Abas ir akūtas un izteikti lipīgas vīrusu infekcijas.

Masalas

Masalu gadījumā no brīža, kad vīruss iekļūst organismā, līdz brīdim, kad parādās pirmie simptomi (inkubācijas periods), paiet 10–12 dienu. Sākotnēji gan masalām, gan masaliņām simptomi atgādina parastu saaukstēšanos, piemēram, paaugstināta ķermeņa temperatūra, var būt iesnas, klepus, apsārtis kakls. Masalām ir raksturīgs, ka acis kļūst apsārtušas, jutīgas pret gaismu (fotofobija).

Kad slimība progresē un ķermeņa temperatūra jau sasniedz pat 41 °C, parādās sarkani izsitumi. Tie ir redzami 4–7 dienas. Sākumā tie parādās uz sejas un aiz ausīm, tālāk izplatās uz vidukli, rumpi, rokām, tad uz kājām. Šādā pašā secībā tie pēc tam arī pazūd. Masalu gadījumā uz smaganām un vaigu iekšpusē var redzēt mazus, baltus plankumiņus (Koplika plankumus). Ja masalas pārslimo (vai ja pret tām vakcinējas), ķermenī veidojas ilgstoša un diezgan noturīga imunitāte – ar tām slimo tikai vienreiz dzīvē.

Komplikācijas

Biežākās komplikācijas pēc masalām: vidusauss iekaisums, šķidra vēdera izeja, smags plaušu karsonis, smadzeņu audu iekaisums (encefalīts), smadzeņu apvalku iekaisums (meningīts). No masalu radītajām komplikācijām var arī nomirt (visbiežāk bērni līdz piecu gadu vecumam). Masalas var radīt komplikācijas grūtniecības laikā – augļa bojāeju, var izraisīt spontānos abortus, bērnam var rasties iedzimtas patoloģijas.

Masaliņas

Masaliņām atšķirībā no masalām ir ilgāks inkubācijas periods – no 14 līdz 21 dienai. Simptomi parasti ilgst 2–3 dienas (tautā to pat sauc par triju dienu slimību).

Masaliņām raksturīgi sarkani izsitumi. Parasti tie sākas uz sejas, tajā pašā dienā pāriet arī uz visu ķermeni, saslimušajam ir paaugstināta ķermeņa temperatūra.

Pirms parādās izsitumi, bērniem auss rajonā var redzēt limfmezglu pietūkumu. Var būt arī iepriekšminētie saaukstēšanās simptomi, kā arī sāpes locītavās (īpaši raksturīgs jaunām sievietēm). Bet ar masaliņām ne vienmēr viss ir tik acīmredzami – apmēram pusei šos simptomus var arī nenovērot.

Tas ir vēl viens iemesls, kāpēc masaliņas ir tik bīstamas grūtniecēm, – grūtniecības laikā simptomi var būt tādi, kas masaliņas nemaz neatgādina. Vieglas iesnas, klepus, nedaudz paaugstināta temperatūra un daži izsitumi, ko var arī nepamanīt, – nekas liels. Bet sekas var būt ļoti nopietnas – iedzimtas smagas patoloģijas bērnam.

Ievēro!

Ja tu plāno grūtniecību, palūdz savam ģimenes ārstam vai ginekologam veikt analīzes uz masaliņu antivielām. Ja kaut kādu iemeslu dēļ neesi vakcinējusies, masaliņas neesi pārslimojusi bērnībā vai ja antivielas titrs (imūnglobulīns G) serumā nav pietiekamā līmenī, vari vēl paspēt vakcinēties un pasargāt gan sevi, gan gaidāmo bērniņu no iespējamiem riskiem.

Ja kopā ar zīdaini vecumā no 6 līdz 12 mēnešiem plāno ceļot uz valstīm, kurās ir augsts masalu inficēšanās risks vai kur ir reģistrēti masalu uzliesmojumi, ļoti ieteicams vienu kompleksās vakcīnas devu saņemt jau šajā vecumā.

Pote jāieplāno kādu laiku pirms došanās ceļojumā, jo pēc vakcīnas bērnam var būt dažādas reakcijas – ķermeņa temperatūras paaugstināšanās, sāpes un apsārtums, pietūkums dūriena vietā, var būt arī masalām līdzīgi izsitumi, kas pazūd 1–3 dienu laikā.

Šīs blakusparādības bērnam rada diskomfortu, tādēļ nebūtu prātīgi ceļot otrā dienā pēc vakcīnas. Vakcinējot bērnu 6–9 mēnešu vecumā, pēc tam gan būs jāsaņem arī pārējās divas vakcinācijas kalendārā paredzētās potes – 12–15 mēnešu un septiņu gadu vecumā.

Līdz ar masalām un masaliņām ir vēl vairākas slimības, pret kurām ir vakcīnas un kuras var sagādāt daudz raižu slimošanas gaitā, kā arī turpināties ar nepatīkamām komplikācijām. Tās ir garais klepus (šogad reģistrēts 89 gadījums), vējbakas (1240 gadījumu) un rotavīruss (1035 gadījumi).

Garais klepus

Atšķirībā no masalām un masaliņām garais klepus ir bakteriāla infekcija. Tai ir raksturīgas smacējošas klepus lēkmes. Kopumā saslimšanas gaitu var iedalīt trijos periodos. Pirmajam periodam raksturīga saaukstēšanās simptomātika – iesnas, paaugstināta ķermeņa temperatūra, rets, sauss klepus. Var asarot acis. Šādi tas ilgst no 2–3 dienām līdz par divām nedēļām.

Otrajam periodam ir raksturīgas krampjveida klepus lēkmes, galvenokārt naktīs. Klepus lēkme sākas pēkšņi. Tās ilgums var būt no dažām sekundēm līdz vairākām minūtēm, atkarībā no slimības gaitas un saslimšanas smaguma. Pēc šādām stiprām klepus lēkmēm bērnam nereti ir vemšana. Garajam klepum raksturīgas arī garas un staipīgas krēpas. Trešajā periodā klepus kļūst retāks, mazāk intensīvs. Bērns pakāpeniski atlabst.

Kopumā ar garo klepu var slimot trīs līdz četras nedēļas. Tā ir bakteriāla saslimšana, tāpēc ir jādzer antibiotikas (atbilstoši bērna svaram, pēc noteiktas shēmas).

Arī pēc garā klepus var būt dažādas komplikācijas, un tas ir bīstams grūtniecēm. Komplikācijas izteikti attīstās priekšlaikus dzimušiem bērniem, kā arī tiem, kam ir sirds, plaušu vai nervu sistēmas slimības. Viena no smagākajām komplikācijām, kas var būt pēc klepus lēkmes, ir asinsizplūdums smadzenēs, kas rodas lēkmes laikā pastiprinātā spiediena dēļ. Tipiski garā klepus simptomi vairāk būs novērojami nevakcinētiem bērniem. Zīdaiņiem līdz 12 mēnešu vecumam šī saslimšana norit īpaši smagi, jo lēkmes laikā var rasties arī vispārējie krampji. To lielākais drauds ir elpošanas apstāšanās.

Pusaudžiem un pieaugušajiem garais klepus var noritēt arī bez smacējošajām krampjveida lēkmēm. Lai noteiktu, ka saslimšana notikusi tieši ar garo klepu, ir jāveic analīzes, bet, ja specifisko simptomu nav, par konkrēto analīžu veikšanas nepieciešamību ārsts pat var neaizdomāties. Līdz ar to garais klepus bieži netiek atpazīts un slimības nēsātājs viegli var inficēt nevakcinētus bērnus.

Vējbakas

Vējbakas ir ļoti lipīga infekcijas slimība, un, nonākot kontaktā ar tās nēsātāju, saslimšanas risks ir ļoti augsts (līdz pat 96 procentiem). Šobrīd bērnu vakcinācija pret vējbakām notiek 12–15 mēnešu vecumā. Bet, tā kā ar vienu poti nav pietiekami, lai pasargātu bērnu no saslimšanas, vakcinācijas kalendārā tiek plānots ieviest arī otru – septiņu gadu vecumā. Lai arī vējbakas šķiet nevainīga saslimšana un vecāki bieži izvēlas bērnus pret tām nepotēt, pirms lēmuma pieņemšanas ir jāsaprot, ka saslimšanas gadījumā tās var radīt ļoti smagas komplikācijas.

Vējbaku komplikācijas var būt gan encefalīts, gan meningīts, gan smagas asins slimības (piemēram, zems trombocītu skaits, kas var izraisīt spontānu asiņošanu). Tām var sekot arī ļoti smaga pneimonija.

Var būt iekaisuši kauli, locītavas, arī ādas infekcijas, vidusauss iekaisums. Komplikāciju risks īpaši augsts ir bērniem līdz gada vecumam (ja bērniņu baro ar krūti, viņš saņem antivielas caur mātes pienu), un tad tas atkal paaugstinās pēc 12 gadu vecuma – gan pusaudžiem, gan pieaugušajiem vējbakas norit smagāk.

Slimības nēsātāji var inficēt topošās māmiņas – saslimstot ar vējbakām grūtniecības laikā, var veicināt spontāno abortu, priekšlaicīgas dzemdības, kā arī nedzimušajam bērnam infekcija var radīt smagus fiziskās un garīgās veselības traucējumus.

Rotavīruss

Vakcīna pret rotavīrusu iekļauta vakcinācijas kalendārā. Lai arī tas ir viens no biežākajiem kuņģa un zarnu trakta iekaisumu rosinošiem vīrusiem, kas bērnam var radīt smagas sekas, vecāki nereti joprojām atsakās potēt pret to savus bērnus. Smagākajos gadījumos rotavīruss var izraisīt krampjus un smagas, pārejošas neiroloģiskas komplikācijas, kā arī smadzeņu struktūras bojājumus..

Svarīgi!

Nesen notikušajā celiakijas kongresā Somijā tika prezentēts pētījums, kurā ir aprakstīts interesants novērojums – rotavīruss, iespējams, ir palaidējmehānisms celiakijas attīstībai. Rotavīruss ir biežākais gastroenterīta ierosinātājs bērniem līdz piecu gadu vecumam, un arī celiakijas gadījumi pirmoreiz visbiežāk parādās līdz piecu gadu vecumam. Sākot vakcinēt bērnus pret rotavīrusu, kas Somijā iekļauts obligātajā vakcinācijas kalendārā, ir samazinājies pirmreizējo celiakijas atklāšanas gadījumu skaits.

Zināji?

Ja kādu iemeslu dēļ bērns paredzētajā laikā nav ticis vakcinēts pret slimībām, kas minētas obligātajā vakcinācijas kalendārā, viņam ir tiesības saņemt potes jebkurā laikā līdz 18 gadu vecumam.

Māmiņas pieredze

Ilze, triju bērnu mamma:

«Visus bērnus vienmēr esmu vakcinējusi – devusi pat tās potes, ko ārsti iesaka, bet valsts neapmaksā. Domāju, ka esmu zinoša un pieredzējusi mamma, kas ar trešo bērnu jau nu gan visu pārzina un saprot, kas un kā ir jādara. Tomēr, par spīti tam, nokļuvu situācijā, kas lika daudz ko mācīties un pārdomāt.

Ar ģimeni pārsvarā dzīvoju Francijā. Vasarās parasti braucam ciemos uz Latviju pie maniem vecākiem. Šajā vasarā lidojuma laikā manai jaunākajai meitai bija 11 mēnešu. Pirms lidojuma biju aizgājusi pie pediatra Francijā, lai noskaidrotu, vai viss ir kārtībā ar potēm un vai vēl kaut kas īpašs jādara pirms lidojuma. Ārsts atzina, ka viss ir kārtībā, meita ir potēta saskaņā ar vakcinācijas kalendāru un varam droši lidot.

Tomēr šajā lidojumā atšķirībā no citām reizēm divas lietas bija citādi. Viens – ierasto triju stundu vietā lidmašīnā pavadījām aptuveni piecas stundas, jo ilgstoši aizkavējās pacelšanās. Otrs – ievēroju, ka aiz mums sēdēja sieviete, kas izskatījās ļoti slima. Viņa klepoja, un varēja redzēt, ka viņa nejūtas labi. Vēl nodomāju – ka tikai viņai nav kaut kas lipīgs. Bet par šiem diviem faktiem aizmirsu uz kādu nedēļu, līdz manā e-pastā iekrita oficiāla vēstule no Francijas Veselības ministrijas.

Tā bija franču valodā, un tajā bija minēts, ka reisā, ar ko mēs lidojām, bijis pasažieris, kas jau lidojuma laikā bijis slims ar masalām. Turklāt bija teikts: ja esat grūtniece, jums ir novājināta imūnsistēma (kādas slimības dēļ) vai jums ir bērns, kas jaunāks par 12 mēnešiem, nekavējoties vērsieties tuvākajā medicīnas iestādē pēc palīdzības.

E-pastu saņēmu piektdienas vēlā vakarā nedēļu pēc lidojuma, vēl esot Latvijā. Paskatījos meitas datos un sapratu, ka viņa nav potēta pret masalām, jo vakcinācijas kalendārā tam vēl nav pienācis laiks. Sāku internetā lasīt par masalām. Līdz tam par šo slimību neko daudz nezināju, bet, uzzinot vairāk informācijas, atklāju vairākas lietas, kas mani patiešām ļoti satrauca, – ka masalām bieži ir smagas komplikācijas (tādas kā meningīts, plaušu karsonis), ka var būt hospitalizācija, ka slimība ir īpaši bīstama bērniem līdz gada vecumam. Pats briesmīgākais ir tas, ka retos gadījumos dažas komplikācijas var attīstīties līdz pat desmit gadiem pēc tam, kad bērns šo slimību ir izslimojis (sklerotizējošais encefalīts, kas ir letāls).

Šo visu izlasot, bija skaidrs, ka jābrauc uz slimnīcu.

Vēl bija nakts, kad pamodināju meitu un vedu viņu uz Infektoloģijas centru, jo, loģiski domājot, man šķita, ka tā ir vieta, uz kurieni mums jābrauc. Diemžēl tur par masalu slimnieku mūsu reisā neviens nebija informēts. Līdz ar to man ieteica novērot bērnu un ik pa laikam izmērīt temperatūru vai arī doties uz Bērnu klīnisko universitātes slimnīcu. Aizbraucot uz turieni un stāstot, kādu informāciju esmu saņēmusi no Francijas, par laimi, mūs uzklausīja un uztvēra nopietni.

Jau pati biju izlasījusi, ka saņemt vakcīnu ir par vēlu, bija pagājis pārāk ilgs laiks (vakcīnu vēl var pagūt ievadīt 2–3 dienu laikā pēc kontakta ar saslimušo). Bet no informācijas internetā biju sapratusi, ka ir vēl viena iespēja – ievadīt gatavas antivielas (imūnglobulīnu), kas bērnu vēl varētu spēt pasargāt no saslimšanas. Cik sapratu, bijām uz robežas, jo antivielas bija jāievada 6–7 dienu laikā pēc saskares ar vīrusu, bet mums kopš lidojuma bija pagājušas jau gandrīz astoņas dienas.

Ārsti tomēr pieņēma lēmumu antivielas ievadīt, pat zinot, ka tās līdz galam var nenostrādāt. Mums noteica karantīnas režīmu. Strādāju atbildīgā jomā – pēc divām dienām mums bija ieplānots lidot atpakaļ uz Franciju un tad ceļot tālāk uz ASV ļoti nozīmīgā komandējumā. Brīdī, kad meitai iedeva antivielas, dakteri atzina – viņi nevaram garantēt, ka mazā nesaslims, tādēļ nākamās divas nedēļas nekur nedrīkst braukt. Protams, ka profesionālās lietas šādā brīdī kļūst sekundāras, svarīgākais, lai meita nesaslimst, bet fakts paliek fakts – šāda slimība var mainīt nozīmīgus dzīves plānus.

Pēc vienas dienas, pavadītas slimnīcā uz novērošanu, atgriezāmies mājās. Veicām asinsanalīzes ģimenes locekļiem, kam visiem, par laimi, bija imunitāte. Diemžēl mazajai meitiņai aptuveni piecas dienas pēc antivielu ievadīšanas sāka parādīties izsitumi. Sapratu, ka pilnībā izvairīties no saslimšanas nav izdevies.

Temperatūra pacēlās, un braucām uz slimnīcu. Tas bija ļoti stresains laiks.

Slimnīcā paņēma analīzes un laboratoriski tika apstiprināts masalu vīruss. Par laimi, tā kā bija ievadītas antivielas, masalas meitai izpaudās vieglā formā (šeit mums tiešām jāsaka liels paldies dakterei Smanei un visiem Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas infektoloģijas nodaļas speciālistiem). Pēc divām dienām mūs palaida mājās un lika turpināt ievērot karantīnas režīmu.

Kopumā visa šī pieredze bija ļoti, ļoti biedējoša. Bieži saskaros ar cilvēkiem, kas saka – ai, tās jau tādas parastas bērnu slimības, izslimos un viss būs kārtībā. Bet, kad esi saskāries ar to pats un uzzini, kādas tam var būt komplikācijas, tajā skaitā ļoti sliktas, var saprast, cik šāda situācija ir pamācoša. Diemžēl mūsdienās vecākiem pašiem jābūt ļoti izglītotiem par lipīgo infekcijas slimību bīstamību, arī tāpēc, ka Latvijas atbildīgās iestādes ne vienmēr reaģē atbilstošā ātrumā. Informācija, ko saņēmām no Francijas, mums bija jāsaņem no Latvijas atbildīgajām iestādēm (SPKC) jau divas dienas pēc lidojuma, taču tā nenotika.

No savas pieredzes iesaku ievērot noteiktos vakcinācijas laikus vai nepieciešamības gadījumā tos paātrināt (īpaši ceļojot ar bērniņu, kam vēl nav gadiņš, vai valstīm, kur ir reģistrēti masalu gadījumi), protams, konsultējoties ar pediatru vai pat infektologu. Tas ne tikai dod sirdsmieru par bērniem, bet arī sniedz ieguldījumu kolektīvajā imunitātē nākotnē un pasargā no saslimšanas citus cilvēkus. Vakcinācija nozīmē papildus pasargāt sabiedrības trauslāko daļu – grūtnieces, mazus bērnus un cilvēkus, kas atgūstas no smagām slimībām.»

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs