Bērni kašķējas un kaujas! Labāk būtu iejaukties vai nepievērst uzmanību?

Kā risināt konfliktus
Ērika Bērziņa
3. decembris, 2018

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock
Kā šādā situācijā reaģēt vecākiem, un ko darīt, ja mazais sit, kož un skrāpē ne tikai brālim vai māsai, bet arī mammai? Skaidro psiholoģe, psihoterapeite Līga Bernāte.

Neprot citādi izpaust emocijas

Bērniem no gada līdz triju gadu vecumam vēl nav spējas izteikt vārdos savas emocijas un vienīgais, kā viņi var izrādīt savu neapmierinātību ir, kliedzot, krītot gar zemi vai izmantojot savu fizisko spēku.

Protams, daudz kas atkarīgs no bērna temperamenta, bet ir normāli, ka bērns divu, triju gadu vecumā, nedabūjis kāroto, uzreiz grib iesit – vienalga, vecākiem, brālim, māsai vai vienaudzim.

«Mazākiem bērniem vēl nav tik niansēti attīstījušās valodas spējas, viņi nevar pateikt, kas nepatīk. Dusmas var izpaust verbāli vai ar uzvedību. Jautājums – pret ko šī agresīvā uzvedība vēršas. Vai pret otru, pret priekšmetu vai sevi,» skaidro psihoterapeite Līga Bernāte. Protams, arī mazs bērns prot pateikt nē. Bet viena lieta ir, ka mazais saka nē, jo negrib ēst putru, un pavisam kas cits, ja divgadnieks izlēmis, piemēram, rozetē iebāzt vada gabalu, bet atnāk vecāks un viņa nodomu izjauc – tas bērnā izraisa ļoti spēcīgas emocijas. «Ja mazais ir sadusmojies, tad viņam tīri fizioloģiski ir nepieciešamība savas emocijas izpaust – pieplūst adrenalīns, muskuļi savelkas, mazais pilnīgi trīc un ar dūrēm metas virsū tam, kas traucē. Tā ir absolūti dabiska reakcija. Vecāku uzdevums ir bērnam iemācīt, kā ar šādām emocijām tikt galā. Vecāks var iedomāties sevi bērna vietā, piemēram, mamma ir nolēmusi doties pie friziera, bet pēkšņi atnāk liela roka un aizceļ uz citu vietu. Diez vai pieaugušais šādā situācijā teiks vienkārši Nē! Būs ļoti spēcīgas emocijas un vēlme pretoties. Tāpat ir arī bērniem, ja viņu nodomi tiek izjaukti vai ierobežoti. Bērns reaģē uzreiz, viņam vēl nav izpratnes par cēloņiem un sekām. Un līdz skolas vecumam tā ir absolūti normāla reakcija,» skaidro psihoterapeite Līga Bernāte.

Dusmas uz mammu

Ja mamma neļauj mazajam kaut ko darīt, viņš dusmās ir gatavs iesist, paraut aiz matiem, iekost, ieskrāpēt. Sākumā, kad bērns vēl ir pavisam mazs, vecāki ne vienmēr uz to reaģē, sakot Nē! vai Nedrīkst! Tomēr jau pašā sākumā vecākam nevajag ļaut bērnam plēst sev matus vai sist. Lai nav tā, ka pusgadu varēja plēst mammu aiz matiem un tad pēkšņi vienā dienā, kad bērns jau ir paaudzies, vairs nedrīkst. Starp citu, speciālistu viedoklis par to, vai pavisam mazam bērnam teikt Nē! un Nedrīkst!, dalās. «Ja tiek apdraudēta mazuļa drošība un veselība, uzskatu, ka arī pavisam mazam bērnam vajag teikt Nē! Mazais dzird šo vārdu un ar laiku pieliek tam klāt arī jēgu. Bērns gada vecumā jau pats prot pateikt Nē! un saprot, ko tas nozīmē. Piemēram, mazais stiepj roku pie bīstamas lietas un skatās, kāda būs vecāku reakcija. Ja bērnam triju gadu vecumā pēkšņi sāks visu ko aizliegt, tas būs par vēlu… Bet ar aizliegumiem nevajag arī pārspīlēt. Ja ikviena lieta, ko bērns gribēs iepazīt un izpētīt, būs aizliegta, tad viņš vai nu par spīti darīs to, ko nedrīkst, vai jutīgāks bērns ierausies sevī,» skaidro psihoterapeite.

Ja bērns mammai ir iesitis vai parāvis aiz matiem, nevajag viņu bārt, raustīt vai sist bērnam pretī (lai zina, kā tas sāp!). Var paņemt bērna rociņu un parādīt, kā paglaudīt, kā matiņus ķemmē, nevis rauj.

Tā mazais sāk mācīties atvainoties, un tā ir prasme, kas jāapgūst ģimenē. «Spēja atvainoties pati no sevis neradīsies, tā ir jāiemāca vecākiem. Pēc divu gadu vecuma bērnam var mācīt (ja viņš ir kādam iesitis) otru papaijāt, samīļot. Bērns pats no sevis neies un neatvainosies. Pirmajās reizēs mamma var ņemt bērnu pie rokas un teikt, ka ir jāatvainojas. Vai pateikt atvainošanos bērna vietā, bet pēc tam mazais jāmudina, lai viņš atvainojas pats un samīļo.»

Sit brālim vai māsai!

Māsas un brāļi cīnās savā starpā gan par vecāku uzmanību, gan par rotaļlietām un to, kurš pirmais kaut ko izdarīs. Gadu starpībai un tam, vai bērni ir viena vai atšķirīga dzimuma, izšķirošas nozīmes nav. Savu reizi pakašķējas ikviens, mazākajiem patīk lielākos pakaitināt, un otrādi. Te svarīga ir vecāku konsekvence un nostāja: Mēs ģimenē otram nesitam un nekaujamies! Bet ko darīt, ja mazais lielajam tomēr iesitis? «Vecāks var bērna roku satvert un, skatoties acīs, stingrā balsī teikt, ka māsai vai brālim sist nedrīkst! Un rociņu pāris sekundes pieturēt, kamēr bērns nomierinās. Ja mazāks bērns no mammas stingrās balss sabīstas, tad viņu vajag paņemt rokās un samīļot, nevis bārt un ļaut, lai raud.

Mazākam bērnam var arī novērst uzmanību uz ko citu, piemēram, piedāvāt aiziet padzerties. Bet, ja bērns ir satrakojies, nav jēgas viņu vēl strostēt, sodīt, sūtīt uz savu istabu vai likt kaktā.

Viņa smadzenēs ir tāds kā sastrēgums, tāpēc nav jēgas runāt un kaut ko skaidrot, bet jāļauj fiziski izlādēties. Kaut vai, lai mazais vārtās pa grīdu, kliedz un spārdās. Bērnu var turēt klēpī un stingri apķert ar rokām, laužoties ārā, mazais sajūt robežu un muskuļi – pretestību, un ir lielāka iespēja nomierināties. Ja sit ar rokām, var teikt, lai padauza spilvenu, ja ar kājām – lai paspert bumbu, palēkā vai parāpo. Fiziska aktivitāte palīdzēs bērnam nomierināties. Arī pieaugušie, ja viņiem ir pastiprināts stress, dodas paskriet, tīra māju, skalda malku. Tas ir tas pats. Lielākiem bērniem var piedāvāt iziet ārā pastaigāties. Staigāšana ir ritmiska kustība un darbojas kā sava veida dusmu menedžēšanas stratēģija.» Katram vecākam ir jāsaprot, kas viņa bērnam palīdzēs labāk. Pieaugušajam ir svarīgi saglabāt mieru, būt blakus un izturēt bērna ārdīšanos un bļaustīšanos. Kad bērns būs mazliet nomierinājies un atgriezīsies pie tā, ka kaut ko jau spēj sadzirdēt, vecāks var pavaicāt, kas noticis, kāpēc mazais sitis, rosināt atvainoties, pastāstīt, kā rīkoties nākamreiz šādā situācijā. Ja bērnam ir liela agresija pret māsu vai brāli, vecākiem jāizvērtē, vai mazajam pietiek vecāku uzmanības. «Ja bērni mierīgi spēlējas, vecāki neiejaucas un dara savas lietas, bet, tiklīdz atskan blīkšķis vai kliedziens, mamma vai tētis ir klāt. Bērna mērķis ir dabūt vecāku uzmanību, un viņš atrod visiedarbīgāko veidu, kā to iegūt!» Tādēļ vecākiem ir svarīgi ieplānot laiku katram bērnam atsevišķi, lai katrs var saņemt nedalītu mammas un tēta uzmanību, tas arī palīdzēs mazināt brāļu un māsu cīņu par konkurenci.

Vai vecākiem vienmēr jāiejaucas?

Psihoterapeite Līga Bernāte ir pārliecināta – ja vecāki mēģinās atrisināt katru bērnu konfliktu, tad viņi vienkārši būs pārguruši. Ir reizes, kad brāļiem un māsām ir jāļauj pašiem tikt galā ar problēmu un pašiem noskaidrot savas attiecības. Protams, jāņem vērā bērnu vecums, gadu starpība, bērnu temperaments, kā arī vecākiem jāparūpējas, lai netiktu apdraudēta bērnu veselība un drošība. «Ja vecuma starpība ir mazāka, tad var ļaut konfliktus reizēm atrisināt arī pašiem. Kamēr neiet pārāk traki vai viens histēriski neraud, vajag brāļiem un māsām ļaut izplēsties. Bērniem var pastāstīt, ka nevajag nākt un sūdzēties par katru sīkumu, paši mēģiniet tikt galā,» iesaka psihoterapeite.

Ļoti svarīgi, lai katram bērnam būtu sava telpa un savas mantas. Jā, daļa rotaļlietu var būt kopēja, bet katram vajadzīgas arī tādas, kas pieder tikai viņam.

«Bieži vien tieši mazākais bērns iet un visu izjauc. Mazajam vajag mācīt, ka lielajai māsai vai brālim ir savas lietas, ko bez atļaujas nedrīkst ņemt. Labi, ja lielākajam bērnam ir iespēja aizvērt savas istabas durvis, mierīgi paspēlēties, darīt kaut ko savu. Lai nav tā, ka mazais tikai dara visu, ko grib, un lielākais bērns ciešas… līdz vienā brīdī to vairs nevar izturēt un mazo pagrūž vai viņam iesit! Vecākam ir jānovelk robežas, dodot iespēju lielajam bērnam pabūt vienam. Lai nav tā, ka viņa pienākums ir visu laiku spēlēties kopā mazo brāli vai māsu un viņu pieskatīt,» uzsver psihoterapeite.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs