Rīga +10°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
6
-
1
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
Vecāki mani nemīl!
«Mana pieredze, strādājot ar bērniem, kam ir uzvedības problēmas, liecina, ka izteikti agresīvas uzvedības problēmas pirmsskolas un skolas vecumā ir saistītas ar izjūtu, ka mani nemīl,» stāsta Inese Lapsiņa.
Sajūta, ka mani nemīl, parasti attīstās jau pirmajā dzīves gadā, ja pieaugušie, kas aprūpē mazuli, atbilstoši nereaģē uz viņa vajadzībām, piemēram, nepaņem rokās, nenomierina, kad mazais raud, ignorē viņu, nesarunājas.
Nereti šāda attieksme, kad bērna jūtas un labsajūta netiek uztvertas pietiekami nopietni, turpinās arī vēlāk, līdz bērns arī attiecībās ar citiem sāk izturēties tāpat, kā pieaugušie izturējušies pret viņu, – viņš ir iemācījies nerēķināties ar citu vajadzībām un jūtām.
Arī vecākiem jāmācās izrādīt savas jūtas
To, kā bērns reaģēs, lai mazinātu savu izjūtu, ka nav mīlēts, lielā mērā nosaka bērna temperaments jeb iedzimtā nervu sistēmas darbība. Tas nozīmē, ka bērns, kuram jau no dzimšanas ir tendence uz nepatīkamām situācijām reaģēt ar dusmām, impulsivitāti un kurš saviem spēkiem nespēj nomierināties, visticamāk, tā reaģēs arī turpmāk.
Lielāka iespējamība, ka skaļāks un aktīvāks bērns reaģēs ar agresiju, ir arī tādiem bērniem, kuru temperamenta iezīmes ir augsts jutīgums gan pret trokšņiem, spilgtu gaismu vai nepatīkamu faktūru apģērbā, gan citu bērnu uzvedību, apvainojumiem, aizrādījumiem, ķircināšanu vai provocēšanu, kā arī bērniem, kuriem vienkārši grūtāk pielāgoties un pieņemt jaunu situāciju. Ja šīs iezīmes kombinējas, bērnam ir daudz grūtāk tikt galā ar savu uzvedību un viņš var reaģēt agresīvi, it īpaši, ja neviens viņam neiemācīs vēlamo uzvedību.
Reizēm bērns pat mēdz uzbrukt pirmais, lai neviens nesāpinātu viņu pašu, vai arī savas vajadzības pēc mīlestības, kas joprojām nav apmierinātas, mēģina pieprasīt agresīvi.
Tādējādi veidojas apburtais loks: bērns izturas slikti pret citiem, neapzināti nostiprinot savu pārliecību par sevi, kurai pats sāk ticēt, – jā, es patiešām esmu slikts.
Protams, visbiežāk vecāki apzināti neizturas ļauni pret bērniem – visticamāk, arī viņi savulaik nav iemācīti izrādīt savas jūtas citiem, un apburtais loks var turpināties, ja vien mamma un tētis apzināti nesāks izrādīt savas jūtas bērnam, apliecinot, cik viņš ir svarīgs un mīlēts. Un to mazs bērns saprot un jūt tikai ar reālām darbībām. Ja vecāks atsaucas bērna vajadzībām un sniedz emocionālo siltumu – apskauj, noglāsta, mierina, uztver bērna jūtas nopietni –, arī bērns jūtas mīlēts, atbalstīts un viņam nav jācīnās par vecāku mīlestību.
Kā bērnam palīdzēt?
- Ikdienā svarīgi ir saprast, kas noticis tieši pirms bērna problemātiskās uzvedības, saprast situāciju. Tādēļ, pirms metamies zēnu strostēt, svarīgi noskaidrot visus apstākļus soli pa solim – kas notika, kāpēc. Ideāli, ja šīs situācijas iespējams pierakstīt, tad ar laiku varēsiet novērot, kā tipiski izpaužas neklausīšana, noteikumu pārkāpšana vai kaušanās. Kas to provocē? Iespējams, līdzīga situācija atkārtojas.
- Svarīgi arī novērot, kas notiek līdzīgā situācijā, ja bērns tomēr noturas un uzvedas pieņemami. Ar ko šī situācija atšķiras no sliktajām reizēm? Te, iespējams, būs atbilde, kas bērnam palīdz reaģēt pieņemamā veidā, – varbūt bērns labāk izgulējies, varbūt pirms tam bija zināmi skaidrāki noteikumi, varbūt pieaugušais izturējās daudz labvēlīgāk pret bērnu.
- Māci bērnam atpazīt un regulēt savas emocijas! Svarīgākais, kas mazajam jāzina, – tu drīksti būt dusmīgs, aizkaitināts vai justies apvainojies, taču šīs jūtas jāpauž tā, lai nekaitētu ne sev, ne citiem. Piemēram, jāmēģina dziļi elpot, aizgriezties un iet prom, pasaukt palīgā pieaugušo – te gan arī vecākiem vai skolotājiem jābūt atsaucīgiem un jāiesaistās bērna problēmas risināšanā, ja reiz mazais vērsies pēc palīdzības.
- Uzslavē vai apbalvo katru reizi, kad bērnam izdevusies vēlamā uzvedība. Tas viņu motivēs turpināt to apgūt, līdz jaunās iemaņas nostiprināsies kā ieradums. Īpaši tas attiecas uz zēniem, kuriem grūti nereaģēt uz citu bērnu provokācijām. Katru reizi, kad bērns ignorējis provokāciju, tas ir jāpamana un bērns jāuzslavē vai jāapbalvo. Piemēram, ja bērnudārza grupiņā kāds bērns visu laiku dīdās uz krēsla, izdveš kaitinošas skaņas, varbūt pat speciāli, lai kaitinātu, puika parasti neiztur un iesit bērnam, kas dīdās. Taču viņam var mācīt katru reizi censties ignorēt provokācijas un paslavēt viņu, kad tas ir izdevies.
- Negaidi ātru rezultātu! Bērni, kuru temperamenta iezīmes ir augstāka aktivitāte, impulsivitāte, tendence reaģēt ar dusmām un nespēja nomierināties, visticamāk, pāris dienās vai pat nedēļās neapgūs pieņemamu uzvedību. Jā, ja mēs viņus atbalstīsim, rezultāts noteikti būs, taču ašais nekad nebūs mieramika, un šādam bērnam liels sasniegums būs spēja saglabāt mieru pat uz īsu brīdi. Pilnīgi noteikti arī impulsīvajam bērnam var gadīties situācijas, kad regulēt savu uzvedību un emocijas tomēr neizdodas.
