Rīga +4°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
1
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Dot brīvību!
Jau apmēram pusotra divu gadu vecumā mazie sāk izrādīt pirmo interesi par radošu darbošanos un meklē veidus, kā sevi izpaust. Visbiežāk – atrod zīmuli vai flomāsteru, velk uz papīra (sienas, grīdas vai grāmatas) līnijas un priecājas par rezultātu. Tā sākas mākslinieciskās eksperimentēšanas process.
«Vēlme eksperimentēt mazos bērnos ir ļoti liela, un tas ir tas, ko vecākiem noteikti vajadzētu veicināt,» saka mākslas terapeite Katrīna Dimsone. «Diemžēl vecāki, dažkārt pat īsti neapzinoties, šo bērna dabisko dziņu apslāpē. Bērni ļoti ātri pieņem domu, ka ķēpāties nedrīkst, ka visam, kas tiek zīmēts vai krāsots, jābūt glītam un skaistam. Es vēlos vecākus no šādas pieejas atrunāt un iesaku drīzāk meklēt veidus, kā ļaut bērnam darboties brīvi.»
Viens veids, kā to īstenot, – nopirkt lielu plēvi, izklāt pa grīdu vai uz galda, uzvilkt bērnam mugurā kādas vecas drēbes vai noģērbt puspliku un dot vaļu atkarībā no viņa vecuma, piedāvājot dažādas krāsas, veidojamos materiālus. «Ir brīnišķīgi, ja vecāki var nodrošināt bērnam brīvu vidi, kur viņš var darboties, kur viņam nav jāuzmanās, ka kaut kas izlīs, sasmērēsies. Tā viņš var ļauties savai ekspresijai un iekšējām vilkmēm.»
Par robežām
Protams, brīvības jēdzienu nevajadzētu arī pārprast. Būt radoši brīvam nenozīmē zīmēt visur, kur pagadās, – uz sienām, grāmatās vai lielā brāļa skolas burtnīcās. Robežām ir jābūt. Parasti šīs robežas ir lapas robežas – tas laukums, uz kura atļauts zīmēt.
Ja bērns savā ikdienā saskaras tikai ar A4 formātu, tas viņam var būt par šauru, un tad viņš iet ķēpāties uz plašākām virsmām.
Bērnam noteikti jāpastāsta, ka uz sienām un citām nepiemērotām vietām zīmēt nevajag, bet ar to vien būs par maz – jāapmierina arī viņa vēlme izpausties. Var nopirkt lielu papīra rulli vai lielformāta lapas, piestiprināt pie sienas – lai zīmē tur! Var šo papīru izklāt uz grīdas. «Iespēja izpausties uz lielāka formāta bērnam ir ļoti forša pieredze,» piebilst Katrīna Dimsone.
Sadarbība ar bērnu
Radoša darbošanās ir ne tikai brīnišķīgs ekspresijas un pašizpausmes veids, bet arī lielisks veids, kā vecākiem sadarboties ar bērnu, kā pavadīt laiku kvalitatīvi un rosinoši. «Bet, protams, ar nosacījumu, ka vecāks tiešām arī darbojas – zīmē, glezno, veido vai līmē, nevis sēž blakus aifonā un laiku pa laikam paceļ acis, lai pateiktu: malacis, tev labi sanāk, tā turpini. Lai veidotos sinerģija, tiešām jāsēž līdzās bērnam un pašam jādarbojas. Un bērniem tas ārkārtīgi patīk, viņi to ļoti novērtē!»
Mākslas materiāli
Jo plašāks mākslas materiālu klāsts bērniem pieejams, jo labāk. Labi, ja bērnam ir kāds plauktiņš, kam viņš var pieiet klāt un izvēlēties, kādus materiālus tobrīd vēlas. Jo katram materiālam ir citas īpašības un cits noskaņojums. Parasti visus mākslas materiālus iedala sausajos (zīmuļi, flomāsteri, vaska krītiņi), slapjajos (akvareļi, guašas krāsas, pirkstiņkrāsas) un veidojamos (plastilīns, plastika, māls, dažādas veidojamās masas, kinētiskās smiltis).
«Veidojamos materiālos ir ļoti daudz resursu. Ja bērns kaut ko izveido no plastilīna vai veidojamās masas, tas uzreiz ir 3D objekts, ko var grozīt un pētīt, skatīties, kas tur sanācis.
Sāk attīstīties fantāzija, spēja aprakstīt vārdos, kas tas ir.
Turklāt šis ir arī transformējams process: vienā brīdī tā ir bumbiņa, pēc tam – klucītis, beigās – cilvēciņš. Daudziem bērniem ir grūti pieņemt, ka kaut kas nav tā, kā viņš ir izveidojis. Tad ar šo mākslas materiālu viņam var mācīt, ka lietas var būt mainīgas un ka tas ir forši, ka no vienas lietas var izveidoties kaut kas pavisam cits. Ir vērtīgi pieredzēt šo transformācijas procesu.»
Darbojoties ar mākslas materiāliem, var nākties saskarties ar dažādām emocijām – ne tikai prieku un sajūsmu par paveikto, bet arī, piemēram, vilšanos, kad kaut kas nav izdevies, kā iecerēts. Tad bērnam var vaicāt – kas būtu vajadzīgs, lai izdarītu tā, kā tu gribi? Un šajā idejas attīstīšanā uzreiz sākas jauns radošs process.
Kā bērns zīmē dažādos vecumos?
Lai arī zinām, ka bērnu mērīšana un vērtēšana pēc teorijām un vispārīgām normām bieži vien rada vairāk problēmu nekā labuma, mākslas terapijā tomēr noteiktas vairākas stadijas, kurās savās mākslinieciskajās izpausmēs aug bērns.
- Pirmā stadija ir tā dēvētā ķeburu stadija, kas raksturīga bērniem no 18 mēnešu līdz triju gadu vecumam (tas viss, protams, ir aptuveni). Šajā vecumā bērni skricelē, ķēpā, švīkā, zīmē ķeburus. Zīmējumos nav noteiktas kārtības, bet, protams, bērnam augot lielākam, kaut kāda kārtība sāk parādīties.
- Otrajā stadijā ir bērni no triju līdz četru gadu vecumam, un to dēvē par pirmsshematiskās zīmēšanas stadiju. Šajā vecumā mazais, izmantojot līnijas un apļus, sāk attēlot uz papīra pirmās apzinātās formas – uzzīmē pirmo cilvēciņu (vecākiem prieks un laime!), pirmo sauli, pirmo automašīnu. Augot viņš zīmē arvien sarežģītākas figūras.
- Trešā stadija ir no četru līdz sešu gadu vecumam, un tā ir shematiskās zīmēšanas stadija, kad bērns jau zīmē cilvēkus, priekšmetus, dažādus ornamentus. Objekti ir izkārtoti telpā un parasti atrodas uz pamata līnijas.
- Nākamajās stadijās bērns jau lēnām virzās pretī reālistiskai zīmēšanai. Līdz deviņu gadu vecumam viņa zīmējumos paralēli centieniem visu attēlot līdzīgi reālajam izskatam parādās arī daudz subjektīvu detaļu, bet pēc tam bērna zīmējumi kļūst arvien reālistiskāki.
Radošas idejas mākslas darbiem
- Mākslas darbs dabā. Pastaigājoties pa mežu, var uztaisīt dabas glezniņu. Atrod četrus kociņus un saliek uz zemes kā rāmīti. Iekšā kārto dažādus dabas materiālus – lapas, sūnas, skujas, čiekurus. Ejot prom, mākslas darbs paliek mežā. Tas var būt veltījums meža zvēriem vai citiem cilvēkiem, kas to atradīs. Var sarunāt pēc kāda laika atnākt paskatīties, kas ar to noticis. Tā bērnam var mācīt, ka ne visu skaisto var paturēt rokās, paņemt līdzi, tas var būt arī gaistošs. Un galu galā – lai radītu mākslu, var izmantot gandrīz jebko.
- Darbs uz stikla. Būvmateriālu veikalos var nopirkt organisko stiklu un padarīt par vienu no gleznošanas pamatiem. Tā būs ļoti interesanta pieredze, jo stiklam var redzēt cauri. Uz tā var krāsot ar guašas krāsām, pēc tam nomazgāt un izmantot vēl un vēl. Gleznojot var palikt apakšā kaut kādus fonus – rakstus, ainavas. Ja ģimenē ir kāds praktisks vīrietis, var uztaisīt statīvu, kurā viņu iespraust. Tad stiklam var zīmēt no abām pusēm – no vienas puses mamma vai tētis, no otras bērns, viens otru papildinot.
- Izkrāso pats. Daudziem bērniem patīk krāsojamās grāmatas. Bet, lai tās nebūtu jāpērk veikalā, daudz radošāk būs izveidot pašiem, apvelkot dažādus objektus – koku lapas, savas plaukstas, arī ēnas.
