Trīsgadnieku atklājumi: Es esmu puika! Bet es – meitene!

Audzināšana
Iveta Troalika
29. septembris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Pixabay
Vecumā no trim līdz četriem gadiem bērniem patīk norādīt piederību savam dzimumam. Arī vecākiem jāpiedomā, ka kopā ar viņiem aug nevis vienkārši bērniņš, bet nākotnes sieviete vai vīrietis. Konsultē ārste psihoterapeite Ingrīda Rateniece.

– Kas ir nozīmīgākie jautājumi, par ko mums vajadzētu runāt vecumposmā no trim līdz četriem gadiem?
– Bērns līdz divarpus, triju gadu vecumam ir diādiskās attiecībās: viņš un mamma vai kāds cits aprūpētājs. Bet pēc triju gadu vecuma bērnam ir vajadzīgi trīs. Tās sauc par triādiskām – mātes un tēva kā sievietes un vīrieša, kuriem ir bērns, attiecības. Līdz ar to tēva loma bērna dzīvē kļūst aizvien būtiskāka.

Bērns uz saviem vecākiem vairs neskatās tikai kā uz mammu un tēti, bet arī kā vīrieti un sievieti. Veidojas tā bērna identitātes daļa, kāda būs viņa sievišķība vai vīrišķība.

Šis ir laiks, kad mazais zēns pārceļo no upes mātes krasta uz tēva krastu, jo viņš saprot, ka pieder vīriešu pasaulei.

Un tad ir jautājums, kas un cik ļoti viņu šajā tēva krastā gaida? Kā viņu pieņem, sadarbojas, kā nodod dažādas iemaņas, sacenšas? Dēls grib sastapt vienkāršu, siltu, darbīgu vīrieti, ar kuru var identificēties un no kura var mācīties. Tāpēc ir ļoti būtiski, lai tētis pats ir labās attiecībās ar sevi. Ja vīriešu upes krastā zēnu neviens negaida vai tur vienkārši neviena nav, viņam jāklīst atpakaļ uz mātes krastu. Un tad dažreiz mamma dēlu pieņem atpakaļ, un zēns kļūst ļoti mammas lolots, citreiz arī pārāk bakstīts un bīdīts.

– Tā reizēm dēls kļūst par partnera aizvietotāju savai mammai, ar ko sievietes savādi lepojas – lūk, mans dēls, mana mūža mīlestība, mans svarīgākais vīrietis!

– Tā ir smaga nasta bērnam, viņam jāattaisno milzīgas cerības, ko viņš nespēj, jo ir tikai mazs zēns. Tas var radīt daudz vilšanos un vienlaikus arī nevajadzīgu grandiozitāti – es visā pasaulē esmu vienīgais un vissvarīgākais. Un dažkārt tieši mammas nemaz nepalaiž dēlus pie tēva, jo vēlas turpināt valdīt pār dēlu. Tā ir tāda aprijoša, valdonīga māte, kas devalvē gan vīru, gan zēnā viņa vīrišķību, jo viņa vēlas viņu paturēt kā mazu bezdzimuma bērnu.

Tēva acīs meitenīte meklē, cik viņa ir interesanta un mīlestības vērta.

Bet, ja zēns ir ceļojis pie tēva un, tur neatrodot sev vietu, atgriezies pie mātes, taču arī māte nav viņu pieņēmusi atpakaļ, puika ieņem vienu no divām pozīcijām. Viena, kas ir tuvāk mātes krastam: viņš izdomā idealizētu modeli, kādam viņam vajadzētu būt, un cenšas to realizēt, bet, tā kā tas nekad līdz galam neizdodas, piedzīvo nemitīgas vilšanās. Arī tad, ja viņam izdodas kaut ko sasniegt, viņš tik un tā nav priecīgs un apmierināts. Jo ideālu sasniegt nav iespējams, lai cik tālu mēs aizietu, ideāls vienmēr paliek rokas stiepiena attālumā – varēja taču vēl labāk, mērķis bija pārāk vienkāršs… Tāda sevis noniecināšana.

Vai otra pozīcija – kas ir tuvāk tēva krastam, ka zēns kļūst varmācīgs. Sit, apsaukājas, demonstrē varu. Tas arī savā ziņā ir izfantazēts idealizēts modelis par spēcīgu vīrieti, maldīgi uzskatot, ka stiprs vīrietis ir agresīvs.

– Ko darīt, ja tēva nav?
– Labi, ja ir krusttēvs, vectēvs, onkulis – kāds no ģimenes vīriešiem, kas zēnu var uzņemt vīriešu pasaulē. Zēns var iet uz pulciņu, kur darbojas zēni, ko vada vīrietis. Protams, būtiski, lai šis vīrietis ir atsaucīgs un draudzīgs pret mazo. Tas ir labāk nekā, ja nav nekā.

Bieži zēniem, kas paši sevi audzina, izveidojas ļoti cieta personības struktūra, jo viņš sevi ir audzinājis ar pārmērīgu stingrību.

Ja dēlu audzina tēvs vai māte, vienmēr tomēr ir kādas sarunas un izvēles iespējas – darīsim tā vai šā. Tad psihes struktūra veidojas elastīgāka un cilvēkam pēc tam ir vieglāk pieņemt dažādus lēmumus. Bet zēnam, kurš sevi audzinājis pats, var būt šaurs skatījums – ka ir tikai viena taisnība, viens pareizais viedoklis.

– Un kā ir ar meitenēm?
– Pieņemts uzskatīt, ka bērns šajā vecumā iemīlas pretējā dzimuma vecākā, attiecīgi meitenes grib precēt tēti un ieņemt mammas vietu. Bet bieži lekcijās man jautā, kāpēc meitenīte dzen projām tēti, sakot: mana mamma! Meitenīte var just iemīlēšanos arī pret mammu – sev tik ļoti, ļoti tuvo cilvēku, kurš ir par viņu rūpējies. Tad viņa grib krāšļot savu mammu, ķemmēt viņai matus, bučot, pieskarties un mīļoties. Mātei jābūt ļoti rāmai un pret šīm jūtām jāizturas ar lielu pietāti un cieņu, bet vienlaikus jānovelk robežas, ka viņa meitu saprot un ļoti mīl, bet viņai ir savs partneris.

Jebkuram zēnam, lai viņš kļūtu par vīrieti, ir jāiepazīst sava agresivitāte. Katram zēnam vajag iemācīties pārvarēt bailes un iemācīties arī riskēt.

Atšķirībā no zēna meitenītei nav jāiet prom no upes mātes krasta, bet viņa spoguļojas tēva acīs. Viņa tajās meklē, cik viņa ir interesanta un mīlestības vērta. Tāpēc ir būtiski, lai tēvs ar mīlestību raugās uz savu meitu un apliecina viņas vērtību, bet tikpat nozīmīgi ir, lai vienlaikus viņš ar siltām acīm skatās arī uz viņas māti, savu sievu, un veido attiecības ar viņu. Ģimene ir kā karaļvalsts, kurā māte ir karaliene, tēvs – karalis, bet bērni – prinči un princeses, kas nekādi šajā karaļvalstī nevar nokļūt karalienes vai karaļa vietā.

– Reizēm tēvi tik ļoti pievēršas meitām – lutina, ved uz izklaidēm, apber komplimentiem un dāvanām, ka sievas, kas pirms bērna dzimšanas saņēma šo uzmanību, tiešām jūtas, kā no troņa gāztas. Viņas ir vīlušās: agrāk es viņam biju vislieliskākā, tagad tā ir mūsu meita.
– Ja tā notiek, tad tēvi nodara pāri savām meitām, jo viņām veidojas grandiozitāte. Ko viņa ar to tālāk dzīvē darīs? Lai kur viņa ietu, viņa būs ļoti konkurējoša ar citām sievietēm, jo citas jau negribēs visu laiku gāzties no troņa un tajā laist viņu.

Mazā meitenīte arī pieaugusi dzīvos ar domu, ka esmu galvenā, mans viedoklis ir vissvarīgākais un es domāju vispareizāk. Un, tiklīdz tā nebūs, notiks gāšanās lielā bedrē – es neesmu nekas.

Jo viņai nebūs tās veselīgās pieredzes, ka tētim esmu svarīga, bet vistuvākās attiecības viņam ir ar mammu. Tāpēc, kad meitenīte grib tēti precēt, ir svarīgi, ka tētis atbild: es tevi ļoti, ļoti mīlu, bet man jau ir sieva, tava mamma, kuru es mīlu un cienu. Kad tu izaugsi liela, tu satiksi savu draugu, kurš kļūs par tavu dzīvesbiedru, jums būs bērni, un mēs abi ar mammu kā vecvecāki būsim lepni un priecīgi par jums.

– Bet ja meitenītei tēva fiziski vai emocionāli nav…
– Tad atkal būtu labi, ja būtu kāds labs vīrietis, kura klātbūtnē meitenīte varētu pabūt, lai veidojas šīs prasmes. Pirms dažiem gadiem Zviedrijā psiholoģiskās palīdzības centros satikām vīriešus, ar kuriem mūs iepazīstināja kā sabiedriskajiem tēviem. Pie viņiem varēja bērnus vest uz nodarbībām, lai gan meitenes, gan zēni iemācās veidot attiecības ar vīrieti.

– Cik būtu labi, ja būtu vairāk skolotāju vīriešu.
– Vispār jau būtu ļoti labi, ja klasi un dārziņā grupiņas vadītu pāris – kā mamma un tētis. Lielākoties ar bērniem strādā sievietes, un domādamas, ka dara to vislabāko, piemirst, ka pašas nekad nav bijušas zēni un vīrieši. Viņas nezina, kā ir pēc tam izdzīvot vīriešu pasaulē, un audzina zēnus ļoti sievišķīgi, izvirzot sievišķīgas prasības. Bet tā tiek iznīcināta zēna vīrišķā identitāte.

Latvijā ir iznākusi grāmata No zēna līdz vīrietim (autori – Raisa Kačiatore un Samuli Koiso-Kantila), kas ir uzrakstīta ļoti labā, vienkāršā valodā. Jebkuram zēnam, lai viņš kļūtu par vīrieti, ir jāiepazīst sava agresivitāte. Katram zēnam vajag iemācīties pārvarēt bailes un iemācīties arī riskēt.

– Tas jau arī meitenēm noder.
– Meitenēm arī, bet zēniem jo īpaši, jo viņiem iedzimtā agresijas deva ir lielāka. Tāpēc ir labi, ka viņiem mājās ir koka zobentiņš, kāds šaujamais. Nesaku, ka jābūt precīzām ieroču kopijām vai tādām pistolēm, no kurām lec ārā dzirksteles un skan blīkšķi. Bet kaut kas vienkāršs, ko zēns var lietot rotaļās un iztēloties, ka tie ir viņa kaujas rīki.

– Tātad mammai nav jāanalizē savas audzināšanas kļūdas un jāmeklē, kur viņš tādas šausmas samācījies, ja zēns lec laukā no dīvāna stūra un šauj nost sliktos?
– Kā gan citādi viņš iemācīsies pārvaldīt savu agresivitāti, ja visu laiku viņu no tās atdalīs ar aizliegumiem? Ja zēns savu agresivitāti neapgūst, neizprot, tad, iespējams, skolā viņš kļūs par peramo zēnu, ko visi aiztiks un kurš nemācēs sevi aizstāvēt. Vīriešu kolektīvā – lielā vai mazā – vienmēr visi nostājas hierarhijā: kur es esmu? Stiprākais no stiprākajiem? Vidējais? Vai tas, kuru visi apceļ?

Stiprākie vienmēr meklē vājāko, uz kā rēķina parādīt, ka viņš ir galvenais. Zēni, kam nebūs ļauts iepazīt savu agresivitāti, šādā situācijā ļoti apjuks.

Otrs scenārijs – zēns savu agresivitāti neapzināsies, un, ja kāds viņu ilgstoši kaitinās, vienā brīdī tā var izlauzties nekontrolējami, kā afekta stāvoklis, un tad bērns var tā pagrūst vai iesists, ka tiešām kādu arī nosit vai pats sevi traumē.

– Labi, lai šaudās uz neredzamiem naidniekiem, bet tēmēt uz draugu taču nevajag, vai ne?
– Ja tas notiek pa jokam, ja tā ir spēle, kur viņi tēlo policistus un bandītus…

– Tad lai tik šauj nost viens otru?
– Bet tas taču notiek pa jokam! Mani klasesbiedri skrēja pa mežu un spēlēja kariņus, neviens no viņiem nav kļuvis bandīts. Viņi visi dzīvē ļoti daudz sasnieguši. Parasti mammas saka, ka nedrīkst šaut. Kad manā kabinetā runājam par dēlu agresiju, vīrieši ļoti bieži saka sievām: «Bet es taču tev teicu, lai viņš spēlē to kariņu!»

Mans aicinājums ir ieklausīties otra viedoklī. Sievietēm ir viens, vīriešiem cits. Un tikai ar tēti zēns iemācīsies iet uz risku. Zēna identitāte saistīta ar viņa ķermeņi un prasmēm, tāpēc pēc iespējas jāpalīdz tās attīstīt. Priecāties, ka zēns var pārlēkt gultas malai, ka var palīst kaut kur, uzkāpt un nokāpt. Nevis jākliedz: nekāp, nokritīsi! Bet jāpriecājas – ka tev patīk paļauties uz savām kājām, savām rokām. Cik tu labi vari izdarīt!

– …Cik tev forši sanāk!
– Forši – tas varbūt ir ne tik labs vārds, jo nevajadzētu ne cildināt, ne nopelt, bet akcentēt darbību, ka viņš ir tajā ar prieku, ar entuziasmu. «Es redzēju, ka tu varēji pārvarēt grūtības. Tev sākumā bija mazliet bail, bet tu tiki galā.» Slavināts bērns būs kā ar šūpolēm uznests augšā un visu laiku ausīsies – vai es joprojām esmu debesīs? Katrs kritiens uz leju būs kā izmisums, kā izgāšanās, ka neesmu visu varošs.

Jo šis ir laiks – aptuveni līdz sešiem gadiem –, kad bērnam lēnītēm jāatsakās no savas dabiskās grandiozitātes, sava dabiskā egocentrisma. Tāpēc ļausim bērnam kustēties.

Pēc iespējas nevis aizliegsim, bet, ja jutīsim bīstamību, brīdināsim: «Tu vari to darīt, bet turi acis vaļā, domā līdzi, paredzi, kur liksi kāju un kas notiks tālāk.»

– Bet būs taču situācijas, kad mēs teiksim – nē. Nu, lēkt no garāžas jumta taču nedrīkst.
– Jā, tad mēs teiksim – to nevar, jo būs ļoti, ļoti sāpīgi. Paskaidrosim, ka no jumta gan aizliegts, jo mums ir svarīgi, lai visi tavi kauliņi paliek veseli. Un vienmēr noteikti piebildīsim, ka ir citas vietas, kur drīkst, – jo pats par sevi lēkt jau ir forši.

Meitenes mēs, mammas, intuitīvi saprotam labāk un audzinām sievišķīgi, bet zēnus par daudz laužam un liedzam būt zēniem.

Vēl, runājot par zēniem, ir ļoti svarīgi, ka viņš dara dažādus darbus kopā ar vīriešiem. Zāģē un krāmē malku, kaut ko pieskrūvē, saremontē. Jo ātrāk zēns iemācīsies rīkoties ar darbarīkiem, jo prasmīgāk viņš to darīs. Protams, viņš nav jāatstāj viens pats ar cirvi vai urbi, bet ir būtiski, ka viņš var kopā ar tēti vai citu vīrieti kopā darboties ar īstiem instrumentiem.

Man ļoti patika, kā viens tētis reiz teica, ka jebkuram zēnam var mācīt braukt ar mašīnu no brīža, kad viņš spēj noturēt galvu. Dažkārt ir tā, ka bērnam ir padsmit gadu, vecākiem ir mašīna, bet viņš ne reizi nav pielaists pat apsēsties pie stūres, jo vecāki vienmēr saka – tu vēl esi mazs. Skaidrs, ka bērns nav jāņem klēpī, braucot pa šoseju, bet lēnītēm parādīt, kā mašīna darbojas, mājas pagalmā vai uz klusa lauku ceļa – kādēļ ne? Tas stiprina viņa pārliecību, ka es spēju vadīt un spēju būt atbildīgs par to.

– Mēs ļoti daudz runājam par zēniem.
– Jo meitenes mēs, mammas, intuitīvi saprotam labāk un audzinām sievišķīgi, bet zēnus par daudz laužam un liedzam būt zēniem. Protams, arī meitenītēm ir ļoti svarīgi iesaistīties darbos un just, ka viņām uzticas, kaut vai, ka viņām atļauj turēt nazi un nogriezt desas šķēli. Lai veidojas prasmes un pieredze, jo citādi, ja mēs tagad meitai to neļausim, viņa vēlāk negribēs to visu darīt un, piemēram, palīdzēt mājas darbos.

– Kā būtu gudrāk – teikt, ka darbiņš tomēr jāpabeidz, pat ja vairs negribas? Vai samierināties, ka viņš vēl mazs, visu dzīvi dabūs strādāt, lai tagad dara tik, cik grib?
– Gudrāk palikt pa vidu: «Es zinu, ka tu noguri, arī man tā reizēm ir. Bet es tev nākšu palīgā, un kopā pabeigsim šo lietu.» Jo cilvēki taču iet cits citam talkā, mums, latviešiem, ir tik raksturīgas talkas – kopā strādāšana. Katra situācija, protams, ir individuāla, bet kopumā labāk, ja darbu padara līdz galam ar prieku kaut vai abi, jo vissvarīgākais ir saglabāt labas un veselīgas attiecības un nieku dēļ nesastrīdēties ar savu bērnu.

– Ir uzskats, ka jābūt stingriem un jāpanāk, lai darbs pabeigts, kaut vai raudot, jo tā tiks rūdīts raksturs un ieaudzināts darba tikums.
– Man šķiet, ka darba tikumu var labāk apgūt, strādājot ar prieku, pat ja mamma vai tētis nāk palīgā. Es vienmēr savām meitām gāju palīgā, un viņas ir izaugušas čaklas un darbīgas.

– Šo vecumu mēdz saukt par maģisko laiku, jo tad daudzas lietas šķiet dzīvas, iztēlotie tēli reāli. Tā ir, ka šis ir izteikts fantazēšanas vecums?
– Tā ir, bet tam ir visdažādākie cēloņi. Tā kā mēs tikko runājām par seksualitāti – arī tā var būt cēlonis daudzām fantāzijām. Bērniem, īpaši zēniem, var būt fantāzijas par vecāku un vispār par seksuālām attiecībām, no kā rodas vainas izjūta, kas vienmēr ir sāpīga, tā deldē, irdina bērna psihi, padara to nestabilāku. Un līdz ar to fantāzijas kļūst spilgtākas un uzbrūkošākas, un tur var arī rasties tie briesmoņi, kas slēpjas zem gultas vai naktī skapī.

– Bet kāpēc vainas sajūta rodas?
– Nu, piemēram, zēniem var būt fantāzija, ka viņi mammai ar savu pinčuku varētu iebraukt viskautkur, un viņi nojauš, ka tās nav īsti pareizas domas.

– Trīs četrus gadus vecs zēns tā domā?
– Trīs varbūt ne, bet četrus piecus – jā. Zēns to jūt, nesaprot, kas notiek, bet apjauš, ka īsti labi tas nav. Vēl par fantāzijām: šis ir laiks, kad bērns mācās arī savu iniciatīvu.

Pirmo reizi bērns mācās iniciatīvu jau pirmajā dzīves gadā, kad viņš ceļ pleciņu, lai varētu velties. Arī rāpot. Un mest rotaļlietas no gultas – tā ir pirmā tāda tieša iniciatīva, un ir ļoti svarīgi, kā vecāki sadarbojas ar bērnu šajā rotaļā.

Jo vairāk mēs iesaistāmies, jo vairāk bērnā nogulst šī iniciatīva kā veselīga, ka es spēju sadarboties, ka varu kaut ko uzsākt un citi tajā piedalīsies. No trim gadiem iniciatīvas apgūšana atkal aktivizējas, jo bērnam ir varošāks ķermenis – skraidīt, mesties kaut kur iekšā.

Bieži bērni sastopas ar to, ka viņus rāj, aptur, ka viņš piedzīvo kaunu par savu iniciatīvu, kas varbūt ir bijusi pāri mēram. Un var veidoties izjūta, ka viņš nav tik vērtīgs, kā bija iztēlojies, – kauna un vainas izjūta par savu uzdrīkstēšanos. Tā var pārvērsties fantāzijās, ka, tā kā es neesmu gana labs, kāds ir stiprāks un var mani apdraudēt, un tā rodas tie monstri.

– Kādas tēmas vēl nedrīkst aizmirst, ko nepieminējām?
– Trīsgadnieki ir lieli meklētāji un jaunatklājēji. Nevajag viņiem visu laiku uzkliegt: «Neņem! Nedari! Noliec! Fui!», bet gan dzīvi interesēties par viņa pētījumiem, jo tad bērns iemācīsies ieraudzīt, par to runāt, jautāt, un tas kalpos par pamatu viņa intelektam.

Aizliedzot, jo mums bail, ka tik kas neatgadās, vai tūlīt sākot skaidrošanu, apmācīšanu (īpaši patētiskā tonī), izpostam bērna paša izziņas prieku, mēs izkropļojam bērna realitāti, jo visu padarām nedrošu. Bet, ja visa pasaule ir tik nedroša, tad bērns atkal pār mēru pieķeras mammai, kas nav šā vecuma uzdevums.

Vēl jāparunā par datorspēlēm, kas šajā vecumā bieži tiek spēlētas daudz par daudz. Bērnam ir jāspēlējas ar īstām rotaļlietām – viņam ir vajadzīgs pietiekami plašs rotaļlietu arsenāls, tur jābūt gan zvēriem, gan mašīnām un pistolēm, gan katliņiem, gan dakteru instrumentiem, jo šis ir vecums, kad bērni sāk spēlēties sižetiski. Beidzas pētnieciskā un funkcionālā spēle, kad bērns vienkārši stūma mašīnu pa grīdu, pārvadājot kravu, tagad viņš būvēs pilsētas un runās līdzi, kas, kur brauc, varbūt uz ceļiem notiek avārijas, uzkrīt kāds koks, cits auto steidzas palīgā. Viņa spēlēm tagad ir stāsts.

Šajā vecumā pie datora pietiks ar desmit minūtēm dienā. Pirmsskolas vecumā tās varētu būt 20 minūtes, skolas sākumā – pusstunda, ap 5. klasi – 40 minūtes.

Bet trīsgadnieki un četrgadnieki arī ieinteresējas par planšetēm, modernajiem mobilajiem telefoniem un datoriem, ko vecāki var arī šad tad iedot, bet, ja tas notiek pārāk bieži un ilgi, tad bērni netiek pie sižetu spēļu spēlēšanas un viņiem veidojas trauksmaina, emocionāli noplicināta, cieta, neelastīga, arī šaura psihes struktūra. 

Pa šīm dažām datoram atļautajām minūtēm bērns paspēs apgūt visas nepieciešamās iemaņas, kas vēlāk viņam palīdzēs labi strādāt ar datoru. Bet viss, kas iet pāri šim laikam, tikai veicina pieradumu. Tādam maziņam būtu labi, ja tā būtu kāda pētnieciska spēle, kur viņš kaut ko atrod vai kaut ko izkrāso. Pārējā laikā lai bērns spēlējas īstajā, nevis virtuālajā realitātē. Lai viņš pats spēj piepildīt savu laiku ar darbību, nevis tiek izklaidēts.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs