Kautiņš bērnudārzā – kā rīkoties vecākiem?

Bērnudārzs
Zane Blanka
Zane Blanka
30. jūlijs, 2018
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock
Kas notiek, kad ierobežotā telpā satiekas ducis trīsgadnieku, četrgadnieku, piecgadnieku? Pavisam burtiski – smiekli un asaras! Un bez ķīviņa laiku pa laikam arī neiztikt. Skaidrojam, kāpēc daži visu risina ar dūrēm, bet citi ļaujas, ka viņus iekausta? Un kā šai visā jezgā justies un rīkoties vecākiem? Konsultē Dace Čible, psiholoģe un PEP mamma ģimenes psiholoģijas centrā Līna, divu jauniešu mamma.

Cīnies vai bēdz

Jāsāk ar neapgāžamu faktu – bērni kaujas jebkurā vecumā un vienmēr būs kāds, kurš sitīs, un kāds, kuram sit. Visvieglāk ir tiem vecākiem, kuru atvases paliek neitrālajā zonā un nav nedz pāridarītāji, nedz upuri. Jo tiem, kam jānostājas vienā vai otrā pusē, emociju ir daudz un ne tās patīkamākās.

«Stresa un nezināmās situācijās mēs visi reaģējam instinktīvi. Spēcīgu emociju klātbūtne liek ieslēgties aizsargsistēmai. Un tad ir vairāki varianti – vieni bēg, citi cīnās, bet citi sastingst un nedara neko,» stāsta psiholoģe Dace Čible. «Tas, kāda būs šī reakcija, pamatā saistīts ar temperamentu un izpaužas jau agrā bērnībā, turklāt nav maināms – ar tādu jādzīvo visu mūžu.»

Tikai ar gadiem iemācāmies gan reaģēt mierīgāk un apdomāties, ja esam no dabas karstasinīgi un ātri uzvelkamies, gan pastāvēt par sevi, ja esam klusie, jūtīgie, kam gribas ar visiem pa labam. Bērni paši sevi vēl tikai mācās un iepazīst.

Bērnudārza kolektīvs daudziem, iespējams, ir pirmais nopietnais mācību laukums, kurā veidojas pirmās attiecības ne tikai ar pieaugušajiem, bet arī vienaudžiem.

Un, kā zināms, tieši attiecības ir vislabākā skola, kur apgūt pašiem sevi.

Kad mazais spēj iejusties otra ādā?

Vēl viens būtisks fakts – empātija bērnā veidojas tikai ap četru gadu vecumu. Tas ir laiks, kad bērns sāk apzināties, ka vienā un tajā pašā situācijā katrs var justies atšķirīgi. Ja es ieraugu mantu, kas ir citam bērnam, un priecīgs skrienu to paņemt, viņš par to nepriecāsies, bet būs apbēdināts…

Tas gan nenozīmē, ka līdz četru gadu vecumam bērnam tas nebūtu jāskaidro, tas jādara katru reizi, kad ir kādi konflikti, sadursmes, pat ja bērnam ir divi vai trīs gadi. Ja vecāki to nedarīs, viņi nevar gaidīt, ka četros gados bērns kādu rītu pamodīsies un zinās, ko darīt ar savām emocijām.

Vai bērns ir un būs agresīvs?

Vienlaikus ne katrā situācijā, kad kāds bērns pacēlis roku pret citu bērnu, pagrūdis vai iespēris, uzreiz vajadzētu uzkārt agresijas birku un novērtēt kā agresīvu, uzskata psiholoģe Dace Čible. Iespējams, saķeršanās notikusi bērnam svešā vidē, viņš bijis satraukts un nav pratis atrast citu veidu, kā reaģēt, tāpēc iesitis. Vai arī mazais sevi aizstāvējis, kā nu pratis.

Par agresīviem bērniem varam saukt tos, kuri ilgstoši un atkārtoti šādi izturas pret citiem bērniem.

«Ja vecāki atkārtoti no audzinātājām vai citu bērnu vecākiem saņem piezīmes par bērna kaušanos, nevajadzētu apvainoties un domāt, ka visi citi ir vainīgi, bet pameklēt iemeslus, kāpēc mazais tā uzvedas,» ierosina psiholoģe. «Jo neviens vesels bērns nepiedzimst ne slikts, ne riebīgs, ne atriebīgs. Viņi visi ir labestīgi, pozitīvi, ar vēlmi sadarboties un patikt. Ja viņos šī agresija parādās, tam ir kaut kāds iemesls.»

Tāpat vecākiem svarīgi nejusties vainīgiem par to, ka viņu bērns palaiž rokas, grūstās, sit. Ja tā notiek, vecāki lielākoties ļoti pārdzīvo, jūtas vainīgi citu vecāku un bērnu priekšā, kā arī bezspēcīgi, ja situācijas atkārtojas, kaut gan bērnam tiek mācīts, ka darīt citiem pāri ir slikti. Bieži vien vecāki vainu meklē sevī – ko es daru nepareizi, ko es varētu darīt citādi?

Taisnība, ka vecāku rokās tiešām ir instrumenti, kā bērnam palīdzēt, mainot savu attieksmi, izgaismojot kādas problēmas ģimenē vai meklējot profesionāļa palīdzību. Taču svarīgi arī neļaut vainas izjūtai paralizēt spēju adekvāti rīkoties un komunicēt. Pirmkārt, nenostāties pret savu bērnu. Otrkārt, saglabāt skaidru skatu uz notiekošo un spēt mierīgi un līdzsvaroti runāt par notikušo ar citiem iesaistītajiem pieaugušajiem – audzinātājām, citu bērnu vecākiem, nenostājoties pašaizsardzības-uzbrukuma pozā.

Protams, šīs sarunas nekad nav patīkamas. Bet tām ir tikai viens mērķis – panākt, lai bērni dārziņā dzīvo draudzīgi un jūtas labi.

Kā palīdzēt agresīvam bērnam?

Vecāki, kuru bērni dārziņā mēdz kauties vai grūstīties, bieži satraucas, ka bērns arī pieaugot būs negants un ceļš uz skolas direktora kabinetu viņiem bruģēts jau no pirmās klases. Tā obligāti nav jābūt, ir pārliecināta Dace Čible.

«Ļoti liela nozīme ir tam, kā vecāki reaģē uz savu bērnu un viņa uzvedību. Protams, temperamentu mainīt nevar, bet vecāki var mainīt savu attieksmi. Viņi var meklēt veidus, kā bērnam palīdzēt tikt ar sevi galā. Ja viņi jau piecu gadu vecumā atmet viņam ar roku, sakot, nu, tāds viņš vienkārši ir, neko nevar darīt, ir liela iespējamība, ka arī skolas gados viņš būs sliktais tēls.»

Pirmkārt, jau no pašas mazotnes bērnam jādod iespēja mācīties veidot attiecības ar vienaudžiem. Ja mazais vēl neiet dārziņā un dzīvo mājās ar mammu vai auklīti, ir labi atrast viņam kompāniju, kurā var brīvi spēlēties. To var darīt, gan dodoties uz publiskajiem rotaļu laukumiem, gan apmeklējot kādas mazuļu nodarbības, gan atpūšoties ar draugiem, kam ir bērni līdzīgā vecumā.

Bērnam jau līdz triju gadu vecumam un pirms došanās uz dārziņu ir svarīgi pieredzēt situācijas, kurās viņam jāsadala teritorija vai rotaļlietas ar citiem bērniem.

 Ko darīt, ja pie slidkalniņa vienlaikus stāv trīs – kurš kāps pirmais? Un kā rīkoties, ja smilškastē kāds izrauj no rokām mantu? Tikai mājās ar mammu to apgūt nevar. Vajadzīga prakse. Tāpat ļoti palīdz, ja vecāki pārrunā ar mazo dažādas situācijas, ko var novērot apkārt.

Ja turpat netālu divi bērni ir saplēsušies, var mazajam pavaicāt, kā viņš domā, kas tur notika. Kāpēc bērniņš raud? Vajag stāstīt un stāstīt, jo šādi bērns pamazām apgūst emocionālo inteliģenci un pēc tam viņam daudz vieglāk iejusties bērnudārza kolektīvā.

Bērnam jāmāca nosaukt emocijas vārdā

Bērnam jau kopš mazotnes jāmāca arī kontrolēt savas emocijas, atpazīt tās, veselīgi reaģēt, prast nomierināties. Jāmāca – ja esi dusmīgs vai satraukts, nevajag uzreiz sist vai grūst, vispirms centies situāciju risināt bez fiziska spēka lietošanas.

Jāstāsta, kā jūtas citi bērni, kad viņiem sit. Ar laiku bērns to sāks saprast ne tikai teorētiski, bet arī pēc būtības.

«Reizēm vecāki, audzinot bērnu, atkārto modeli, kā audzināti paši, – vienmēr norādīt uz to, kas izdarīts slikti un nepareizi –, bet aizmirst uzslavēt, pateikt labo,» saka Dace Čible. «Šie bērni arī bieži uzņemas sliktā bērna lomu, jo saprot, ka neko citu no viņiem negaida.»

Ja agresīvā uzvedība atkārtojas un vecākiem nav padoma, kā ar to tikt galā, var palīdzēt tikšanās ar speciālistu. Pieaugušie var aprunāties ar psihologu, lai ieraudzītu, ko varētu darīt citādi, veidojot attiecības ģimenē. Savukārt bērnam no triju četru gadu vecuma ļoti palīdz smilšu terapija. Tāpat vecākiem vajadzētu izmantot iespēju veidot kontaktu ar bērnudārza audzinātājām, jo tieši sarunās ar viņām bieži var nonākt pie atbildēm. Galu galā tieši audzinātājas ir tās, kuras visbiežāk redz visas asās situācijas, kurās bērns ir iesaistīts.

Kāpēc viņam dara pāri?

Ierakumu otrā pusē ir tie vecāki, kuru bērniem mēdz darīt pāri, jo viņi ir maigākas dabas, kautrīgāki, klusāki. Ikvienam mīlošam vecākam ir ļoti sāpīgi saskarties ar šādu pāridarījumu, arī ar to, ka bērns nespēj vai nevēlas sevi aizstāvēt.

Mammas bēdājas, tēti dusmojas (un sirdī arī bēdājas), izjūt bezspēcību, jo bērna jūtīgo dvēseli mainīt nevar. Var būt bažas, kā viņš izdzīvos skarbajā pasaulē.

«Protams, vecākiem ir jāmāca bērnam sevi aizstāvēt,» saka Dace Čible. «Ir jāpiedāvā viņa vecumam atbilstoši veidi, kā rīkoties situācijās, kad viņš ir apdraudēts.» Vai jāmāca sist pretī? Tam nevajadzētu būt pirmajam ierocim bērna arsenālā, ir pārliecināta psiholoģe. «Galu galā, mēs visi pamata līmenī tomēr saviem bērniem mācām, ka sist ir slikti un nepareizi. Tāpēc vispirms būtu jāmāca teikt: nē, stop, neaiztiec, nenāc klāt!

Ar brīdinājumā paceltu roku aizstāvēt sevi, ja kāds nāk uzbrukumā. Ja iepriekšminētās metodes nepalīdz, jāsauc palīgā pieaugušais – audzinātāja, vecāki. Galvenais raudzīties, lai nav arī tā, ka jebkurā situācijā bērns uzreiz meklē palīdzību ārpusē un pats nemēģina tikt galā ar situāciju.

Ja līdz bērnudārzam mazais būs pieradis, ka, tiklīdz kaut kas apdraud, mamma nekavējoties visu atrisina, bērnam nemaz nebūs iespējas uzzināt, kā pašam reaģēt šādās situācijās.

Tāpēc vienmēr bērnam arī jāstāsta, kā viņš var rīkoties situācijās, kad mammas nav blakus, bet kāds nāk klāt, grūstās, atņem mantas. Lai tad, kad tas tiešām notiks, bērns nebūtu tik apjucis. Nevar gan noliegt, ka reizēm arī iesišana pretī mēdz atrisināt ieilgušu konfliktu. Ja parasti lēnīgais, klusais bērns, kurš ieņēmis upura lomu, kādā reizē pavicina rokas un sparīgāk aizstāvas, pārējie ir apstulbuši un, bez šaubām, arī pats. Reizēm tas var nostrādāt, lai pret bērnu vērstā agresija beidzas. Bet to noteikti nevajadzētu mācīt kā pirmo un labāko veidu, kā risināt konfliktsituācijas,» skaidro psiholoģe.

Audzināt svešu bērnu?

Skaidrs ir viens: bērnudārzā, kur bērnus pieskata audzinātājas, tieši viņām jābūt tām, kas risina situāciju, kad divi bērni kaujas vai viens sit otram. Tā nav situācija, ar ko būtu jātiek galā pašiem bērniem vai viņu vecākiem, kuri tur nav bijuši klāt.

Tāpat, ja strīda brīdī līdzās ir abu bērnu vecāki, pareizā rīcība ir pārrunāt situāciju ar vecākiem, nevis ķerties audzināt svešu bērnu. Iespējams, otra bērna vecākiem ir pilnīgi cits viedoklis.

«Bērnudārzos šādas situācijas gadās bieži. Bērns mājās vecākiem pateicis, ka Jānītis viņam iesitis, tētis vai mamma atloka piedurknes un nu tik ies ar Jānīti runāt! Tā noteikti nevajadzētu darīt. Šīs lietas būtu jārisina bērnudārza audzinātājai. Un tieši pie viņas vecākiem vajadzētu doties izteikt savas bažas. Ja audzinātāja kādu konkrētu konfliktu nav redzējusi, var viņai lūgt pavērot, vai kaut kas līdzīgs neatkārtojas. Vecākiem nav tiesību iet risināt situācijas, kurās viņi nav bijuši klāt,» skaidro Dace Čible.

āpat nevajadzētu krist otrā grāvī un ignorēt to, ko bērns stāsta, jo tad kādā brīdī bērns izlems, ka vecākiem tāpat nav vērts neko stāstīt, un pārstās to darīt pavisam.

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

GADA KOSMĒTIKA 2020

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+