Rīga +4°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Pirmais solis – pārvarēt bailes
Pati arī esmu visnotaļ svaigs piemērs tam, ka starp jēdzieniem auklītes meklēšana un Holivudas cienīgs trilleris var likt gluži vai vienādības zīmi. Pēc sludinājuma publicēšanas manā e-pastā dienas laikā iebira ap 20 vēstulēm – īsas, kodolīgas, kļūdainas, daiļrunīgas, ar aukļu foto, bez tiem – visādas. Virtuālajā miskastē nonāca vēstules, kurās ir tikai Sveiki! un Cik jūs maksāsiet?, bet ne vārda par pašu auklīti. Pasmaidu arī par kundzīti, kura raksta, ka esot 70 gadus veca pensionāre, bet e-pasta adrese sākas ar zintina69@ (nez, mazbērni izlīdzot pajokojuši?) un visbeidzot norunāju tikšanos ar Līgu. Satiekamies, iepazīstamies, nedaudz aizpļāpājamies un saprotu – klikšķis mums ir, arī abiem maniem bērniem patīk. Esmu sajūsmā.
Tomēr dienā, kad sarunāts, ka Līga pirmo reizi izies viena pastaigā ar mazo meitiņu, man piemetas paranoja. Ja nu viņa bērnu nozog? Ja nu intuīcija mani izāzējusi? Tik daudz briesmu stāstu dzirdēts…
Lai kliedētu bažas par neuzticēšanos svešai auklei, geštaltterapeite Agnese Spuriņa vecākiem iesaka rūpīgāk iepazīt auklīti, iztaujājot viņu intervijā, vērojot, kā aukle veido attiecības ar mazuli, kā iesaista bērnu rotaļā, taču jāieklausās arī savā intuīcijā – kā vecāki paši jūtas saskarsmē ar aukli. Pozitīvs iespaids neuzticēšanos mazinās. Un vēl – ja intuīcija tomēr klusē, var palūgt atļauju auklītei apciemot viņu mājās. «Ciemošanās auklītes mājās palīdzēs gūt plašāku priekšstatu par šī cilvēka īpašībām, atklās paradumu nianses, kas citādi paliktu nezināmas,» skaidro geštaltterapeite.
Sprints tikai sākas!
Kad puspasaulei esmu izlielījusies par savu burvīgo aukli, kura reizes četras jau palikusi pieskatīt mazo, piecas dienas pirms manas pirmās darbadienas aukle pēkšņi paziņo – viņu īsti neapmierina darba laiks, garās stundas, un mūsu ceļi šķiras vēl īsti nekrustojušies.
Bez skandāla vienojamies, ka mums katrai jāturpina meklējumi – man auklītes, viņai – darba.
Atkal rakstu sludinājumu. Piesakās kāda meitene, kas šobrīd auklē bērniņu Beļģijā, bet plāno drīz atgriezties Latvijā. Apskatu viņas profilu Facebook. Bildes pikantas, ar daiļrunīgiem dekoltē un selfiji ar tūtiņā savilktām lūpām. Ne mirkli nešaubos, ka droši vien jauks cilvēks, bet šoreiz… uz redzēšanos! Pienāk arī vēstule no Sergeja. 19 gadi, darba pieredze bārā, strādājis par viesmīli, tagad grib auklēt manu meitiņu. Zinu, zinu, mūsdienās vairs nav tādu sieviešu un vīriešu darbu, bet… par auklīti tomēr vēlos sievieti. Vismaz pagaidām. Piezvana arī sieviete ar pedagoga diplomu kabatā. Ir pieredze auklītes darbā, bet ir arī savas prasības. Kaut vai šī viena – vecākiem katru vakaru jāpadomā par to, ar ko auklīti barot nākamajā dienā. «Jums uzreiz jāzina – uz darbu maizītes neņemu!» Nu ko – tad uz redzēšanos!
Ir sertifikāts – ir prasības
Turpinu atbildēt uz telefona zvaniem. Atsaku vēl vismaz piecām auklēm, kad beidzot mani sazvana Rita. Šobrīd gan viņai ir auklējamais, bet pēc mēneša atbrīvosies. Mediķe pēc izglītības, ar aukles sertifikātu, lielu darba pieredzi, savu auto, dzīvo tepat pāri ielai un katru dienu vecākiem par prieku aizpildot tabuliņu – ko un cikos bērniņš darījis, kādas rotaļas spēlējuši, cik ilgi pastaigā bijuši. Auklītei esot vasarnīca – vasarā bērniņu var vest tur dzīvoties pa zaļu zāli. Sajūtos kā maza meitene, kas, veikalā ieraudzījusi lelli, kas virina acis un raud īstas asaras, – gribu! «Un cik jūsu pakalpojums maksā?»
Rita par cipariem atrakstīs e-pastā, kur drīz arī uzzinu – 700 eiro! Divos piegājienos sazinoties ar vairāk nekā 20 auklēm, nākas secināt, ka tirgus cena auklītes pakalpojumam svārstās no 2 līdz 4,50 eiro stundā.
Labklājības ministrijas Bērnu un ģimenes politikas departamenta projektu vadītājs Maksims Ivanovs apstiprina, ka auklītes pašas nosaka savu darba stundu likmi – neviena iestāde to neregulē. Lai gan sākotnēji valsts finansiālais atbalsts reģistrētajām auklēm (līdz šim 142 eiro apmērā) ieviests nolūkā sniegt atbalstu ģimenēm, dzīvē viss darbojas pēc paradoksa principa – līdzko aukle var palepoties ar reģistrāciju un sertifikātu, tā prasītā summa par darba stundu ir augstāka.
Ugunskristības vigvamā
Zinot, ka vairs nav daudz laika līdz pirmajai darba dienai, izvēlos no visiem pieteikumiem meiteni ar it kā šķietami daudz trūkumiem: jauna, savu bērnu nav, ir salīdzinoši maza auklēšanas pieredze. Iepazīstamies. Iespaids labs, un aukle gandrīz tepat kaimiņos – nolemjam mēģināt. Noorganizējam dienu, ko auklīte pavada kopā ar bērniem šoreiz vēl manā uzraudzībā. Sešgadīgais dēlēns sarīko viņai īstas ugunskristības, notetovējot aukles rokas ar flomāsteriem un izjājot viņai pičpaunā. Bet auklīte neapvainojas, sakot, ka pašai ir sešgadīgs brālītis – viss kārtībā. Tā nu visi trīs – aukle un divi ķipari – jautri pavada laiku no segām un krēsliem saslietā vigvamā. Nākas vien piekrist ekspertiem, kuri, izvēloties aukli, iesaka paļauties uz intuīciju un mammas «iekšējo prātu», kas vienmēr zina, kā ir pareizi. Ir daudzas lietas, ko mēs, vērojot otru cilvēku, varam sajust un secināt. Protams, meitiņai vēl jāpierod pie jaunās situācijas un gadās, ka ik rīta šķiršanās dažkārt ir ar asarām. Geštaltterapeite Agnese Spuriņa skaidro, ka bērna raudāšana šajā jaunajā situācijā sākumā ir normāla, tomēr jāpavēro, kas tam vēl varētu būt par iemeslu: «Varbūt mazajam nepietiek ar laiku, ko pavada kopā ar vecākiem.
Atšķirtība no vecākiem bērnam ir psiholoģiski grūts pārdzīvojums, kas rada zaudējuma bailes un arī dusmas, īpaši vecumā līdz diviem trijiem gadiem.
Ja šai vecuma posmā mamma ir projām ilgāk, nekā bērns atmiņā spēj saglabāt viņas tēlu, mazulis jūt trauksmi. Tāpēc svarīgi, lai vecāki paši ir pārliecināti par savu lēmumu, spēj saglabāt mieru un šķiršanās brīdī pieņem bērna emocijas. Bērns jutīs jūsu pārliecību, un tas mierinās arī viņu.» Ņemam vērā arī Agneses ieteikumu veidot ik rīta atvadīšanās rituālu, cenšos tāpat vien neizlavīties pa durvīm, stāstu meitiņai, ko darīsim, kad atgriezīšos, bet geštaltterapeite piebilst – ar atvadīšanos nevajag arī pārspīlēt. Šķiršanās rituāls nedrīkst ieilgt.
Drošākais variants – reģistrēta aukle
Pirms pāris gadiem Labklājības ministrija ir izstrādāja auklīšu reģistrācijas kārtību, lai veicinātu bērnu drošību, saņemot aprūpi no trešajām personām. Pagaidām šis ir vienīgais veids, kā gūt kaut minimālu pārliecību, ka izvēlētā aukle būs adekvāta, zinoša un labi izturēsies pret mazuli, jo «cilvēks, kuram reiz atņemtas aprūpes, aizbildniecības tiesības vai bijuši citi pārkāpumi, kas saistīti ar sliktu attieksmi pret bērniem, aukles reģistrā vienkārši nevar nonākt,» paskaidro Ivanovs. Vecāku sirdsmieru vairo arī fakts, ka sertificēta aukle ārkārtas situācijās spēj sniegt pirmo palīdzību, jo reģistrējoties ir prasība iesniegt arī izziņu par pirmās medicīniskās palīdzības sniegšanas apmācību. Tomēr, ja kādai mammai visā šajā auklīšu epopejā sarežģītākais jautājums – vai lēmums uzticēt bērniņu auklei būs tas pareizais – māc šaubas, liec aiz auss geštaltterapeites Agneses Spuriņas teikto: «Ja izvēle ir starp auklīti vai bērnudārzu, tad aukle mazam bērnam noteikti ir labāka izvēle, jo tiek saglabāta ierastā mājīgā vide, kurā mazulim pielāgoties jaunajai situācijai būs daudz vieglāk, kā arī bērniņš saņems nedalītu uzmanību. Jāņem vērā arī tas, ka bērnam nav nepieciešami pāraprūpējoši, bet gan pietiekami labi un mīloši vecāki, kas māk veltīt laiku arī sev. Vecāki, kuri pavada ar bērnu 24 stundas septiņas diennaktis nedēļā, nereti kļūst neapmierināti un neiecietīgi gan viens pret otru, gan pret savu mazuli. Varbūt auklītes nolīgšanu var uztvert kā iespēju vecākiem atjaunot savus mīlestības un pacietības resursus?»
