Rīga +6°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Tas var palīdzēt!
- Mēģiniet organizēt savu laiku tā, lai pirmajā nedēļā bērns pavadītu bērnudārzā ne vairāk kā 3–4 stundas dienā, pakāpeniski šo laiku palielinot. Nevajadzētu ieplānot, ka mammai ir jāatgriežas darbā un mazajam tajā pašā dienā ir pirmā pilnā diena dārziņā. Gan mammai, gan bērnam tas radīs lielu stresu.
- Svarīgi jau laikus piedomāt pie ikdienas ritma, lai nav tā, ka vienas dienas laikā viss mainās un, piemēram, pēkšņi mazajam jāceļas uz dārziņu, kas daudz agrāk nekā ierasts.
- Ģimenē šajā laikā jācenšas radīt mierīgus apstākļus bez konfliktiem. Saudzējiet bērna novājināto nervu sistēmu. Nereaģējiet uz viņa izgājieniem un nesodiet par kaprīzēm. Pacentieties arī brīvdienās ievērot bērnudārza dienas režīmu.
- Ja ģimenē gaidāms otrs mazulis, ieteicams vecāko bērnu sākt vest uz dārziņu vismaz trīs mēnešus pirms nākamā bērniņa piedzimšanas vai palikt kādu laiku mājās kopā ar abiem bērniem. Lielākajam bērnam ir vajadzīgs laiks, lai pierastu pie jaunās situācijas.
- Neapspriediet bērna klātbūtnē jūs uztraucošās problēmas, kas saistītas ar bērnudārza apmeklēšanu. Neizrādiet, ka uztraucaties, baidāties, vai neesat par kaut ko pārliecināts. Bērni ir ļoti jūtīgi un uztver vismazākās vecāku garastāvokļa izmaiņas, lai kā jūs necenstos tās slēpt ar smaidu vai vārdiem.
- Vienalga, vai bērnam ir pusotrs, trīs vai pieci gadi, ar bērnu ir jārunā un ar pozitīvām sarunām jāgatavojas bērnudārza gaitu uzsākšanai. Pastāstiet mazajam, cik tas ir jauki, ka viņš jau ir izaudzis tik liels, ka var doties uz dārziņu.
- Daudzi bērni dārziņā pavada pat 10 stundas dienā, un tā mazam bērnam ir ļoti liela slodze. Ideāli, ja vecāki bērnu no dārziņa var izņemt ātrāk, piemēram, līdz diendusai, tad mazais būs parotaļājies un socializējies, bet pēcpusdienu varēs pavadīt mājās. Ja pašiem tādas iespējas nav, varbūt palīgā var nākt vecvecāki. Ja iespējams (un bērnudārza vadība to atbalsta), sākumā bērnam var iedot vienu brīvdienu nedēļā.
Labāk bez garām atvadām
Psiholoģe Iveta Aunīte skaidro, ka bērnam līdz triju gadu vecumam katra vecāku aiziešana ir līdzvērtīga nāvei, tāpēc aizejot nevajag garas atvadas, tas šķiršanās sāpes tikai vēl vairāk pastiprinās.
Psiholoģe iesaka: «Neatkarīgi no vecuma un tā, vai bērns pazīst pulksteni vai ne, vienmēr pasakiet, ka nāksiet viņam pakaļ. Šie vārdi palīdzēs izturēt nošķirtības laiku. Visbiežāk, līdzko vecāks iziet pa durvīm, bērns beidz raudāt. Ja tomēr ir bažas, vai ar mazo viss ir kārtībā, ar audzinātāju var sarunāt – ja bērns pēc divām stundām vēl raud, lai viņa piezvana. Ir ļoti, ļoti reti gadījumi, kad tā notiek, jo parasti bērns nomierinās.
Var būt arī situācija, ka bērns atvadās bez raudāšanas, bet, atnākot pakaļ, skrien pretī raudādams vai vecākam sit. Tā mazais atriebjas par to, ka mamma vai tētis viņu ir pametuši. Šādā gadījumā ir jāmeklē dziļāki cēloņi, lai saprastu, ar ko bērns nav apmierināts.»
Bērns sit un kož! Ko darīt?
Daudzi vecāki satraucas, ka bērns, sākot iet dārziņā, kļūst agresīvs, sit, kož un grūstās, bet, kā skaidro psiholoģe Iveta Aunīte, divu triju gadu vecumā tā ir dabiska reakcija.
«Bērns grib būt vienīgais, bet dārziņā tas nav iespējams. Ja jūs gribat palīdzēt savam mazajam un atvieglot adaptēšanos dārziņā, ik dienu veltiet bērnam vismaz pusstundu nedalītas uzmanības. Tas kompensēs laiku, kad bērns nevar saņemt audzinātājas uzmanību tikai sev, un viņam vairs nebūs nepieciešams cīnīties ar saviem konkurentiem, kā arī tas palīdzēs mazajam justies mīlētam un vajadzīgam.»
