Bērna emocionālā audzināšana no gada līdz pusotram

Vecumā no gada līdz pusotram bērnam joprojām ārkārtīgi būtisks ir mammas tuvums, bet pamazām jau sākas viņa atdalīšanās process. Kā norit bērna atdalīšanās no mammas un kā noteikt bērnam robežas, skaidro Vita Kalniņa, psiholoģe, zīdaiņu un vecāku psihoterapeite ģimenes psiholoģijas centrā Līna.
Bērns
Iveta Troalika
29. novembris, 2018

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock

Atdalīšanās no mammas

Pēc gada vecuma pamazām sākas bērna atdalīšanās no mammas. Tas nekādā gadījumā nenozīmē, ka bērnam mamma vairs nav vajadzīga. Ir! Bet mazais jau labāk saprot, ko viņš grib, apzinās savas vajadzības un to, kā varētu mēģināt tās realizēt viņam pieejamā līmenī. Lai atdalīšanās notiktu veiksmīgi, sākot aptuveni no gada, bet īpaši ap pusotra gada vecumu, bērna dzīvē ir nepieciešams vēl viens svarīgs cilvēks līdz ar mammu. Līdz šim mazulis bija ļoti saplūdis ar mammu (ja vien viņa primārais aprūpētājs nebija kāds cits, piemēram, tētis vai auklīte), taču šajā vecumā parādās impulsi, kas mudina sākt labāk sajust un piedzīvot pašam sevi, un tas iespējams, mazliet attālinoties no cilvēka, kas man ir tik tuvu blakus.

Mērķis ir nevis palikt bez piesaistes vai noliegt mammu, bet sajust, kas tad īstenībā esmu es pats.

Tas ir iespējams, ja notiek tas, ko psiholoģijā sauc par triangulāciju, respektīvi, īpašajās divu cilvēku attiecībās ienāk kāds trešais. Bieži šis trešais ir tētis. Bet tētis tikai tad var palīdzēt bērnam spert soļus prom no mammas, ja viņš ir reāli pieejams, ja iesaistās, ir kontaktā, ja ir gana iejūtīgs, ja reaģē uz bērna vajadzībām līdzīgi kā mamma. Tas ir – nevis tieši kā mamma, jo, protams, viņš nav otra mamma (un labi, ka tā!), bet viņam bērna emocionālā labsajūta ir līdzīgi svarīga kā mammai. Bērns, tiecoties pie tēta, var paiet prom no mammas. To arī mammas reizēm saka: kad mājās pārnāk tētis, bērns uzreiz kļūst smaidīgs un laimīgs un viņam mammu nemaz vairs nevajag! Bet šis nav stāsts par to, ka tētis kļūst par klaunu un izklaidētāju vai par otru bērnu. Viņam arī jāvēro bērns, jāseko viņa vajadzībām, jāapstiprina tas, ko bērns dara, jāiedrošina un jāatbalsta. Ja dzīvē ir noticis tā, ka tētis bērna audzināšanā nepiedalās, šis trešais nozīmīgais cilvēks varētu būt arī vecmāmiņa, vectētiņš, auklīte vai vecāks brālis, māsa, kas jau ir vismaz pusaudža vecumā. Tomēr nepietiek, ja šis cilvēks atnāk ciemos reizi nedēļā. Tai ir jābūt varbūt ne katras dienas aprūpei, bet tuvu tam.

Beigt krūts ēdināšanu?

Šajā laikā bērns izjūt īpaši spēcīgu pretrunu – ļoti grib iet prom, bet vienlaikus vēlas turēties pie mammas! Tas bieži sakrīt ar laiku, kad mammai jādodas uz darbu un bērnu sāk sūtīt dārziņā. Bet tas atkal ir jauns nedrošības brīdis, kad bērnam vajadzētu dot vēl pāris mēnešu, lai viņš kļūtu patstāvīgāks.

Reizēm, zinot, ka pēc dažiem mēnešiem atgriezīsies darbā, sievietes vēlas pārtraukt zīdīšanu ar domu, ka labāk sagatavoties pirms tam.

Bet kāpēc to visu padarīt grūtāku laikā, kad nekas vēl nenotiek? Kāpēc liegt bērnam tuvību, kad viņš vēl varētu to saņemt? Ja mamma samazina tuvības brīžus, bērns vēl vairāk pieķeras, lai to līdzsvarotu. Visiejūtīgāk bērnam, ja viņš pats var izdarīt izvēli un atkāpties savā tempā. Taču bieži tam līdzi nāk daudz baiļu: «Kas tad nu būs, līdz cik gadiem ēdīs no krūts? Kad tad beigs?» Šajā jautājumā viedokļi atšķiras. Vita Kalniņa piekrīt uzskatam – ja bērns varēs atdalīties savā tempā, tad pakāpeniski atteiksies no krūts vecumā no pusotra līdz četriem gadiem. Tomēr, ja mammai bērna zīdīšana sāk sagādāt pārāk lielu diskomfortu, viņa jūt, ka labprāt beigtu pati, viņai, protams, ir tiesības to darīt, samazinot zīdīšanu pakāpeniski un paskaidrojot bērnam, ka ir nogurusi un ka, piemēram, naktī viņa vairs nav gatava dot krūti. Protams, ka bērns reaģēs ar apjukumu, neizpratni, dusmām, taču, ja tas ir mammas apzināts lēmums, būtu jāpaskaidro bērnam, ka viņa ir tepat, viņa paliks bērnam blakus, taču krūti vairs nedos. Tādējādi bērns mācās arī izpratni par to, kā cilvēki velk robežas, lai pasargātu savu ķermeni.

Nakts murgi

Ap šo laiku vecāki nereti jūtas nobijušies un meklē palīdzību, jo bērns miegā raud un kliedz, nav nomierināms vai uzmodināms. Protams, par to var pakonsultēties ar speciālistu, bet visbiežāk tam nav medicīniski risināmu iemeslu – šādi nakts murgi nereti ir raksturīgi no pirmā līdz piektajam dzīves gadam. Bērns naktī pamostas, stipri raud, reizēm pat sit un sper. Vecāki viņam saka: «Nāc pie manis opītē nomierināties!» – bet mazulis nav atmodies, neatbild, nereaģē un turpina kliegt. Reizēm vecāki ļoti nobīstas no šādas uzvedības, purina bērnu, liek dušā, mazgā viņam seju ar aukstu ūdeni, lai atjēdzas. To nevajag darīt, ļaujiet tam pāriet pašam! Šādi bērns emocionāli pārstrādā dienā notikušo, kas ne vienmēr nozīmē, ka atgadījies kas nelāgs. Iespējams, vienkārši ir bijis ļoti, ļoti daudz iespaidu un pārdzīvojumu, arī jauku un aizraujošu. Ja mazulis nav varējis piedzīvoto pirms miega kādam izstāstīt vai izraudāt, tie tiek paņemti līdzi sapņos, kur psihe mēģina ar tiem tikt galā.

Šādiem sliktajiem sapņiem ir tipiska pazīme, ka pēc tam bērns ļoti ātri aizmieg un nākamajā dienā neatceras notikušo. Par to nevajag uztraukties.

Tās nav ne slimības pazīmes, ne psihisku traucējumu izpausmes. Nemodiniet mazo, bet svarīgi ir pasēdēt blakus, lai bērns sevi nesavaino, piemēram, sasitoties pret gultiņas malu.

Rāmis un brīvība tajā

Šajā vecumā joprojām svarīga tēma ir robežu noteikšana un turēšana. Tomēr robežas būtu jānosaka ļoti maigi, jo bērna spēja ar savu gribu ietekmēt to, ko viņš dara vai nedara, sāk parādīties tikai dzīves otrajā gadā. Reizēm priekšstati par to, kā kam ir jābūt, mēdz radīt nevajadzīgas grūtības. Piemēram, daudzi uzskata, ka labiem vecākiem bērni vienmēr klausa. Ja mums neizdodas atbilst šim pieņemtajam uzskatam, nereti mēs nevis mainām savu priekšstatu, bet mēģinām kaut kā ielauzīties tajā. Ja tas joprojām nesanāk, jūtamies vīlušies, dusmīgi, noraidām sevi un arī savu bērnu. Cits ļoti izplatīts, bet neveselīgs priekšstats – ka ir jābūt tik iejūtīgai mammai, kas pamana visus bērna signālus un zibenīgi uz tiem atsaucas. Un ir ļoti jācenšas uzvesties tā, lai nekādi bērnu emocionāli netraumētu. Šajā gadījumā koncentrēšanās uz bērnu kļūst pārmērīga, tā jau kļūst bērnu un viņa attīstību ierobežojoša.

Ir tāds termins helikoptermamma, jo viņas ir kā helikopters, kas piezemējumā lido virs bērna, lai novērotu katru viņa darbību, soli, jušanos un par visu būtu izformēta.

Mamma, kas šādi bērnam dveš pakausī, viņam neļauj spert soli drusciņ tālāk, citādi viņa jūtas slikta vai arī viņas satraukums ir pārmēru spēcīgs. Tomēr bērnam šajā vecumā ļoti patiktu un būtu noderīgi paiet soli tālāk no mammas. Tas, kas šajā gadījumā mēdz traucēt, ir pārspīlēts un idealizēts priekšstats, jo nav iespējams dzīvot tā, lai bērns nekad un nekur nepiedzīvotu stresu. Ikdienā stress ir normāla parādība, tas pieder pie dzīves. Dzīve nav perfekta. Bet, ja mamma ir paņēmusi šo priekšstatu un, protams, to neizdodas realizēt, viņa sev ārkārtīgi pārmet, mokās vainas izjūtā, kaunā. Tā viņa zaudē kontaktu vispirms pati ar sevi un tad arī ar bērnu. Kamēr esam pārņemti ar kādu modeli, kāda ir laba mamma, mēs nevaram būt attiecībās pa īstam. Lai atbrīvotos no ierobežojošajiem priekšstatiem un pārmēru spēcīgajām, smagajām izjūtām, mammai var nepietikt ar izpratni vien, tad ieteicams meklēt psihologa vai psihoterapeita palīdzību.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs