Kā pārziemot bez bērnu traumām?

Bērnu traumatisms
Dace Rudzīte
28. novembris, 2018
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock
Dakteri mēdz teikt, ka trauma ir nepareizajā laikā un nepareizajā vietā pēkšņi radusies situācija. Ir apstākļu sakritība, un puns pierē! Lai gan salīdzinājumā ar vasaru bērni ziemā traumas gūst retāk, ziemas prieku baudīšana daļai beidzas ar puniem, brūcēm un pat lūzumiem. Kā no tām izvairīties, stāsta Jānis Upenieks, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas traumu ortopēdijas un mugurkaula ķirurgs.

Nopietnas traumas – reti

Ķirurgs Jānis Upenieks stāsta, ka ziemā bērni visbiežāk traumējas, baudot sniega izklaides: braucot ar ragaviņām, slēpojot, slidojot, vienkārši atpūšoties uz kalniņa. Gadās arī batuta traumas, jo daļa vecāku ziemas periodā tos nenovāc, bet daļai batuti atrodas iekštelpās. Visbiežāk bērni gūst sasitumus, zilumus, brūcītes, ar kurām vecāki parasti paši tiek galā un pie ārsta nemaz nevēršas. «Pēdējos gados bērniem mugurā ir diezgan biezs apģērbs, līdz ar to apģērbs daļu trieciena amortizē un bērns tik ļoti netraumējas. Dažreiz mēdz saskrieties ar pierēm, bet lielākajā daļā gadījumu bērnu pie ārsta neved, jo trauma ir viegla. Gadās, ka iemet viens otram ar piku pa aci. Taču, ja sniegā nav akmens vai ledus kukurznis, ar parastu sniega piku bīstamas acu traumas gūt nevar. Acs ir apsārtusi, var asarot, sāpēt, tāpēc tā būtu jāparāda ģimenes ārstam. Kopumā ziemā ļoti smagas traumas bērni gūst reti, daudz vairāk viņus apdraud kritieni no augstuma, autoavārijas un tamlīdzīgi negadījumi. Reizēm arī ziemā kādam gadās komplicēti lūzumi, taču parasti tie ir atgriezeniski bojājumi, kas rada vienīgi neērtības un prasa ilgāku atkopšanās laiku,» atzīst ķirurgs.

Ja, baudot ziemas priekus, bērns gūst nelielu traumu, vai bērnu vest uz slimnīcu?

Tas atkarīgs no tā, cik labi vecāki pazīst savu bērnu, cik viņiem ir stabila nervu sistēma un cik augsts stresa līmenis ir konkrētajā brīdī. Ir bērni, kam puni ir ikdiena, tāpēc vecāki uz slimnīcu nebrauc, bet, ja puns ir izņēmums bērna citkārt mierīgajā ikdienā, situāciju ieteicams novērtēt profesionālim. Arī tad, ja bērns guvis it kā nelielu traumu, ārsts viņu izmeklēs, varbūt veiks rentgenu un izdarīs secinājumus.
Arī tad, ja bērnam uzlikti ceļu un elkoņu sargi, nevar pilnībā garantēt, ka mazajam nekad nekas nesalūzīs. Tomēr risks būs ievērojami mazāks.

Vai vienmēr var sevi pasargāt?

Ilggadējā darbā Jānis Upenieks secinājis, ka nav universālu ieteikumu vai brīnumzāļu, kas spētu pasargāt bērnus no traumām: «Trauma ir pēkšņa situācija, kam nevar sagatavoties un ko nevar paredzēt. Vienmēr saku, ka tā ir laimes spēle: bērns var slidot, krist un iebraukt bortā kaut desmit reižu un nekas nenotiks, bet 11. reizē viņš salauzīs roku. Tikpat labi citam bērnam varbūt tas notiks jau pirmajā reizē. Tā ir nejaušība, kurā nav nekādu likumsakarību. Protams, ar to nevēlos teikt, ka nav jāgādā par drošības pasākumiem, kas palīdz izvairīties no potenciāli apdraudošām situācijām. Piemēram, slēpojot bērnam galvā jābūt ķiverei, bet uz rokām un kājām – drošības sargiem. Tie ir nepieciešami; lai cik bērns ir meistarīgs, var gadīties zaudēt līdzsvaru un nokrist, var uzskriet kādam virsū vai kāds izbrauc priekšā – sportojot sadursme vienmēr ir iespējama. Ir slēpošanas trases, kur bez aprīkojuma bērnu uz kalna nemaz nelaiž, reizēm piedāvā aprīkojuma īri, diemžēl ne visur. Par trases tīrību, drošību un organizatoriskajiem jautājumiem atbild trases saimnieki, bet atbildība par bērnu tomēr ir jāuzņemas vecākiem. Tieši mammai vai tētim jāpadomā par to, lai bērnam būtu drošības aprīkojums. Diemžēl, lai cik daudz par to runātu un stāstītu, reālajā dzīvē bieži aizmirstas. Tāpat nepietiek tikai bērnu ietērpt ķiverē un ceļu sargos un palaist slēpot. Līdz septiņu gadu vecumam bērnu nedrīkst atstāt bez pieskatīšanas – vecākiem jābūt līdzās gan uz kalniņa, gan trasē, gan slidotavā. Turklāt organizētās atpūtas vietas ir viens, bet ļoti daudz bērnu, it īpaši laukos, vienkārši tiek izlaisti ārā ar ragavām un diemžēl viņus bieži neviens īpaši nepieskata. Piekrītu, ka arī ar bērnu jāpārrunā drošības jautājumi un jāizstāsta, kā sevi pasargāt no traumām, taču vienmēr ir jautājums – cik daudz no runātā bērns atcerēsies un ņems vērā tad, kad pa kalniņu iet ņigu ņegu un visi skrien? Un te jau ieslēdzas minētais veiksmes faktors.»  

Ņem vērā!

Dažkārt gadās, ka bērns uz kalna ar kādu saskrienas vai gūst it kā niecīgu sasitumu vai traumu un sākumā šķiet, ka tā ir tikai ikdienišķa situācija, taču bērnam kļūst slikti – pēkšņi mainās uzvedība, viņš sāk sūdzēties, ka reibst vai sāp galva, parādās slikta dūša – vienmēr jābūt uzmanīgam, īpaši, ja simptomi parādās pēc pusdienas vai otrajā dienā pēc ziemas prieku baudīšanas. Vispirms vajadzētu pārliecināties, vai nav sākusies kāda vīrusu infekcija, piemēram, iesnas, klepus, paaugstināta temperatūra, šķidrs vēders, kas liecina par vīrusu. Ja nekā tāda nav, noteikti jākonsultējas ar ārstu – ja ir rīts vai diena, dodas pie ģimenes ārsta; ja vakars vai brīvdienas, sauc ātro palīdzību vai ved mazo uz slimnīcu. Vienmēr jāvēršas pie ārsta:
  • Ja bijis samaņas zudums, kaut dažas sekundes, it īpaši pēc galvas traumas. Ja bērnu papurina, viņš atžirgst un viss it kā ir kārtībā, bērnu tomēr vajag aizvest pie ārsta. Samaņas zudums var būt galvas smadzeņu satricinājuma, kā arī cita smadzeņu bojājuma pazīme, tāpēc tas jāizvērtē slimnīcā.
  • Ja gūtas vaļējas brūces, ir asiņošana.
  • Ja ir lūzums ar nobīdi vai vaļējs lūzums, ko var redzēt ar neapbruņotu aci. Reizēm nav īsti skaidrs, vai tas ir lūzums, arī tad jādodas uz slimnīcu veikt rentgenu.
 

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs