Rīga +8°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
– Vai ir kādas pazīmes, kas liecina, bērns ir gatavs uzsākt dārziņa gaitas?
– Tos vecākus, kuri vēlas savu mazuli sūtīt dārziņā, kad bērniņam tikko palicis gads, uzreiz mēģinu atrunāt, jo šeit pedagogam nebūs iespējas būt saskarsmē ar bērnu aci pret aci. Gada vecumā labāk palikt mājas vidē ar auklīti. Jāņem vērā, ka dārziņā ir daudz bērnu, kam nepieciešama audzinātāja un citu aprūpētāju uzmanība. Kad mazuļiem ir pusotra gada un mammai ir jāatgriežas darbā, aicinu izsvērt divas svarīgas lietas: viena – vai bērns ir gatavs, bet ne mazāk svarīgi – vai mamma ir gatava bērnu palaist bērnudārzā.
Bērnam līdz divu, divarpus gadu vecumam, protams, labāk ikdienā būt mājās vidē ar tuviniekiem vai auklīti.
Esmu ievērojusi, ka 10–15 procentos gadījumu bērni nav gatavi bērnudārzam līdz triju gadu vecumam. Tas ir gan temperamenta, gan bērnu un vecāku pārāk ciešās emocionālās saites, gan arī medicīnisku iemeslu dēļ.
– Bet kā vecākiem saprast – ir vai nav gatavs dārziņam?
– Lai saprastu, vai tavs bērns ir gatavs dārziņam, iesaku pavērot, kā bērns rīkojas ārpus mājas vides, cik viņš ir sabiedrisks. Te gan var būt klupšanas akmens: piemēram, mamma redz, ka ciemos bērns ir atvērts, draudzīgs, spēlējas un grib draudzēties, bet, atvedot uz bērnudārzu, to neredzam. Tas tāpēc, ka svētki, ballītes, ciemošanās nav gluži labs rādītājs, jo tā tomēr ir izklaide. Bet jebkurā bērnudārzā – gan privātā, gan pašvaldības – būs jāpielāgojas režīmam un stingriem noteikumiem. Sākumā bērni to jūt izteikti, jo tiek ielikti noteiktās robežās, kas, iespējams, mājās nav bijušas tik stingras.
Mammām reizēm šķiet, ka noteikumi ir drastiski, bet tādi būs visur – noteikts ierašanās, ēšanas un gulēšanas laiks. Citādi, līdzko nav sistēmas un cilvēkam saprotamu nosacījumu, iestāde nevar veiksmīgi pastāvēt.
Reizēm ir sarežģīti vecākiem iestāstīt, kāpēc tik svarīgi ierasties laikā. Ja pusdienas ir pulksten 12 un 13 jau diendusa, tad, ja bērns pamodies 10, viņš negribēs tik ātri iet gulēt. Un rodas haoss. Bērni, kas uzsāk bērnudārza gaitas vēlāk, piemēram, no četru gadu vecuma, kā arī tie, kam no rīta patīk ilgāk pagulēt (pūces), to izjūt kā lielu problēmu un regulāri kavē. Redzam, ka šiem bērniem ir grūtāk tikt līdzi ar uzdevumiem. Agrie bērni ir lielākie ieguvēji – viņiem ir laiks no rīta iejusties, lēnām paēst brokastis. Kad deviņos sākas nodarbības, viņi ir mierīgi darbojušies un palēnām iesiluši, lai sāktu mācīties.
Jāatzīst, es pati reizēm nonāku pretrunā, kā šo risināt, jo ir bērni, kas ir pūces. Un, lai arī pamodināti laikus, pirmajās rīta stundās viņi tik un tā jūtas kā pusaizmiguši.
– Kas ir tas, ko vecāki var gaidīt no bērnudārza un ko – ne? Varbūt labāk palikt mājās?
– Ja bērns, teiksim, pirmo mēnesi nepārtraukti raud un no tā cieš ne tikai pats raudātājs, bet zināmā mērā arī visi pārējie bērni, varbūt šis ir gadījums, kad bērns nav gatavs, ir par agru. Tad var aiziet pie psihologa uz konsultāciju un noskaidrot cēloni. Vecāki nereti piekrīt konsultācijai, un viss jau mainās – bērns beidz raudāt. Pietiek, ja vecāki saprot, atzīst, ka vajag konsultāciju. Izklausās neticami, bet mums tiešām bijuši vairāki šādi gadījumi. Principā gandrīz nav tādu bērnu, kas nav gatavi, drīzāk tas ir vecāku lēmums. Ja bērns nav gatavs, labāk lai ir auklīte, kas nāk pie bērna uz mājām.
– Bet kā ar bērna vajadzību socializēties?
– No triju gadu vecuma bērnam vajag kompāniju, jo šajā vecumposmā bērns atdarina un mācās no citiem, sevišķi, ja mājās nav brāļu, māsu vai viņi ir izauguši. Kā mazais tad var iemācīties, ka viss dzīvē nav pakārtots viņam? Ienākot jebkurā grupiņā, kurā ir vairāki bērni (privātajos dārziņos – vidēji 12; pašvaldības – 28 bērni), ir pārstāvēts viss sabiedrības modelis – būs gan tādi, kas sitīs citiem, gan tādi, kas samīļos; būs sliņķi un pļāpas, kas tikai runā, bet neko nedara, un tādi, kas klusējot visu izdara. Būs bērni ar lielām darbaspējām un motivāciju un tādi, kam motivācijas nav nemaz. Bērnudārzos strādā profesionāļi, kas pārzina vecumposmu īpatnības, pedagoģiju, dažādas darba metodes.
Diena tiek plānota tā, lai bērni to pavadītu pilnvērtīgā un attīstošā vidē. Mājās visbiežāk var darīt visu, ko grib, bez rēķināšanās ar citiem. Bērnudārzā tiek noteiktas robežas.
Vai mamma varēs katru dienu nodrošināt attīstošu vidi? Ar tādu materiālu daudzumu, lai bērnam katra diena būtu atklājumu pilna? Jā, ir Montesori mammas, kas to nodrošina, bet visas mammas diez vai to darīs. Mūsu dārziņā Montesori materiāli lielākoties ir vienā eksemplārā, tāpēc bērniem jāmācās pagaidīt, kamēr kāds cits ar to spēlējas. Tā viņi iemācās pacietību. Un gaidot viņi var vērot, kā strādā citi. Divarpus gadu veciem bērniem sākumā to ir grūti apgūt, bet lēnām viņi to iemācās.
– Vai tie, kas ilgāk bijuši mājās, ir vairāk izlaisti?
– Tā nevarētu teikt, bērni ir ļoti dažādi. Pēdējos gados gan pamanu, ka arvien biežāk nāk bērniņi ar autiskā spektra traucējumiem, un par šiem bērniem, ja nav zināšanu, var rasties aizdomas, ka viņi ir izlaisti. Bet tā nav. Valdorfpedagoģijā uzskata, ka vislabākā attīstošā vide bērnam ir lauku sētā – attīstās atmiņa un domāšana, bērns iemācās izprast likumsakarības. Socializācijas ziņā tomēr ir mīnusi, ja bērns nav saticis nevienu vienaudzi. Esmu pamanījusi, ka arī mūsu dārziņā tie bērni, kas retāk nāk bērnudārzu, grūtāk iejūtas kolektīvā. Tie, kas ilgstoši paliek tikai uz pusdienu, nejūtas tik labi, bet, tiklīdz sāk palikt pilnu dienu, jūtas labāk. Mēs savā bērnudārzā nedalām māsas un brāļus, kaut reizēm tas neattaisnojas – lielais visu izdara mazā vietā. Bet, kad nodala, uzreiz jūt mazā bērna izaugsmi. Tāpat ir reizes, kad ir ļoti labi, ja brālis un māsa ir kopā, – mazais tieši grib vairāk darīt to, ko lielie.
Visveiksmīgāk, ja vienā grupā ir dažādu vecumu bērni, vēlams, lai sadalījums ir sabalansēts: četri trīsgadnieki, četri četrgadnieki un tikpat piecgadnieku.
Jo bērni labāk mācās no vienaudžiem – trīsgadnieks vairāk iemācās no piecgadnieka nekā no audzinātājas. Vecākie iemācās pacietību, izpalīdzēšanu un nostiprina zināšanas, palīdzot mazajiem. Vecāki reizēm apšauba, vai lielie iegūst no mazajiem, – jā, regress ir iespējams, bet tas ir uz īsu brīdi, kad, piemēram, sāk runāt bēbīšu valodā u. tml. Visbiežāk tā ir uzmanības pievēršana. Ja manām, ka strauji mainījusies bērna uzvedība, pēc pārrunām ar vecākiem noskaidrojam, ka ģimenē kaut kas notiek – vai nu vecāki šķiras, vai mājās sākušies kašķi. Un, ja bērns prasa šo papildu uzmanību, vecākiem vajadzētu paņemt brīvdienu un veltīt bērnam nedalītu uzmanību vismaz dienu. Vecākiem arī vajadzētu skaidrot situāciju bērnam, jo bērns jūt, bet, nesaprotot, kas notiek, pārdzīvo vēl spēcīgāk.
