Ļauj bēbītim paraudāt!

Pirmais gads
Agnese Meiere
Agnese Meiere
3. februāris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock
Brīdī, kad bēbītis raud, gribas viņu kušināt, mierināt un, jā, arī apklusināt. Vecāku uzdevums tik tiešām ir mēģināt saklausīt raudāšanas cēloni un censties to novērst. Bet ir reizes, kad ir jāļauj bērnam paraudāt. Konsultē ģimenes psihoterapeite Vita Kalniņa.

Uzklausīt raudāšanu

«Klasiska situācija: vecāki sūdzas, ka piecus sešu mēnešus vecs bērns naktī ceļas ik pēc stundas, arī pa dienu spēj nogulēt tikai piecpadsmit minūtes un tad atkal uztrūkstas. Mans pirmais jautājums vecākiem parasti ir – cik bieži jūsu bērniņš ikdienā drīkst paraudāt? Visbiežāk atbilde ir – tikpat kā nemaz. Vecāki pat ir sašutuši – kāpēc viņam raudāt, viņam viss ir labi! Bet runa ir par to, kā zīdainim palīdzēt atslābt. Bēbītim ir ļoti maz instrumentu, kā atslābt pēc tam, kad viņš veselu dienu pavadījis lielveikalā, spēlējies ar brāļiem un māsām, braukājis kopā ar vecākiem automašīnā…

Visticamāk, vakarā, kad beidzot ir mājās, viņš gribētu dot vaļu emocijām un raudāt par visu, ko dienā piedzīvojis. Vai viņam kāds ļauj? Nē, ar dažādām metodēm iedabū viņu miegā. Dod krūti, šūpo, viļā uz bumbas. Bet pēc četrdesmit minūtēm mazais atkal ir augšā, un iemidzināšana jāsāk no jauna. Un tā visu nakti… Tāpēc ka, tiklīdz mazulis ļaujas atslābumam, kas ļautu ieslīgt dziļā miegā, viņš atkal sastopas ar tām pašām emocijām, kuras nav palaidis ārā,» skaidro psihoterapeite. Ja medicīniski bērns ir pilnīgi vesels, vecāki viņam ir gan fiziski, gan emocionāli pieejami, tomēr viņš raud un raud, var runāt par to, ka bērna ciešanas ir tik lielas, ka viņam gribas no tām atbrīvoties.

Labākais, ko var darīt raudoša zīdaiņa labā, – viņu uzklausīt, ļaut izraudāties.

Nav runa par to, ka bērnam vienkārši jāļauj izbrēkties. Kā vecmāmiņas savulaik teica – lai izvēdinās plaušas, gan jau pats nomierināsies. Bērni nevar tikt galā bez vecāku palīdzības! Lai zīdainis pilnvērtīgi vecākiem izstāstītu savu stāstu, ļoti svarīgs ir ķermeņa kontakts – bērns ir jāpaņem rokās. Nekādā gadījumā nedrīkst mazuli vienkārši atstāt raudam un, piemēram, darīt mājas darbus. Tā nav bērna uzklausīšana, bet pamešana, un tas dara viņam pāri.

«Klātbūtne svarīga ne tikai fiziski, bet arī emocionāli. Daudzu vecāku problēma ir, ka viņi it kā iziet ārpus sevis, tikai vēro bērnu un drudžaini domā, kas ar viņu notiek. Lai nomierinātos, atnāktu atpakaļ pie sevis, iesaku elementāru vingrinājumu: uzliek rokas uz vēdera un ieelpo tā, lai rokas paceļas, bet izelpo tā, lai rokas nolaižas – tam vajadzētu palīdzēt fiziski nomierināties un emocionāli līdzsvaroties, lai labāk līdzsvarotu savu bērnu. Ja vecākiem tas nav iespējams, vispirms jāmeklē atbalsts un palīdzība sev, tikai tad ļaujot bērnam stāstīt savu stāstu, citādi tas pārslogos gan bērnu, gan vecāku,» skaidro psiholoģe.

Izstāstīt savu stāstu

Kad mazulis ir mammai rokās, viņam var pateikt – tagad tu drīksti runāt, stāstīt savu stāstu (gan mammas vēderā, gan dzimšanas procesā, gan pirmajās stundās un dienās pēc dzimšanas piedzīvota ļoti spēcīga pieredze, bērns mēdz izjust bailes, sāpes, izmisumu, bezpalīdzību, arī vientulību). Visbiežāk bērns savu stāstu sāk lēnām un mierīgi, bet tad raudāšana kļūst arvien skaļāka, nereti grūti izturama tad, kad bērns ir stāsta kulminācijā.

Ja uzklausītājam izdevies mierā noklausīties arī šo stāsta daļu, mazuļa raudāšana pēc tam kļūst mierīgāka, jūtams, ka lielā sāpe ir atdota prom. Ja mazulis nevēlas acu kontaktu un pēc viņa ķermeņa jūtams, ka raudāšana nesniedz fizisku atslābumu, tad mazo vajadzētu mierināt, kā ierasts līdz šim. «Esmu pieredzējusi – ja bērnam ir seši septiņi mēneši un līdz šim nav ļauts izstāstīt savu stāstu, viņš vispirms skatās apkārt, it kā pārbaudīdams, vai es patiešām drīkstu runāt. Paraud, paraud un atkal paskatās. Un tad, kad ļaujas raudāšanai, savam stāstam, tas kļūst arvien intensīvāks.

Kad stāsts izstāstīts, bērns visbiežāk atviegloti nopūšas, citreiz pat pasmaida un aizmieg.

Šādi bērns mācās, kā viņš pats ar mammas palīdzību var regulēt savas emocijas: ieiet iekšā savos pārdzīvojumos, iznākt ārā, nākamajā reizē atkal ieiet iekšā un iznākt ārā,» skaidro Vita Kalniņa. Kad bērns savu stāstu ir izstāstījis, vecākam būtu jāpamana mazuļa ķermeniskais atslābums, sajūtot lielāku tuvību ar bērnu. Bērns, kurš ir varējis pa īstam uzticēties mammai, kas pa īstam klausījusies, meklē šo tuvību un izbauda to.

Ja raudāšanu nevar izturēt

Bet ko tad, ja bērns raud tik ļoti, ka vairs nespēju klausīties? Psihoterapeite saka – tādā brīdī mazulis vienkārši jānomierina. «Ja mammai vai tētim bērniņa raudāšana šķiet liela pārslodze un ir sajūta, ka vairs nespēj to izturēt, ka gribas distancēties, daudz labāk viņu mierināt ierastajā veidā, nevis ļaut raudāt. Jo bērnam stāstīt savu stāstu cilvēkam, kura emocionāli nemaz nav klāt, ir daudz smagāk un sāpīgāk nekā to apspiest. Būtībā bērns vēlreiz tiek sāpināts.»

Bet vai bērna kušināšana raudāšanas vidū nenozīmē, ka aizbāžu viņam muti?

«Nē, tā gluži nav. Viņš savu stāstu ir izstāstījis līdz kādai konkrētai vietai. Un viņš zina, ka vispār drīkst stāstīt un atkal pienāks brīdis, kad varēs turpināt. Arī pieaudzis cilvēks, ejot pie psihoterapeita, vienā terapijas sesijā nevar izstāstīt visas dzīves sāpes. Terapeits saka – šodien mēs sāksim un nākamreiz turpināsim. Līdzīgi ar bērniņu. Ja mazulis piedzīvojis, ka vispār drīkst stāstīt, viņš lieliski tiek galā ar stāsta pārtraukšanu un turpina to citā reizē. Viņš notic, ka saruna ir iespējama arī par ne tik patīkamo,» uzsver psihoterapeite.

Vai pietiek ar vienu stāstīšanas reizi? Noteikti nepietiek, sevišķi, ja bērnam nav ļauts runāt kopš dzimšanas. Taču, ja bērna uzklausīšana notiks regulāri, tā kļūs arvien retāka.

Kad sākt bērna uzklausīšanu?

Vai ir vecums, kad vajadzētu sākt bērna uzklausīšanu? Ideālā variantā – jau kopš mazuļa dzimšanas brīža. «Ja pirmajās dienās pēc mazuļa dzimšanas būtu kāds, kas pats pietiekami labi jūt sevi un citus, tādējādi palīdzot radīt drošu vidi un ar savu klātbūtni ļaujot šīm mazuļa un vecāku sarunām raisīties pašām, tas būtu milzīgs ieguvums… Tad bērniņš varētu gulēt mammai uz krūtīm, paraudāt, kad viņam rodas šāda vajadzība, mamma paglāstītu viņam muguriņu, tad iedotu krūti… Bērns ātrāk iemācītos emociju pašregulāciju, un būtu vieglāk gan viņam, gan vecākiem. Taču nekad arī nav par vēlu sākt bērna uzklausīšanu, tikai vēlāk tas notiek citādi,» saka psihoterapeite.

Kas notiek, ja bērns netiek uzklausīts? Viņš iemācās apspiest savas emocijas un sāk pieprasīt metodes, ar kuru palīdzību tās apspiest.

«Vecāki saka – bērns prasa, lai mēs viņu šūpojam uz bumbas, nēsājam rokās, un ir dusmīgs, ja nešūpojam un nenēsājam. Jā, jo viņam nav citas pieredzes. Viņš izjūt milzīgu diskomfortu un zina, ka mazliet vieglāk to varēs izturēt, ja viņu šūpos vai mierinās kā citādi.»

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

GADA KOSMĒTIKA 2020

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+