Cik bieži bērnam jāčurā?

Lai gan čurāšana ir dabiska un fizioloģiska, iet uz podiņa īstajā laikā un īstajā vietā bērnam nemaz nav tik vienkārši. Ko būtu vērts ielāgot vecākiem, skaidro Ainārs Ģīlis, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Bērnu ķirurģijas klīnikas vadītājs, bērnu urologs.
Puišu čurāšana
Dace Rudzīte
29. novembris, 2018

Saglabāt

Foto: Shutterstock

Čurāšana – tā, kā to saprot pieaugušie, – bērnam sāk attīstīties tikai divu triju gadu vecumā. Tāpēc dabiski, ka līdz šim laikam viņš čurā autiņbiksītēs. Bērnam ir daudz mazāks urīnpūšļa tilpums, biežāks čurāšanas ritms, vēl nav izstrādājušies ne centrālās nervu sistēmas, ne muskuļu mehānismi, ne urīna saturēšana tā, kā to saprot pieaugušie. Līdz četru gadu vecumam pieļaujama neregulāra čurāšana, čurāšana autiņbiksītēs dienā vai naktī, nepaspēšana aiziet uz poda. Šī ziņa var būt mierinājums mammām, kam šķiet, ka bērns kavējas ar podiņa apgūšanu, – visam savs laiks! Lai gan daļa mammu radina mazo pie podiņa pat pirmajā gadā un to var darīt, tam nav nekāda fizioloģiska pamatojuma. Bērnu urologs Ainārs Ģīlis uzskata, ka cītīgāk piestrādāt pie iešanas uz podiņa var sākt divu gadu vecumā, taču sekmes lielā mērā atkarīgas no bērna sapratnes, intelekta, spējas līdzdarboties. Līdz aptuveni četru gadu vecumam bērnam nevajadzētu pārmest, ja viņam gadās arī slapjie brīži.

Uzskata, ka miegā bērni pat pirmajā gadā čurā reti vai nečurā nemaz, taču realitātē urīns noplūst arī miegā. Tas arī izskaidro vecāku sūdzības, ka bērns čurājot raud. Tas ir normāli, jo viņš uz to brīdi nedaudz atmostas, ieraudas, pačurā un atkal iekrīt miegā.

Gribu un nečurāju!

Bērnu urologs skaidro, ka urīnpūslis ir ļoti sarežģīts orgāns, viens no nedaudzajiem vai pat vienīgais, kas tiek regulēts gan ar gribu, gan ar nervu sistēmu, kas nav pakļauta gribai. Proti, ja nav iespējas aiziet uz tualeti, ar gribu iespējams čurāšanu aizturēt, un, tā kā pieaugušajiem urīnpūšļa darbības mehānisms jau gadiem atstrādājies, to tik viegli izjaukt nevar. Turpretī, ja čurāšanu aiztur trīs četrus gadus vecs bērns, kam urīnpūšļa darbība tikai attīstās, viņš var nojaukt urīnpūšļa programmu, un tas neattīstās pareizi. Turklāt bērns, kurš aizrāvies ar Lego kluču būvēšanu vai datorspēli, čurāšanu mēdz aizturēt katru dienu un pat vairākas reizes dienā, un tas sabojā viņa urīnpūsli. Protams, daļai bērnu tas pāriet pats no sevis, bet daļai nepieciešama speciālista konsultācija, kurā ārsts izšķir, vai nepareizā urinācija ir kādas slimības simptoms vai pārejoša lieta, kas neprasa iejaukšanos.

Pārāk reti vai pārāk bieži?

Bērnam, kam vairāk par četriem gadiem, normāls čurāšanas ritms ir viena reize divās, divarpus stundās. Ja bērns čurā divas trīs reizes dienā, tā ir slikta zīme. Tam var būt daudzi un dažādi iemesli, piemēram, centrālās nervu sistēmas vai neiroloģiska slimība, kuras dēļ radusies nepareiza čurāšana, kas ir tikai viens no slimības simptomiem. Otrai daļai reto čurātāju var būt urinācijas disfunkcija, un tai var būt dažādi iemesli, piemēram, iegurņa muskulatūras attīstības traucējumi, urīnpūšļa muskulatūras vājums, kā dēļ urīnpūslis ir lielāks, izstaipīts un nav normālas uzpildīšanās sajūtas. Ja ir muskulatūras sienas vājums, urīnpūslis ir platāks, lielāks un var uzņemt vairāk urīna, čurāt vajag retāk, taču tā nav norma.
  • Daļa bērnu, kā jau minēts, aizturot čurāšanu, paši sabojā savu urīnpūsli, un tas tiek mākslīgi izstaipīts, zūd normāla piepildīšanās sajūta. Ja bērns uz poda iet retāk, tiek izjaukta urīnpūšļa muskulatūras programma, un urīnpūslis it kā sāk cīnīties pretī, tas saraujas, savelkas, un tad atkal rodas vajadzība biežāk skriet uz tualeti.
  • Nereti bērns bieži skraida uz tualeti, un iemesli var būt urīnpūšļa nepareiza darbība, samazināts urīnpūšļa tilpums – urīnpūslis nav pietiekami attīstījies un biežāk gribas čurāt. Reizēm bērnam pat var uznākt tāda kā lēkme – uz tualeti jāskrien katras 15 minūtes. Tas var būt pārejošs traucējums, bet var būt arī nopietns simptoms, tāpēc ārsts izvērtēs, cik tas ir nopietni.
  • Nereti uzskata, ka biežas čurāšanas cēlonis ir pastiprināts stress, taču, kā skaidro Ainārs Ģīlis, urīnpūslim stresu rada vēdera muskulatūras sasprindzinājums. Piemēram, stress ir smiešanās, fiziska slodze, un tam ir maz sakara ar to stresu, ko bērns varbūt gūst bērnudārzā, ģimenē. Protams, ja mamma un tētis strīdas, nevelta bērnam pietiekami daudz uzmanības, tas atstāj iespaidu arī uz mazo, un psiholoģisko pārdzīvojumu dēļ čurāšana un urīna saturēšana var palikt otrajā plānā.
Katrā vecumā bērnam ir atšķirīgs čurāšanas biežums:
  • jaundzimušais var čurāt 20 līdz 24 reizes diennaktī;
  • no sešu līdz 12 mēnešu vecumam – līdz 15 reizes diennaktī;
  • gada vecumā – 10–15 reizes diennaktī,
  • pēc divu gadu vecuma – 8–10 reizes diennaktī;
  • vairāk nekā četru gadu vecumā – 4–8 reizes diennaktī;
  • bērni pēc septiņu gadu vecuma un pieaugušie – 5–7 reizes diennaktī.

Un kā ar lielajām darīšanām?

Uzskata, ka 50–60% gadījumu čurāšanas problēmas iet roku rokā ar kuņģa un zarnu trakta darbības traucējumiem. Proti, lielai daļai bērnu, kam ir čurāšanas problēmas, ir arī aizcietējumi. Tāpēc pastāv pat diagnoze urīnpūšļa un zarnu disfunkcija. Atsevišķi pētījumi rāda, ka bērniem, kam ir zarnu un urīnpūšļa darbības traucējumi, urīnceļu infekcijas, atrisinot aizcietējumu problēmu, pazūd gan infekcija, gan čurāšanas problēmas. Tāpēc šis jautājums jāskata kompleksi – vecākiem jāzina, cik bieži bērns iet uz tualeti arī pa lielajām darīšanām un kāda ir vēdera izeja. Varbūt jākoriģē diēta, jāveic klizma, lai iztukšotu zarnu traktu, un tad pāries arī čurāšanas problēmas. Taču atkal – lai noteiktu problēmu cēloni, nepieciešama saruna ar ārstu – bērnu urologu, nefrologu.

Kad būtu jāvēršas pēc palīdzības?

Ja aizdomīgi bieža vai reta čurāšana gadās reizi mēnesī – kam negadās, bet, ja katru dienu, tam jāmeklē cēlonis. Pirmsskolas vecuma bērnu vecākiem vajadzētu zināt, cik bieži bērns iet uz tualeti, un, ja regulāri tiek novērots kas aizdomīgs, tas jāpieraksta. Čurāšanas dienasgrāmatā atzīmē visu informāciju: cik bieži bērns iet uz tualeti (konkrēti pa stundām dienas laikā), cik daudz izčurā – tas nozīmē, ka jāčurā mērglāzē, jāatzīmē arī, cik daudz bērns izdzer un vai gadījušās kādas slapjās epizodes. Šāda pareizi noformēta dienasgrāmata palīdz ārstam ātrāk un precīzāk noteikt diagnozi, un iespējams, nebūs nepieciešami citi izmeklējumi. Ja bērns čurā reti un vecāki tam nepievērš uzmanību, atbrīvoties no šā stāvokļa bez ārsta palīdzības būs grūti. Ja mazajam reizi pa reizei sanāk, ka viņš nepaspēj uz tualeti vai gadās urīna noplūde, vai reizi mēnesī viņš biežāk paskraida un simptomi nav izteikti, tas parasti pāriet. Taču, ja tā notiek regulāri, ja bērnam ir slinkais urīnpūslis, tā ir potenciāli bīstama slimība, tāpēc katrs gadījums jāizvērtē individuāli. Parasti, ja bērns reti čurā, sāk ar to, ka mēģina izstrādāt pareizu urinācijas un pareizu šķidruma uzņemšanas ritmu. Taču pirms tam gan jānošķir nopietnāka patoloģija no vienkārši nepareiza čurāšanas ieraduma.

Ļoti svarīgi ievērot ritmu

Čurāšanas problēmu efektīvākā ārstēšana ir pareiza urinācijas ritma ievērošana. Proti, darīt visu, lai bērns čurātu reizi divās, divarpus stundās. Ja viņam gribas biežāk uz poda, lai iet, bet nevajadzētu retāk. Jāievēro ritms, lai nebūtu gari intervāli un urīnpūslis iztukšotos regulāri, turklāt tā ir arī urīnceļu infekcijas labākā profilakse. Ko tad, ja bērns tikai pasēž uz poda un neko neizdara? Ainārs Ģīlis uzskata, ka parasti jau mazais kaut ko izčurā, jo urīns izdalās pastāvīgi, ar noteiktu ātrumu, tā ka urīnpūslis nekad nav pilnīgi tukšs. Dzirdēts arī viedoklis, ka nečurāšana, tāpat kā lielo darīšanu aizturēšana, ir veids, kā ietekmēt vecākus. Tomēr, par spīti psiholoģiskajām spēlītēm, vecākiem vajadzētu izdomāt veidu, kā sadarboties ar bērnu, tomēr panākot, lai viņš uz poda iet regulāri. Labs piemērs ir bērnudārzi, kuros pirms diendusas bērnus vienmēr mudina aiziet uz podiņa. No vienas puses, var šķist dīvaini – kā var likt visiem vienā laikā čurāt! Ja nu bērnam negribas? No otras puses, ja ņem vērā, ka čurāšana bērnu vecumā ir daudz biežāka un diendusa ilgst divas stundas, labāk tomēr aizsūtīt viņu pačurāt, nekā ja saslapina gultiņu. Turklāt ar laiku tas izstrādājas kā ieradums, un regulāra iešana uz podiņa kļūst par ikdienas neatņemamu sastāvdaļu.

Vēl svarīgi neaizmirst padzerties

Ainārs Ģīlis uzskata, ka lielākoties bērns un arī pieaugušais jūt, cik daudz viņam gribas dzert, un tik daudz arī izdzer. Taču jāraugās, lai šķidruma uzņemšana būtu vienmērīga, lai ūdens bērnam vienmēr būtu pieejams un nav tā, ka vakarā bērns izdzer visu, ko dienas laikā nav izdzēris. Tas nav labi vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, urīnpūslis visu laiku ir pustukšs, neļaujot tam veselīgi strādāt. Otrkārt, var veicināt urīnceļu infekciju attīstību – jo urīns ilgāk stāv pūslī, jo vairāk laika tur nokļūt un savairoties baktērijām. Treškārt, ja bērns sadzeras uz nakti, pastāv liela iespējamība naktī piečurāt gultu. Lai gan negāzēts ūdens skaitās labākais, ko dzert, no urologa viedokļa šķidrums ir šķidrums, tāpēc der gandrīz jebkas. Jā, arī saldinātās limonādes un suliņas. Urologs vienīgi iesaka neaizrauties ar minerālūdeņiem, sevišķi tiem, kas satur daudz sāļu, jo tie var izjaukt sāļu līdzsvaru organismā. Urīna izdali sekmē kofeīnu saturoši produkti, piemēram, kola, kafija, tēja. Uzskata, ka arī gāzēti dzērieni ir urīndzenoši, jo tie it kā ātrāk uzsūcas kuņģa un zarnu traktā, tāpēc ātrāk nonāk asinsritē. Mammu jautājumi ekspertam: Ko darīt, ja smejoties bērns regulāri iepilina biksēs? Ainārs Ģīlis skaidro, ka ir pat tāda diagnoze: ķiķināšanas nesaturēšana. Tā bieži saistīta ar iegurņa muskulatūras vājumu vai nepareizu urīnpūšļa darbību. Šiem bērniem var būt samazināta tilpuma urīnpūslis, zarnu darbības traucējumi – ja zarnu trakts ir pilns ar saturu, tad pilns ir arī iegurnis, un tas spiež uz urīnpūsli. Ķiķinot vēderā rodas sasprindzinājums, un urīns noplūst. Daļai bērnu tā pāriet, daļai – ne, tāpēc, lai to noskaidrotu, vajadzētu apmeklēt ārstu. Puika sūdzas, ka čurājot sāp krāniņš, bet ar aci nekas redzams nav. Ko tas varētu nozīmēt? Kā uzsver urologs, iemesli var būt daudzi un dažādi, tāpēc svarīgi, cik bieži ir sūdzības. Vai sāpes ir čurāšanas sākumā vai beigās? Urīnceļu infekcijas, iedzimtas patoloģijas puikām mazā vecumā ir ārkārtīgi reti vai gandrīz nekad. Tāpēc puika būtu jāizmeklē. Varbūt sāpes rada priekšādiņa – kad mazgājoties tiek atbīdīta, tā atrodas kairinājuma stāvoklī un čurājot, kad brūcei tiek liets virsū sālsūdens, rada sāpes. Kādreiz puikas steidzas ar čurāšanu, neizčurā līdz galam, urīnkanālā paliek pēdējā pilīte, un, ja urīns ir koncentrēts, tas kairina – rodas lokāls urīnkanāla kairinājums. Tāpēc, ja puikam sāp, nepieciešama saruna ar ārstu.

Svarīgi ievērot vasarā!

Tāpat kā sievietēm, arī meitenēm pirmsskolas, skolas vecumā var būt cistīts jeb urīnceļu iekaisums. Tas rodas anatomisko īpatnību dēļ, jo meitenēm ir īss urīnizvadkanāls plus vēl kāds iemesls, piemēram, baseina apmeklējums vai caurvējš. Meitenēm pēc peldes nav ieteicams ilgi staigāt slapjās peldbiksēs (puikām parasti tā nav problēma). Ja ir cistīts vai jebkura cita urīnceļu infekcija, meitene noteikti jāved pie ārsta. Jo mazāks bērns, jo lielāka iespēja, ka ir arī kāda iedzimta patoloģija, kas izraisa urīnceļu infekciju. Ja to nav, tad vecākiem jāpiedomā, kā izvairīties no cistītu provocējošiem faktoriem. Piemēram, uzreiz pēc peldes jāuzvelk sausas biksītes, jāizvairās no caurvēja un nosalšanas. Ideja! Ja bērns nevēlas dzert ūdeni, lielisks veids, kā to uzņemt, – ēst produktus, kas satur daudz šķidruma, piemēram, arbūzus, gurķus. Arbūzs ir salds un garšīgs, un, to ēdot, bērns pusglāzes ūdens vietā uzņems pat desmit glāzes šķidruma.  

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs