Mācāmies iet uz podiņa!

Podiņmācība
Tīna Sidoroviča
31. oktobris, 2018
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock
Mīļie vecāki, ja vēlaties, lai jūsu mazulis iemācās nokārtoties podiņā, neaizmirstiet pašu pirmo un svarīgāko rīcības plāna punktu – ejiet uz tualeti kopā! Konsultē psihoterapeite Ieva Bite.

Nokārtošanās nevis autiņbiksēs, bet podiņā ir liels notikums gan bērna, gan vecāku dzīvē. Līdzīgi kā daudzi citi notikumi, tas ir ļoti aktuāli konkrētā dzīves posmā, taču ar gadiem tas aizmirstas un droši vien retais zina, kā sācis iet uz podiņa. Arī es vairs neatceros, kā tieši mani vecākie bērni apguva podiņmācību, bet tas notika!

Lai pieradinātu pie apčurāšanās sajūtas, dēlam liku auduma autiņus pēc pirmā pusgada, bet nezinu, vai un kā tas ietekmēja atteikšanos no tiem pavisam. Ar jaunāko dēlu viss notika pavisam vienkārši – viņu itin nemaz neinteresēja pods.

Kad piedāvāju uz tā apsēsties, viņš paņēma un uzlika podu galvā… Vairs necentos.

Bet tad, uzsākot bērnudārza gaitas, audzinātāja mudināja dot līdzi uz bērnudārzu apakšbiksītes, jo, regulāri ejot uz poda kopā ar biedriem – pirms pastaigas, pēc pastaigas, pēc diendusas – , autiņbikses faktiski bija sausas visu dienu. Un drīz vien arī pēc diendusas – un nu jau arī no rītiem. Kā tas notika, es nesaprotu, es tikai saprotu, ka tas notiek!

Mazais atdarina un iemācās podiņmācību

Jau zīdaiņa vecumā bērns spēj ar acīm sekot līdzi vecāku kustībām – ja mamma vai tētis bērnam parāda, viņš pēc neilga brīža atdarina šo kustību, un tieši šī spēja atdarināt lielā mērā nodrošina mācīšanos.

Ir dažādas teorijas par to, kā notiek bērnu attīstība. Pirms simts gadiem un vēlāk bija aktuāla ideja, ka bērns iemācās, pateicoties tam, ka vēlamā uzvedība tiek pastiprināta – izdarot to, ko vajag, bērns saņem, piemēram, uzslavu. Un tad, pateicoties šai uzslavai jeb pozitīvajam pastiprinājumam, vēlēsies atkārtot iemācīto. «Runājot par podiņmācību, šai teorijai ir liela taisnība,» uzskata psihoterapeite Ieva Bite. «Vecāki priecājas, kad bērns apsēžas uz poda. Vispirms priecājas par to, ka bērns vispār apsēdies, pēc tam var iedot kādu gardumu, ja bērns podiņā izdarījis to, ko no viņa gaida. Tādējādi notiek mācīšana iet uz podiņa.»

Daudzās apmācības sistēmās pēdējos simts gados šī mācīšanās metode – ar apbalvojumu par labi padarīto – bijusi galvenā, bet vēlāk šo pieeju papildinājusi jauna teorija, kur uzsvars likts uz atdarināšanu kā galveno iemeslu, kāpēc bērns iemācās to vai citu prasmi. «Bērns iemācās ne tikai tāpēc, ka saņem par to kaut ko garšīgu, bet arī vērojot savus vecākus, tuviniekus un atdarinot viņus. Arī šai teorijai ir taisnība.»

Veseliem bērniem atdarināšana patiešām norit jau no agra vecuma bez problēmām – tuvojoties gada vecumam, bērns māj ar roku, plaukšķina ar rokām. Un, kas nav mazsvarīgi, atdarināšana jeb labā piemēra rādīšana bērnam ar mērķi kaut ko iemācīties ir arī saskarsme ar bērnu. «Tētis un mamma vai arī cits bērns parāda, ko darīt, pēc tam runā par to un stāsta, kas notiek. Arī vecāki var atdarināt bērnu, tādējādi parādot, ka viņi saprot un novērtē viņa paveikto. Bērns atdarina savus vecākus, jo grib viņiem līdzināties, grib būt tāds, kā viņi, vēlas būt kopā ar viņiem. Tas noder jebkuras prasmes mācīšanai.»

Bērnu var sākt mācīt iet uz podiņa no pusotra līdz divu gadu vecumam, taču viņa spēja sajust vajadzību nokārtoties ir iedzimta un katram atšķiras.

Iedzimta spēja nokārtoties uz podiņa

Speciāliste atzīst, ka joprojām nav vienas izpētītas un pierādītas pieejas, kad un kā labāk bērnu sākt mudināt uz podiņmācību. «Katram bērnam šis laiks atšķirsies, jo katram ir bioloģiski atšķirīga iedzimtā spēja sajust, ka gribas uz tualeti, un vecākiem nevajadzētu par to raizēties. Ir bērni, kas ļoti agri spēj to sajust, piemēram, jau ap gada vecumu viņi saprot saikni starp podiņu un čurāšanu un kakāšanu. Bet ir bērni, kuri to spēj divu gadu vecumā un pat vēlāk.

Tā vienkārši ir – ir bērni, kas apsēžas pirmo reizi un pačurā podiņā, bet citi met vēderu gaisā un neinteresējas par poda darīšanām.» Tipiski, ka puikas mēdz būt vēlāki podiņa gājēji nekā meitenes.

Katrā ziņā par traucējumiem, kas saistīti ar čurāšanu gultā vai nepaspēšanu uz podiņa, nekādā gadījumā nevar runāt agrāk par četru gadu vecumu.

Līdz tam agrāk vai vēlāk, ātrāk vai lēnāk bērni vēl mācās podiņa lietošanu. «Katra mamma lieliski zina, ka no gada vecuma līdz pusotram bērns ļoti uzmana mammu, nelaiž projām un visur grib iet viņai līdzi – arī uz tualeti. Un tas ir lielisks veids, kā palēnām atdarināt mammu, ejot viņai līdzi uz poda. Varētu būt grūtības ar puikām, ka viņiem vispirms jāiemācās čurāt sēdus un pēc tam – stāvus.

Reizēm ar puikām mazais podiņš nestrādā, jo viņi uzreiz grib atdarināt tēti un čurāt stāvus. Tas ir gluži normāli! Meitenēm mazais podiņš ir vairāk piemērots, jo uz tā sēdēt mazam bērnam, protams, ir ērtāk nekā uz lielā.»

Kāpēc vēl neiet?

«Vēlreiz atkārtošu, ka liels ir iedzimtības faktors, jo ir bērni, kas lieliski jūt, kad viņiem vajag čurāt pat bez īpašām podiņmācībām. Arī muskuļi, kas spēj vai nespēj saturēt čuru, atšķiras: dažiem bērniem tie strādā labāk, citiem – ne tik ļoti. Un tomēr, ja bērns jau palielā vecumā nevēlas sēdēt uz podiņa, var meklēt cēloni arī citos apstākļos, piemēram, varbūt viņam nepatīk iešana uz poda, jo tā saistās ar kaut ko nejauku. Varbūt bērns neiet uz poda, lai izcīnītu kādu uzvaru pār vecākiem?

Jo tieši ap šo divgadnieka vecumu iestājas klasiskais nē! periods, kad mazais ar savu nē! pauž kontroli. Arī neiešana uz poda var būt daļa no šīs cīņas par kontroli – bērns parāda, ka arī viņam ir teikšana. Jādomā, kā to mainīt uz labu ar labu.» Vecākiem bērniem, kuri jau zina, kas jādara uz poda, bet joprojām mēdz apčurāties, var lūgt slapjās bikses pašiem aiznest uz veļasmašīnu vai pat kopā ar mammu tās mazgāt, lai bērns jūt arī negatīvas sekas.

«Tomēr uzsveru, ka iespringt uz čurāšanu un spīdzināt bērnu nevajadzētu, jo līdz ar iedzimto spēju kontrolēt čurāšanu atšķiras arī urīnpūšļa lielums un jau minētie muskuļi un bērns par savu iedzimtību noteikti nav vainīgs.» Te gan jāmin arī citi iemesli, kuru dēļ var kavēties iešana uz podiņa.

Nereti bērniem mēdz būt bail no tualetes poda, jo pati poda uzbūve bērna prātam šķiet diezgan jocīga – tur iekšā kaut kas ietek vai iekrīt, bet pēc ūdens nolaišanas pazūd! Kā tas iespējams?

To bērnam grūti saprast. Arī nepatīkamā smaka var būt problēma, tāpēc tualetes podam – lielam vai mazam – noteikti jābūt tīram. Jutīgāki bērni var reaģēt gan uz smaku, gan netīrību. Vēl var gadīties, ka poda virsma ir auksta, un arī tas var radīt nepatīkamas sajūtas.

Svarīgi to darīt ar prieku!

Lai bērns gribētu iet uz poda, jārada patīkamās sajūtas ap poda tēmu. Bērnu, kurš protestē, kliedz un atsakās sēdēt uz podiņa, nekādā gadījumā nevajadzētu spiest ar varu. «Lai nebūtu cīņa ar vecākiem – kurš kuru –, bet notiktu pēc iespējas mierīgi un pakāpeniski. Svarīgi ir smaidīt, dziedāt, priecāties, uzslavēt par pačurāšanu. Vecākiem bērniem var iedot kādu dāvaniņu par labi paveikto darbiņu uz poda vai arī krāt uzlīmes, ja tās ģimenē izmanto kā apbalvojumu.

Svarīgi, lai tas nav nekas tāds, no kā bērns baidās, ko viņam uzspiež vai pat rāj, ja nenotiek tas, ko no viņa gaida.

Piemēram, kamēr mazais sēž uz podiņa, vecāki var skaitīt skaitāmpantiņu: maziņš, maziņš Mikimauss sēž uz poda, kas’ aiz auss. Tas bērniem patīk! Tā var būt arī pašsacerēta dziesmiņa, kāda īpaša rotaļa vai grāmatiņas lasīšana. Var ļaut arī spēlēties ar rotaļlietām.

Ne velti mūsdienās ir pieejami tik dažādi – skanošie, runājošie, raibie un krāsainie – podiņi. Galu galā arī pieaugušie taču mēdz iet uz tualeti, piemēram, ar grāmatu,» iesaka psihoterapeite. Ja bērns principā sēž uz poda, tad regulāri, piemēram, pēc pamošanās, pirms pastaigas, pusstundu pēc ēšanas, var sākt likt uz podiņa no pusotra gada vecuma. Ja bērns nesēž, var atlikt līdz divu vai divarpus gadu vecumam, bet pamēģināt ir vērts. Vienkāršāk tas, protams, ir vasarā.

Psihoterapeite Ieva Bite atbild uz mammu jautājumiem:

  • Mans trīsgadnieks vēl neinteresējas par podu. Viņš labi zina, ko tur dara, bet man pasaka, ka labāk vēlas likt autiņbiksītes, nevis iet uz podiņa. Ko man darīt?

Trīs gadus vecam bērnam noteikti vajadzētu ņemt nost autiņbiksītes un vilkt apakšbikses, lai viņš jūt, kā ir, kad apčurājas. Tādējādi gan mazais, gan mamma palēnām sāks saprast, kuri ir tie brīži, kad čura ir biksēs. Patiesībā to var labi prognozēt. Piemēram, čurā parasti pēc pamošanās vai kakā 20 minūtes pēc ēšanas. To mamma var pavērot un iegaumēt, tādējādi zināt, kad bērnu likt uz poda.

Varbūt der padomāt par balvu par to vien, ja bērns pasēž uz podiņa? Pēc tam, kad jau sēž kādas dienas vai nedēļu un sagaida arī čuru vai kaku, saņem superbalvu.

  • Meita ļoti labi zina, kas jādara uz podiņa, un apmeklē dārziņu, kur nav gadījies saslapināties, taču reizēm pilnīgi man nesaprotamās situācijās viņa it kā tīšuprāt neaiziet uz podiņa. Vai var būt, ka meita to dara tīšām?

Jā, tā var būt, un, iespējams, meita tā vēlas sev pievērst papildu uzmanību. Sliktā lieta ap podiņa darīšanām – visam, kas notiek par un ap podu, vecāki parasti pievērš pārāk lielu uzmanību.

Situācijā, kad bērns nejauši apčurājas, sākas liela jezga, kas patiesībā bērnam pat var šķist interesanta, jo viņš uzreiz nokļūst uzmanības centrā.

Šāda uzvedība diezgan tipiska ir vecākajiem bērniem, kad ģimenē ienāk vēl kāds mazulis. Tad, gribēdami sev pievērst vecāku uzmanību (nevis tikai mazajai māsiņai vai brālītim), lielie bērni mēdz regresēt – uzvesties kā mazi bērniņi. Tas attiecas arī uz čurāšanu un kakāšanu. Piečurājot bikses, pieaugušais uzreiz būs klāt.

Uz apčurāšanos vajadzētu reaģēt pēc iespējas garlaicīgāk – ar neitrālu sejas izteiksmi un tā, it kā tas nebūtu nekas sevišķs. Citādi bērns apgūs mācību – ja gribu, lai vecāki mani pamana, piečurāju bikses.»  

Ieteikums puišu vecākiem!

Lai čurāšanu stāvus padarītu azartiskāku, var iemest podā neslīkstošu bumbiņu vai iezīmēt punktu, pa kuru mazajiem censoņiem jātrāpa. Čurāšana mērķī radīs priecīgu un jautru noskaņojumu, apgūstot jauno prasmi.  

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs