Emocionālā audzināšana. Mazulim jau ir gadiņš!

Valodas apguve gada vecumā
Iveta Troalika
23. oktobris, 2018
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: FotoL Pixabay
Svinot pirmo jubileju, mēdz teikt: «O, jau liels cilvēks!» Kaut bērniņš vēl ir ļoti mazs, un vecāki reizēm pārāk agri gaida no mazuļa to, kam viņš vēl nav gatavs. Konsultē Vita Kalniņa psiholoģe, zīdaiņu un vecāku psihoterapeite ģimenes psiholoģijas centrā Līna.

Īpaši ar pirmo bērnu vecākiem bieži gribas, lai viņš pēc iespējas ātrāk daudz ko māk un spēj. Turklāt šajā laikā daudzas lietas tiešām arī mainās, bet nevajag tās steidzināt. Teiksim, lai arī visbiežāk pirmie soļi tiek sperti ap gadu, speciālisti uzskata, ka staigāšana jāapgūst līdz aptuveni 18 mēnešiem. Tāpēc, vecāki, neuztraucieties un nesāciet bērnu kaut kā nevajadzīgi trenēt, stutējot kājās vai liekot staiguļos!

Ēšana un atdarināšana

Ap gadu, kad bērns ir tik ļoti aizņemts ar kustībām un savu varēšanu, bieži kaut kas mainās arī ēšanā. Tad vecāki reizēm sūdzas, ka bērns vairs neēd. Var šķist, ka viņam tam nav laika, viņu tas neinteresē. Nevajag par to uztraukties un skriet pakaļ ar karoti vai spiest ēst, bet piedāvāt un normas robežās ļaut izvēlēties. Reizēm šajā laikā bērni negrib mēģināt jaunus ēdienus un visu laiku prasa vienu un to pašu, jo viņam jau tā visa kā jauna apkārt ir tik daudz, pētot pasauli no vertikālā stāvokļa. Vēlāk tas atkal mainīsies. Gads ir vecums, kad bērns jau var patstāvīgāk sēdēt pie galda, nevis kādam opā. Iespējams, bērns jūtas labāk, ja nav jāsēž krēsliņā piesprādzētam, bet var kā pilnvērtīgs ģimenes loceklis sēdēt pie galda. Visticamāk, ka viņš jau arī grib ēst pats. Ja tas tā nav, mums varbūt viņu vajadzētu iedrošināt. Būtu labi, ja mēs viņu atbalstītu visās tajās lietās, ko viņš pats spēj, nevis turpinātu darīt viņa vietā, lai būtu vieglāk, tīrāk un ātrāk.

Valodas apguve

Tas sākas jau mazliet agrāk, bet tagad tas ir izteikti, ka bērns mūs atdarina. Piemēram, viņš arī grib pabarot mammu vai izķemmēt viņai matus. Visu, ko redz ikdienā, bērns mēģina atkārtot, un tā tam vajadzētu būt, tas ir ļoti atbalstāmi un jauki. Tāpat viņš sāk atkārtot pa kādam vārdam, vārda daļai vai zilbei. Ja agrāk skaņas, ko bērns teica, bija drīzāk eksperimenti ar balsi, tad tagad viņš tiešām piešķir vārdiem nozīmi. Bieži vispirms nāk nevis pilns vārds, bet pirmā zilbe, piemēram, pu ir pudele vai ka ir karote. Kad bērns to saka, mums nav viņš jādresē, lai izsaka pilnu vārdu, bet jāparāda, ka mēs saprotam, un tad jāatkārto pareizā versija. Tas varētu izskatīties tā – mamma liek uz galda bļodu un saka: «Lūdzu, zupa!» Bērns atkārto: «Zu!» Mamma atbild: «Jā, zupa!» Nevajadzētu izlikties, ka nesapratām vai izsmiet viņa teikto, tā mēģinot piedabūt pateikt pareizi. Tāpat nevajadzētu arī pārņemt bēbīšvalodu un sākt runāt ņam-ņam, čik-čik, bum-bum dialektā.

Bērns, sakot kādu vārdu savā jocīgajā un, jā, reizēm mīļi smieklīgajā formā, īstenībā ļoti, ļoti gribētu to pateikt pareizi kā mamma un tētis, un viņš ir bēdīgs, ka viņam nesanāk.

Tāpēc būtu labi, ja mēs izturētos ar cieņu, parādītu, ka saprotam viņa teikto, bet turpinātu runāt normāli. Lai bērns varētu attīstīt valodu, ir svarīgi, ka mēs viņam dodam laiku, tas ir, ieturam pauzi, kurā viņš var atkārtot mūsu teikto. Tikpat būtiski ir arī pēc tam apstiprināt dzirdēto. Ja kaut ko steidzīgi pajautājam bērnam, tad, nesagaidot atbildi, paši viņa vietā atbildam, pieņemam lēmumu un vēl arī iedodam vai izdarām izvēlēto, kur tad paliek vieta viņa attīstībai?

Podiņmācība

Lai gan daudziem šķiet, ka šis ir labs vecums, kad uzsākt podiņmācību, jo bērns taču jau sēž un pats līdz podam var aizkļūt, patiesībā vēl ir stipri par agru. Arī Latvijā ir nopērkama laba grāmata par podiņmācību (Judīte Falka, Marija Vince Atvadas no autiņbiksītēm. Slēdzējmuskuļu kontrole un bērna pašapziņas attīstība), kurā ir pētījumos balstīta informācija un skaidri aprakstīts, ka tikai trešajā dzīves gadā bērns ir fizioloģiski gatavs brīvi un bez piespiešanas un dresūras atteikties no autiņbiksītēm un pievērsties podiņam. Vecāki, kas to dara ātrāk, rezultātu – pilnīgi sausās bikses – sasniedz apmēram tajā pašā laikā, kā tie, kuri tam gandrīz nemaz nepievērš uzmanību un ļauj šim procesam notikt dabiski.

Ir tik daudz bērnu, kas ir traumēti ar to, ka viņus pāragri dresēja iet uz podiņu, ar to saistās milzum daudz sarežģītu emociju.

Nu, padomājiet, kā tas ir, ka tev pārmet to, ko tu fizioloģiski neesi spējīgs kontrolēt? Vai trīs mēnešos kāds iedomātos bērnam teikt, kāpēc tu vēl nestaigā? Bet gadu vecam vai divgadīgam bērnam pārmet, kāpēc tu piečurāji bikses? Mācot bērnu iet uz podiņa, vecāki bieži dusmojas, jo bērns, jau čurājot biksēs, lepni ziņo: «Čura!» Un tad mamma vai tētis norāj: «Kāpēc tu neteici agrāk?!» Bet bērns šo impulsu – man vajag čurāt – smadzenēs nesaņem tik skaidri, lai spētu pateikt pirms tam, viņš var pateikt tad, kad jau tek. Tāpēc podiņmācība šajā vecumā, manuprāt, ir lieka. Un vecāki bērnam un paši sev ar to bojā dzīvi. Labi, ka tas podiņš kaut kur mājās ir, labi, ka bērns zina, ko tajā dara. Bet lai tas pagaidām paliek tā, informatīvi, lai viņš pie šī priekšmeta pierod.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

 

Noderīgi un interesanti

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs