Kā sadzīvot ar vecmāmiņu?

Anekdotēs apsmaida vīramātes un sievasmātes, bet diemžēl brīdī, kad paši esam kļuvuši par vecākiem, visbiežāk sadzīvošanas smalkajā mākslā humora atliek gaužām maz. Kā sadzīvot ar vecmāmiņām, skaidro ģimenes psihoterapeite Aina Poiša.
Attiecības ar vecvecākiem
Evija Pozņaka
30. novembris, 2018

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock

Katrs mazs bērniņš, kas ienāk ģimenē, gluži dabiski izjauc ierasto lietu kārtību. Bonusā lielajam priekam klāt nāk arī daudz pienākumu, atbildības, spriedzes. Mainās arī lomas – kāda no vedeklas kļūst par mammu, kāda no vīramātes par vecmāmiņu. Kopā ar psihoterapeiti Ainu Poišu analizējam trīs situācijas, kurās mammām papildu enerģijas rezerves ik dienu nākas tērēt, cīnoties par sava bērna vecmāmiņas labvēlību, diplomātiju vai vienkārši uzaudzējot biezāku ādu, lai pārlieku neņemtu galvā to padomu lavīnu, kas ne lūgta, ne gaidīta gāžas pāri māmiņām. Ir reizes, kad vērtīga ir saruna, bet dažkārt svētīgi vienkārši māt ar galvu, visam piekrist, bet galu galā tik un tā izdarīt pa savam.

Par nevaļīgo vecmāmiņu…

Stāsta Artūra mamma Ieva: «Kad piedzima dēliņš, mana vīramāte strādāja ārzemēs. Pirmo reizi ar mazdēlu viņa satikās, kad puikam bija 6 mēneši. Protams, viņa priecājās par mazo un gribēja viņu paauklēt, bet vēlāk tikāmies diezgan reti, jo vecmāmiņa dzīvoja tālu no mums. Vienā no tikšanās reizēm lūdzu, vai vīramāte nevar iziet uz brītiņu ar mazo pastaigāties, kamēr es izdaru pāris neatliekamus darbus mājās, bet man strupi atbildēja, ka šobrīd staigāties negrib, un ar to saruna bija izbeigta. Bija vēl daži mēģinājumi sarunāt vecmāmiņu, lai viņa pieskata mazo, bet, kā vienmēr, pēdējā brīdī viņai radās kādas problēmas – te galva sāp, te neatliekamas darīšanas. Arī tad, kad viņa pie mums ciemojas, ar mazo paspēlējas retu reizi, kad pašai gribas, taču, tikko mazais sāk čīkstēt, tā omīte paziņo, ka mūsu bērns ir izlutināts un neprot uzvesties.»

Psihoterapeites Ainas Poišas komentārs: «Tas ir mīts domāt, ka visas vecmāmiņas ģībst aiz laimes sava statusa dēļ. Dažas, iespējams, savulaik ir tā atēdušās mātes pienākumus, ka pret to jau radusies pretestība. Tādām omītēm mēdz būt grūtāk izprast, ka būt vecmāmiņai nav gluži tas pats, kas būt mammai.

Tāpat ne visas sievietes daba apveltījusi ar vienādi daudz mātišķuma, bet vai tāpēc metīsim viņām ar akmeni? Nē taču! Ļoti iespējams, arī šī vecmāmiņa aizvien ir aktīva sieviete, kura dzīvo sev, šis ir viņas laiks, un viņas ego ir tik pārlaimīgs, ka beidzot var nobaudīt visu, kas ir dzīves ēdienkartē.

To nevar pārmest, tikai omītei jārīkojas mazliet citādāk. Ieguvēji būtu visi, ja omīte pārējiem to mācētu cilvēciski paskaidrot.

Ja vien šis vecmāmiņas ego mazu brītiņu pieciestu diētu un tā vietā, lai atcirstu: «Negribu iet ar mazo pastaigāties!», viņa teiktu: «Īpaši negribas, bet ja tu man iedotu lietussargu, labprāt izietu.»

Protams, arī vedeklai ir savs ideālais priekšstats par to, kādai jābūt vecmāmiņai, un viņai arī ir sava daļa taisnības, bet reizēm svētīgi ir savus ideālus nolikt uz plauktiņa, neizdarot priekšlaicīgus secinājumus. Aprunājoties ar vīramāti, var izrādīties, ka viņa daudz labprātāk ar vedeklu veidotu draudzeņu attiecības, nevis mammas un omītes kā bērna pieskatītājas attiecības. Sarunā vedekla drīkst arī atzīties, ka kaut kā šajās attiecībās viņai pietrūkst.»

Par visu zinošo vecmāmiņu…

Stāsta Ričarda, Kārļa un Toma mamma Judīte: «Mūsu vecmāmiņa ikdienā ir liels palīgs un atbalsts, audzinot trīs dēlus. Taču viņas izpalīdzēšana no manis vienmēr prasa daudz nervu šūnu tikai tā viena iemesla dēļ, ka viņa visu zina labāk par mums! Tā tas turpinās arī tagad, kad auklēju jau trešo dēlu. Pēc vecmāmiņas domām, mājās jātop visam ēdienam, pelmeņus un makaronus ieskaitot.

Kad piedzima jaunākais dēls un reiz es iegādājos augļu biezeni burciņā, vīramāte pārmeta – vai tad grūti sablendēt banānu ar ābolu pašai? Protams, pārsvarā arī gatavoju pati, bet atkal redzot, ka ēdam tikai mājās gatavotu ēdienu, vecmāmiņa pārmetās uz otru fronti: «Kāpēc nevar beidzot sākt pirkt biezeņus burciņās? Būs garšīgāk.» Nekādas konsekvences padomu klāstā. «Un kāpēc nevelkat kurpītes bērnam, kas tikko sācis staigāt! Izveidosies greiza pēda! Un kas tās par neērtām biksēm? Kāpēc nevelkat tās, ko es uzdāvināju?» Brīžiem šķiet, ka viss, ko daru es, nav pareizi.»

Psihoterapeites Ainas Poišas komentārs: «Viss ir ļoti mainījies un ne visi paradumi, kas labi bijuši agrāk, šodien ir dzīvotspējīgi. Dzīve pati ievieš korekcijas, katrai ģimenei ir savs dzīvesstils, savs laika menedžments, un katram bērnam savas īpatnības. Nemainīgs palicis tikai viens – bērniņa mamma joprojām ir tā, kura vislabāk pazīst un jūt savu mazuli.

Šai stāstā vecmāmiņai pietrūkst spējas iekāpt laika vilcienā, pieņemt, ka šodien ir cits informācijas lauks un mamma joprojām ir tā, kura nosaka noteikumus savā ģimenē.

Ja vecmāmiņa ir no paaudzes, kam piemīt skepse pret šo laiku kopumā, tad ir grūtāk pieņemt arī jebkuras pārmaiņas ģimenē. Jūtams arī šīs sievietes dominējošais tēls – par katru cenu būt stiprai, gudrai un zinošai. Tā kā tas ienāk caur omītes lomu, tas izpelnās kritiku, jo varas pārdalīšana ģimenē starp vedeklām un vīramātēm notiek līdz ar mazbērnu piedzimšanu.

Kad no vīramātes esi tapusi par vecmāmiņu, gudri ir mazliet atkāpties perifērijā, jo centrā ir mamma. Būtu jauki, ja mamma kādā brīdī, kad vecmāmiņas padomu šķiet par daudz, varētu pateikt milzīgu paldies viņai par nenovērtējamo ieguldījumu, bet paskaidrot, ka nevēlas justies kritizēta vai tāda, kurai nevar uzticēt rūpēties par pašas bērnu. Brīžiem, kad omīte pieskata mazbērnu, ir labi uzrakstīt īsu bērna dienas režīma aprakstu, ko iedot vecmāmiņai, tā teikt – skaidrs režīms un skaidri noteikumi, lai vēlāk nerastos pārpratumi.

Ir labi reizēm atstāt arī vietu improvizācijai, lai vecmāmiņa var, piemēram, pagatavot biezeni, kā viņa to dara brīžos, kad mazbērnus pieskata. Jāpatur prātā, ka šīs vecmāmiņas nodomi ir labi, tikai to izpildījums neatbilst mammas vajadzībām un izjūtām. Visdrīzāk pati mamma vēlas būt autoritāte saviem bērniem, bet vecmāmiņas autoritāte traucē viņai uz šī pjedestāla uzkāpt.»

Par vēso vecmāmiņu…

Stāsta Ernesta mamma Dace: «Skatos uz mūsu astoņus mēnešus veco dēliņu un nesaprotu, kā tādu mazu kamolīti vispār var nemīlēt. Par spīti tam, ka mūsu ome ir izglītota sieviete, uzaudzinājusi trīs bērnus un šis nav viņas pirmais mazbērns, viņa mūsu dēliņu ignorē. Reiz pat viņa izteicās, ka ienācēji visu kārtību izjaukuši! Cenšos viņu izprast, jo cienu sava vīra mammu. Tomēr arī viņas dēls (mans vīrs) saka, ka mammu šādu vairs nepazīst. Pēdējā laikā, kad aizbraucam ciemos, viņa pat neiznāk no savas istabas sasveicināties. Viss ir savādāk tikai tad, ja viņas draugi ir klāt. Tad ome izturas jauki, pat paņem uz rokām un samīļo mazdēliņu. Esmu sarūgtināta, un man ir zudusi vēlme vest mazo ciemos pie viņas.»

Psihoterapeites Ainas Poišas komentārs: «Lai gan mamma stāsta, ka viņai sāp tas, ka omīte ignorē mazdēlu, patiesībā šis ir stāsts par vedeklas nepieņemšanu ģimenē. Bērns ir tikai kā ķīlnieks divu sieviešu attiecībās.

Varbūt vedekla neatbilst vīramātes priekšstatiem par to, kādai jābūt viņas dēla sievai.

Laiks grožus ņemt rokās dēlam! Viņš var parādīt savai mammai divas iespējas – pieņemt vedeklu un sava dēla ģimeni, lai dzīvotu visi saticīgi, vai arī nepieņemt, bet pamazām zaudēt arī viņu kā savu dēlu. Ir vērts sirsnīgā mātes un dēla sarunā uzdot jautājumu – tu man esi svarīga sieviete, bet kas tas ir par karu? Ja tu nespēj pārvarēt sevi, tad rēķinies, ka mēs kļūstam tikai svešāki.

Ja visi piekrīt, vērtīgi būtu doties pie ģimenes psihoterapeita, mēģinot tādā veidā savest kopā paaudzes, paust savus emocionālos uzkrājumus, noskaidrot, kas ir šīs nepieņemšanas īstais cēlonis. Diemžēl vecmāmiņa ar savu attieksmi mazbērnam nodod vēstījumu, ka mīlestība pasaulē nevalda kā radošs spēks. Paralēli tai ir arī graujošs vējš, kas atnāk un nopūš sveces.

Jo vairāk vedekla centīsies izdabāt un mēģināt izpatikt vīramātei, jo vairāk ticams, ka sevi nostādīs lūdzējas pozīcijā. Bērniņa mammai uz laiku jācenšas samierināties, atstāt starp šīm neesošajām attiecībām tukša telpa un jācer, ka kādreiz šeit arī izaugs zāle.»

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs