Kādas ir hiperaprūpes sekas?

Vēloties darīt savam bērnam labu, pasargāt viņu no neveiksmēm, dzīves grūtībām un neizdošanās, mamma var nodarīt savai atvasei pāri, pāraprūpējot viņu. Kādas var būt hiperaprūpes sekas un kādēļ sievietei var būt izdevīgi slēpties mammas lomā, skaidro psihoterapeite Aelita Vagale.
Bērna pāraprūpe
Sindija Meluškāne
19. augusts

Drukāt

Saglabāt

Foto: Pixabay

Vardarbība pret bērnu

«Bērnu aizsardzības likumā hiperaprūpe tiek definēta kā viens no vardarbības veidiem, jo tas, ka mamma visu laiku vai nu aizskrien priekšā, vai pasargā bērnu no grūtībām, neiemāca tās risināt, un tas, ka bērns visu laiku gaida, ko mamma par to teiks, padara viņu nespējīgu dzīvot atbilstoši savam vecumam.

Tad bērns var izaugt par atkarīgu personību, kam vienmēr vajag kādu, kas zina labāk par viņu,» saka psihoterapeite Aelita Vagale, brīdinot, ka tas kaut kādā brīdī var realizēties arī ķīmiskās vai procesu atkarībās, jo bērns grib atrast mūžīgo komfortu, kur nav jārisina nekādas konfliktsituācijas.

«Piemēram, kad cilvēks iedzer, tad nekādi konflikti nav jārisina. Savukārt azartspēļu zālē ir tik droši kā mammas vēderā. Tur arī ir patumšs, mazliet iespīd gaisma, spēļu automātu rūkšana atgādina skaņas mammas vēderā… Cilvēkam gribas nokļūt vietā, kur esi pasargāts no visa, taču tā nav realitāte, un tas nozīmē, ka, nemitīgi savu bērnu pasargājot, mamma negatavo viņu reālajai dzīvei. Pāraprūpētus bērnus arī bērnudārzā parasti nelaiž, jo mammai šķiet, ka tur viss ir slikti, viņa var parūpēties labāk.

Un tad viņš aiziet uz pirmo klasi un ir ļoti pārsteigts, ka tur pēkšņi visi neizdabā vai kāds negrib draudzēties. Ja jārisina strīds, viņš tam nav gatavs, jo mājās viņam visi piekāpjas. Tādējādi bērns var iegūt pamatīgu traumu!» skaidro psihoterapeite, uzsverot, ka veselīga pieeja audzināšanā, jau iemācoties staigāt, – ļaut bērnam skriet pašam. Mamma viņu netur un ļauj arī nokrist. Bet, ja bērns atskatīsies, viņš redzēs, ka mamma ir turpat tuvumā un, ja būs nepieciešams, palīdzēs un atbalstīs.

Pāraprūpētiem bērniem un vēlāk pieaugušajiem, lai izdzīvotu, nepieciešama apkārtējo atzinība, un bieži viņi no tās kļūst atkarīgi. Ar viņiem ir viegli manipulēt, viņus bieži var piemeklēt vainas izjūta, ja neatbilst apkārtējo gaidām.

Šiem cilvēkiem ir grūti pieņemt lēmumus, pabeigt iesākto, jo vienkārši viņi to neprot, viņu vietā to allaž ir darījuši vecāki. Viņi baidās kļūdīties, baidās paust patiesās sajūtas, ir pārāk kritiski un prasīgi pret sevi.

Kāpēc gribu būt laba mamma?

Psihoteraepite Aelita Vagale skaidro: «Viens no slēptajiem motīviem var būt tāds, ka mammas loma ir ērta, tajā varu izjust spēku, jo viens šajās attiecībās ir vārgs un nevarīgs, bet es jūtos spēcīga un zinu, kas un kā otram ir labāk. Cilvēkam, kuram nav stabilas un augstas pašapziņas, tas var būt ērts veids, kā to pacelt, – būt ļoti, ļoti labai mammai. Un reizēm būšana mammas lomā ir tik spēcīgs personības muskulis, ka sieviete sāk to izmantot ārpus ģimenes.

Tad kādā brīdī var kļūt arī par mammu darbā, sākt mazgāt visiem kolēģiem krūzītes un justies ļoti, ļoti laba darbiniece. Un visi ļoti mīl šo cilvēku, jo viņiem tas ir ērti un sievietei tas tā patīk, ka savu mammas lomu viņa pārspīlē vēl vairāk, bet patiesībā tā ir tukšuma aizpildīšana un grūtības būt darbinieces lomā pēc būtības.  Pret vīru arī var sākt izturēties kā pret bērnu. Arī mājās padarīt visus nevarīgus, jo «es zinu, kā tev ir labāk, es vispār zinu, kā ir labāk». Būšana mammas lomā tīši vai netīši ļauj ignorēt un saredzēt to, ka tev blakus ir pieauguši cilvēki, nevis aprūpējami bērni.

Veicinošs faktors var būt arī tas, ka mūsu sabiedrībā upurēšanās mammas lomā tiek labi novērtēta. Bet tad ir jautājums: vai to dari tāpēc, ka tā ir pieņemts? Un, ja tu to gribi, tad kāpēc? Ko tev tas dod?

Iespējams, ir kāda cita loma, kuru es gribētu, bet kurā es nejūtos tik stipra. Piemēram, man nav prasmes būt stipras sievietes lomā vai darbinieces lomā. Iespējams, tur ir citas prasības, jo pret tevi izturas kā pret pieaugušo, savukārt mammas lomā, bērns skatās uz tevi ar atvērtu muti – cik tu esi forša, mīļa un apbrīnojama!

Bet darbā no tevis prasa konkrētas kvalitātes – grafiku ievērošanu, konfliktu risināšanu, konfrontēšanos ar citiem par viņu neizdarībām, nevis darīšanu viņa vietā – un neviens neaplaudē tāpat vien.

Ļoti bieži aiz tā visa slēpjas rūpes par savu iekšējo bērnu, kam ir vajadzība pēc atzinības, drošības, spēka, pieņemšanas, un, ja tas nav saņemts bērnībā, var tikt īstenots šādi. It kā dodu savam bērnam, bet patiesībā tā ir mana, nevis bērna vajadzība, jo bērnam vajag beznosacījumu mīlestību. Nevis tādu, kas vēlas saņemt no bērna atzinību un apbrīnu.»

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs