Rīga +7°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
2
-
1
-
0
-
1
-
0
-
1
-
0
-
Adaptāciju bērnudārzā nevajag sasteigt
Jāsāk ar to, ka adaptācijas laikā pret bērnu jāizturas saudzīgi un ar lielu pietāti. Neko nevajag sasteigt! Un nav divu vienādu scenāriju. Pat ja mamma iedomājas, ka viņas sabiedriskais bērns adaptēsies dārziņā divās nedēļās, jo pašiem ar tēti jau ieplānots ceļojums, tas var prasīt mēnesi. Bet citreiz, kad mamma saka, ka uz darbu nav jāsteidzas un lēnā garā var iejusties kaut mēnesi, tas ilgst vien pāris dienu. Visgrūtāk vecākiem parasti ir ar pirmajiem bērniem. Jo mammām un tētiem viss ir jauns un nezināms – tā ir pirmā emocionālās saites griešana, jo uz nepazīstamu iestādi pie svešām tantēm jāpalaiž pats dārgākais eņģelītis. Vai viņš tur būs paēdis, samīļots un apčubināts? «Mammām saku, lai adaptācijas laikā nāk un vēro audzinātājas, citus bērnus un to, kas te notiek. Parādot, ka arī tiem, kas te jau iejutušies, reiz bija divi gadi un pirmā reize un tagad viņi te ir priecīgi un smaidīgi,» teic Sanda Reikmane.
Ar visām audzinātājām un auklītēm ir savstarpēji jāpierīvējas – tāpat kā vīram ar sievu.
«Savā pieredzē esam ievērojuši – ja mamma, pat neesot blakus, bet savās ikdienas gaitās, par bērnu neraizējas, uzticas, bērns ir pavisam mierīgs, toties, ja mamma visu dienu ir nobažījusies un spriedzē, bērns ir niķīgs un jūtas slikti. Tāpēc jau braucot uz dārziņu, īpaši sākumā, jāpiedomā pie savas sirdsdarbības, elpošanas, miera, un, nedod Dievs, vēl ar tēti mašīnā sākt runāt par to, kā uztraucaties vai esat nobažījušies, diez kā viņam tur klāsies. Bērns ļoti labi jūt mammas uztraukumu – kāpēc mani ved uz vietu, kur mamma tik ļoti uztraucas?» saka Sanda Reikmane, atgādinot, ka bērnam būs vieglāk, ja mamma būs mierīgāka un uzticēsies bērnudārzam. Ar otro bērnu parasti jau ir vieglāk. Un ieteikums, jau pirms plānojat palaist mazo dārziņā, ņemiet viņu līdzi, ejot pretim vecākajam brālim vai māsai, lai viņš redz, cik lielajam tur forši, un sāk ilgoties turp iet. Mazajam parasti jau sagribas tur palikt pirms laika.
Uz dārziņu ved tētis?
Dažkārt ir labāk, ja adaptācijas laikā bērnu uz dārziņu ved tētis, jo tētiem mēdz būt stingrākas robežas nekā mammām. Protams, ne vienmēr. «Ir situācijas, kad bērns bez histērijām nemēdz atlaist vecākus, bet tad vajadzētu pajautāt audzinātājām, vai histērijas turpinās arī pēc tam, kad vecāki aiziet prom. Visbiežāk tas ilgst piecas minūtes – tā ir fantastiska teātra izrāde, manipulācija ar vecākiem, kuriem ir grūti noteikt robežas. Bērns apgūst, ka ar asarām un histērijām var panākt visu, ko grib.
Liela problēma, ka vecāki neapzinās, ka bērni ar viņiem manipulē.
Mierinājums vecākiem ir tas, ka bērni, protams, tā rāda, cik ļoti mīl vecākus,» pieredzē dalās Sanda Reikmane, uzsverot, ka vieglāk adaptēties ir to vecāku bērnam, kam ir stingrākas robežas.
Vai pirmajā gadā noteikti slimos?
Tā ir taisnība, ka pirmajā gadā bērns parasti slimo gana daudz, taču tas nenozīmē, ka viņam neder dārziņš. Gluži vienkārši, lai bērns nostiprinātu savu imūnsistēmu, daudz ir arī jāizslimo. «Vecākiem ir grūti, bet jāatceras, ka ar slimošanām un mikrobu apmaiņu nostiprinās imunitāte. Un bērnu psihoemocionālā labsajūta ne vienmēr ir cēlonis slimībai – pirmajā gadā vienkārši ir jāizslimo,» no pieredzes saka Sanda Reikmane un iesaka vecākiem, jūtot, ka bērns ir kašķīgs, noguris, paņemt vienu dienu un stiprināt veselību, nevis ielaist un sākt ārstēt, kad jau ir pavisam traki.
Uz bērnudārzu ar iesnām?
Vai ar iesnām var vest uz bērnudārzu? «Iesaku vecākiem iejusties bērna ādā – ja jūs paši justos slikti, būtu spēcīgas iesnas, vai jums būtu viegla darbadiena? Cieniet savu bērnu un nemokiet! Ir redzēts, ka vecāki no rīta automašīnā iedod zāles un laiž bērnu uz dārziņu, bet bērns taču pēc tam jūtas slikti visu dienu!» aizdomāties aicina Sanda Reikmane.
Un kā hiperaktīvs bērns iejutīsies bērnudārzā?
Kad vecāki pirmo reizi atved bērnu uz dārziņu, viņi ir ļoti pieraduši pie sava bērna uzvedības, ar visiem dotumiem un trūkumiem, tāpēc visbiežāk paši nepamana uzvedībā šīs papildu vajadzības vai traucējumus. Vecākiem nereti ir kauna izjūta, tāpēc viņi neatzīst, ka ar viņu bērnu kaut kas varētu nebūt kārtībā. Drīzāk vaino bērnudārzu: jūs esat vainīgi, jo netiekat galā! «Ja meklē bērnam dārziņu, jo mājās mamma vairs netiek galā, tā jau ir pazīme, ka kaut kas nav īsti, kā vajag. Vismaz pusgadu parasti vērojam, lai saprastu, uzreiz vecākiem neko nesakām, parasti iesakām apmeklēt neirologu, psihologu.
Ar laiku, iemantojot vecāku uzticību, kopīgi izdodas atrast, kāds ir bērna uzvedības traucējumu cēlonis.
Allaž saku, ka būšu laimīga, ja es kļūdos un problēmas neatradīs. Bieži vien vecāki nepamana arī autiskā spektra traucējumus – bet mūsu personālam ir zināšanas, pateicoties mūsu dārziņā īstenotajai STOP programmai,» stāsta Sanda Reikmane.
