Mans bērns sit! Ko darīt?

Bērnu audzināšana
Katrīna Mediņa
10. septembris, 2019
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock
Grūti iedomāties kādu, kas bērnībā nebūtu ar sišanas vai citu agresijas izpausmi paudis noklusētas emocijas. Taču kā šajā situācijā reaģēt vecākiem? Konsultē Dace Čible, ģimeņu psiholoģijas centra Līna psiholoģe.

Kāpēc bērns sit?

Dace Čible skaidro, ka šāda problemātiska uzvedība mazajam var būt raksturīga jau no gada vecuma, kad bērns kādā emocionālā brīdī neapmierinātībā kustina rokas un iesit mammai vai tētim vai sāk svaidīt dažādus priekšmetus. Tāpat sišana un citas agresijas izpausmes formas ir pilnīgi normāla parādība bērna uzvedībā līdz aptuveni triju gadu vecumam jeb attīstības posmā, kad vēl nav pilnībā apgūta runātprasme un līdz ar to emociju nosaukšana vārdos.

Ar agresijas palīdzību mazais vēlas atspēkot savu vājo pozīciju saskarsmē ar citiem, kad kaut kas nenotiek, kā gribēts, tiek aizliegts, atņemts, vai kad bērns jūtas ierobežots. Pilnīgi saprotami, ka mazajam vecāku aizliegumi nav tīkami, tāpēc komunikācija var tikt uztverta par tādu kā cīņu par savu gribu, kurā izmantoti pieejamie līdzekļi – ja vēl neprotu runāt, tad situ.

Tā kā sišana vairāk raksturīga tieši vecumā, kad bērns vēl nerunā perfekti, psihoterapeite skaidro, ka ar agresiju mazais var paust arī dusmas par to, ka netiek saprasts vai uztverts pareizi.

Un, jāatzīst, arī pieaugušajiem savu emociju noformulēšana un kontrolēšana nav viegls uzdevums, tāpēc svarīgi ar savu piemēru bērnam palīdzēt to apgūt.

Kad biežāk novērojama sišana?

Bērna emociju izteikšana agresijas veidā tieši saistīta ar emocijām, tāpēc saprotams, ka šāda uzvedība var aktualizēties pēc dažādām stresa situācijām. Ar stresa situācijām nedomājot kādu ekstrēmu notikumu, bet gan mums, pieaugušajiem, šķietami ikdienišķas lietas. Kā piemēru speciāliste min jaunāka brāļa vai māsas pievienošanos ģimenei.

Šādā stresa situācijā bērna problemātiska uzvedība ir pilnībā saprotama, jo emocijas ir jaunas un to ir tik daudz, bērns vienkārši citādi neprot ar tām tikt galā. Tāpat psiholoģe kā piemēru min bērnudārza gaitu uzsākšanu, kas bērnam ir milzīgs stresa faktors. Esot bērnudārzā, mazajam jākļūst patstāvīgam, neatkarīgam no mammas, tēta vai cita tuva cilvēka, viņš pats ir atbildīgs par savu rīcību, mazajam tiek izvirzītas jaunas prasības.

Galu galā visapkārt nu ir pilnīgi sveši cilvēki – gan bērni (jauni konkurenti), gan pieaugušie, kas ir jāklausa. Pilnīgi cita lietu kārtība! Tieši tāpēc vecāki nereti ievēro, ka pēc bērnudārza apmeklējuma mazais ir uzvilkts, viegli aizkaitināms, agresīvs un šķietami ne savā ādā. Protams, var parādīties arī sišana.

Svarīgi bērnu saprast, nenosodīt un nedomāt, ka šī agresija ir nepareiza vai slikta.

Runājot par bērnudārzu, Dace Čible min: ja iespējams, bērnudārzu nevajadzētu apmeklēt ātrāk par triju gadu vecumu. Līdzīgas uzvedības problēmas var būt raksturīgas arī pēc tam, kad bērnu pieskatījusi auklīte, vecmamma vai kāds cits. Saprotams, cita cilvēka sabiedrībā valda citi noteikumi, un bērnam nākas ciesties un apslāpēt savas emocijas, līdz viņš nokļūst ierastajā vidē.

Nozīme arī bērna temperamentam

Uz jautājumu, vai bērna vēlme sist un līdzīgas uzvedības problēmas raksturīgas tikai nelabvēlīgās vai nepareizās ģimenēs, viņa atbild, ka tā nav. Tam, ka bērns savas izjūtas mēdz paust sitot, nav nelokāma sakara ar ģimenes situāciju. Protams, ja tā ir nelabvēlīga un rada bērnam papildu stresu, loģiski, arī uzvedības problēmas var kļūt izteiktākas.

Taču vienu akmeni no sirds droši varam novelt – tas, ka bērns sit, uzreiz nenozīmē, ka darām kaut ko nepareizi vai ka mūsu ģimene ir bērnam nelabvēlīga. Tāpat šajā sakarā nav vietas stereotipam, ka zēniem sišana ir novērojama biežāk nekā meitenēm.

Tam, vai bērns sit, nav tiešas saistības ar bērna dzimumu, bet gan ar temperamentu un to, cik emocionāls ir mazais.

Visi bērni izjūt pārdzīvojumus un stresu, atšķiras tikai tas, kas tiek darīts ar šīm emocijām. Emocionālāks un temperamentīgāks bērns emocijas atbrīvos, piemēram, raudot, bļaujot vai sitot, bet emocionāli noturīgāks un nosvērtāks bērns tās paturēs sevī un apslāpēs. Psihoterapeite min, ka bērni, kuri emocijas biežāk patur sevī, mēdz ātrāk saslimt un saskarties ar kādām veselības problēmām, tāpēc vecākiem jāsaprot, ka emociju paušana – kaut sitot – savā ziņā ir pat veselīga.

Kā reaģēt vecākiem?

Beidzot esam nonākuši pie, iespējams, galvenā jautājuma – ko darīt? Bieži vien, sastopoties ar kādu jautājumu par bērnu audzināšanu un aprūpi, atsaucam atmiņā savu pieredzi, kad bijām bērni, un atceramies, ko darīja mūsu vecāki. Sūtot vislabākos vēlējumus saviem vecākiem, atceros, ka kaut kādā ziņā tiku audzināta diezgan strikti, kā atbildīgs un paklausīgs vecākais bērns.

Skaidri apzinoties, ka mana mamma un tētis visu darīja pēc labākās sirdsapziņas, tagad, kad esmu pieaugusi, jūtu, ka tomēr kaut kas ar emociju pieņemšanu un apstrādāšanu nav pilnībā izdevies, jo dažkārt izjūtu diskomfortu savu vecāku priekšā, ja esmu emocionāla. Varbūt nenāktu par ļaunu atsvaidzināt zināšanas un izveidot jaunu rīcības plānu bērna emociju izlādes situācijām? Uzdodot speciālistei šo lielo jautājumu, tiku pie atbildes, ka galvenais ir emocijas nenoliegt un nenosodīt. Vecākiem jāprot vai jācenšas pašiem būt savaldīgiem, kad bērns sācis sist.

Mēs varam viegli saķert mazā roku, pieturēt un skaidrot, ka tas sāp, lūdzot beigt šo darbību.

Ļoti svarīgi šādā brīdī bērnam izskaidrot, kādas sajūtas rada sišana. Kad mans dēls spēcīgu emociju iespaidā sāk tās izlādēt, man sitot, es daru jau iepriekš norādīto, kā arī cenšos nosaukt vārdos un skaidrot viņa emocijas, tādējādi mēģinot palīdzēt mazajam apgūt emociju apzināšanos – vismaz kaut kādā mērā.

Kā emocijas izlādējam mēs paši?

Psiholoģe iesaka pievērst uzmanību arī tam, kā paši izlādējam savas emocijas. Varbūt tomēr bērns to iemācījies no mums, vecākiem? Ar savu piemēru vajadzētu censties parādīt, ka arī pieaugušie mēdz būt dusmīgi, bēdīgi vai aizkaitināti, taču mēs mākam pastāstīt par jūtām un izreaģēt tās, nenodarot pāri citiem.

Ja bērnam agresīva emociju izpaušana ir ikdienišķa parādība, būtu vēlams atrast veidu, kā emocijas izlādēt citā fiziskā veidā, piemēram, apmeklējot kādas nodarbības vai atrodot laiku fiziskajām aktivitātēm svaigā gaisā: bumbas spēlēšanai, skraidīšanai, braukšanai ar velosipēdu. Tomēr mani kā mammu tirdīja vēl viens jautājums – kad tad ir par traku?

Speciāliste norāda, ka sišanai vajadzētu mitēties pēc triju gadu vecuma, kad mazais, iespējams, jau māk diezgan skaidri runāt un noformulēt savas izjūtas.

Tas, protams, varētu rimties pamazām, bērnam fiziski un emocionāli attīstoties. Ja tomēr šādas uzvedības problēmas vērojamas arī lielākā, jau apzinīgā vecumā, tad gan būtu jāvēršas pie speciālista pēc padoma.

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+