Mācām bērnam ievērot noteikumus

Disciplīna
Iveta Troalika
23. septembris

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock
Jau desmit, vienpadsmit mēnešu vecumā bērnam var sākt mācīt, ka pasaulē ir arī noteikumi, ir daudz lietu, ko drīkst darīt, bet dažas – tomēr ne. Kā bērnam noteikt robežas un ko nozīmē disciplīna, skaidro Vita Kalniņa, psiholoģe, zīdaiņu un vecāku psihoterapeite ģimenes psiholoģijas centrā Līna.

Drošais noteikumu rāmītis

Ap gada vecumu mazais kļūst aizvien kustīgāks, spēj tālāk aizkļūt un aizsniegt, viņu arī daudz vairāk kas interesē un visu gribas izpētīt. Vecāki par to priecājas, bet, protams, arī mazliet satraucas, jo jābūt vēl uzmanīgākiem un daudz vairāk jārūpējas par drošību. Tāpēc šis ir īstais laiks sākt domāt par disciplīnu.

Disciplīna nav ne pēršana, ne kaktā likšana nevienā bērna vecumā! Veselīgā izpratne par disciplīnu ir stāsts par robežu noteikšanu.

Reizēm vecāki domā, ka ir īpaši iejūtīgi, jo bērnam ļauj darīt jebko. Bet īstenībā bērnam ir nepieciešams noteikumu rāmītis, lai viņš justos droši. Tas nozīmē, ka bērnam skaidri ziņojam, kas ir pieņemami, bet ko mēs nekad un nekādos apstākļos neatbalstīsim.

Piemēram, rāpties uz palodzes vai rotaļāties ar nažiem un dakšām. Visi ģimenē par to esam vienojušies un esam konsekventi: mamma un tētis aizliedz vienu un to pašu. Un te nebūs izņēmumu atkarībā no vecāku garastāvokļa.

Turklāt, ja mazo nāk pieskatīt vecmāmiņa vai auklīte, arī viņām vajadzētu ievērot šos pašus principus. Būtiski ir pieskatītājiem izstāstīt ne tikai to, ko mēs aizliedzam, bet arī to, ko ļaujam. Piemēram, lūk, šo skapīti bērns drīkst atvērt, izcelt visu ārā, un pēc tam mēs viņam palīdzam salikt atpakaļ.

Jābūt konsekventiem!

Reizēm vecākiem ir grūti izturēt bērna pretošanos, un viņi piekāpjas. Varbūt mammai ir piezvanījusi draudzene, viņa grib parunāties, bet tieši tobrīd mazais par visām varītēm mēģina uzlīst uz palodzes, un viņa izlemj, ka nekas traks jau nebūs, ja šo vienu reizi viņam to ļaušu. Turklāt es taču esmu blakus un viņu pieturēšu.

Bet bērns nesaprot, kas tagad ir mainījies, kāpēc agrāk nedrīkstēja, bet tagad tomēr drīkst. Ja zūd konsekvence, zūd arī drošības izjūta.

No bērna viedokļa tas izskatās tā: agrāk es varēju paļauties uz saviem vecākiem, ka, ja to nedrīkst, tad nedrīkst, bet tagad vecāki vairs nav paredzami. Un tas vairs nav droši. Vārdi, kurus bērnam sakām, veidojot aizliegumus, viņam īsti neko neizsaka un nenozīmē arī vēl otrajā dzīves gadā. Svarīgi bērnu katru reizi aiznest prom no bīstamās vietas, jo, ja viņš tur paliks, tad noteikti atsāks darbību, jo vēl nespēj kontrolēt savus impulsus.

Novērst bērna uzmanību

Uzvedību, kas nav tik vēlama, ja vien tas nav kaut kas bīstams, var arī ignorēt. Droši vien visi vecāki ir piedzīvojuši situāciju, ka mazais izkrāmē, piemēram, zemāko grāmatu plauktu. Mammai tas nepatīk, viņa saliek grāmatas atpakaļ un, tiklīdz ierauga, ka mazulis atkal tuvojas plauktam, skrien viņu ķert, lai apturētu.

No bērna viedokļa tas ir brīnišķīgs pasākums, tā ir viņa iniciēta rotaļa – es viltīgu smaidiņu eju turp un mamma dzenas man pakaļ!

Patiesībā tas pat stiprina viņa pašvērtējumu, ka viņš varēja paredzēt un izraisīt noteiktu mammas uzvedību. Šajā brīdī veiksmīgāk būtu novērst mazuļa uzmanību, pārslēgt to uz kaut ko citu, piedāvājot arī mammai pieņemamu, bet mazulim tikpat aizraujošu rotaļu. «Paklausies, kur ir palicis mūsu kaķis? Tu neesi redzējis mūsu kaķi?» mamma var pajautāt. Un ļoti iespējams, ka mazais iesaistīsies un sāks lūkoties apkārt – kur tas kaķis palicis?

Disciplīna un sodi

Disciplīna ir skaidras norādes, kāda uzvedība ir pieņemama, bet kāda – nav vēlama. Ar šīm norādēm bērns saņem ļoti vērtīgu informāciju, lai kļūtu par tikpat brīnišķīgu cilvēku, kādi ir viņa vecāki. Jo tieši tā mazulis to redz: viņš redz savu mammu un tēti kā lieliskus cilvēkus un grib viņiem līdzināties.

Brīdī, kad bērns saņem sodu, viņš saņem vēstījumu: tu neesi labs, tu neesi pareizs.

Turklāt bērns bieži vispār nespēj saprast, kas aizgāja šķērsām, par ko man tagad iesita pa roku. Tāpēc secina, ka, visticamāk, ar mani kaut kas nav kārtībā, es neesmu labs. Tā veidojas pirmās pašvērtējuma krīzes. Ja bērns sāk justies kā ne pārāk labs cilvēks, ne tik labs bērns, viņam daudz vieglāk pēc tam ir īstenot ne tik labās rīcības. Jo – ja jau es neesmu labs, tad es varu darīt arī visādas ne tik labas lietas. Un ar to tiek provocēta vēl sliktāka uzvešanās.

Bērnos, kuri zina, ka viņus ārkārtīgi skarbi sodīs pat par sīku pārkāpumu, kādā brīdī ieslēdzas vienaldzība: es darīšu tik un tā, jo – kāda atšķirība? Tāpat būs nepatikšanas. Savukārt citi tik ļoti baidās izdarīt kaut ko nepareizi, ka katru reizi, kad vajadzētu rīkoties, bailēs sastingst – un ja nu arī par šo es saņemšu sodu? Iespējams, viņi neko vairs neuzdrošinās darīt vai arī izmisumā izvēlas rīcību, kas nemaz nav saskaņā ar viņu pašu.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs