Tik mazs bērniņš un tik liela skaudība…

Emocionālā audzināšana
Iveta Troalika
7. augusts
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock
Šķiet gandrīz neticami, bet skaudība rodas jau pirmajā dzīves gadā. Vēl trakāk – pirmajos mēnešos! Tā aug reizē ar bērnu un mēdz būt viena no vismokošākajām emocijām, kas neļauj brīvi dzīvot un elpot. Konsultē ārste psihoterapeite Ingrīda Rateniece.

Strādājot ar bērniem, psihoterapeitei Ingrīdai Rateniecei ik dienas sanāk uzklausīt un runāt par skaudības sāpēm. Ar tām ir smagi dzīvot, jo nekad tā īsti nav miera un brīvības. Un daudzas no bērnu uzvedības grūtībām un problēmām vēlākos gados ir tikai sekas skaudībai, kas radusies pirmajā mūža gadā. Lūk, skaudības anatomija!

Pirmais mēnesis

Lai cik veiksmīgi noritējušas, dzemdības bērnam ir liels pārdzīvojums. Vēl aptuveni mēnesi pēc piedzimšanas zīdaiņiem saglabājas augsts kortizola jeb tā dēvētā stresa hormona līmenis. Viss, ko bērns šajā laikā piedzīvo, notiek uz paaugstinātas trauksmes fona, tāpēc katru papildu stresu – slapju autiņu, izsalkumu, nogurumu, izbīli, sāpes, neērtu apģērbu, gaismu acīs – viņš pārdzīvo daudz asāk.

Ja mamma nemierina raudošu zīdaini, viņš viļas visā pasaulē. Tā dzimst skaudība.

Jau pirms simt gadiem psihoanalītiķe Melānija Klaina rakstīja: katru reizi, kad zīdainis raud, viņš sauc mammu. Mammai pieder vara – dot vai nedot mierinājumu. Ja mamma pati ir mierīga, uzreiz nāk pie bērna, ņem viņu siltās, drošās, stingrās rokās, pašūpo, maigā balsī aprunājas, samīļo, cik vien ātri un labi spēj, novērš satraukuma cēloni, bērns nomierinās. Mierinājumu nesaņemot, bērnā rodas aizvainojums: visu, ko es gribu, ko man vajag, māte patur sev. Viņai ir, bet viņa man nedod! Rodas vilšanās, bezpalīdzība, pēc tam dusmas un beigās absolūta cerību zaudēšana. Lūk, sākums skopumam un aizvainojumam uz pasauli, kas var sekot visu mūžu.

Mierīga mammas sirds

Kad runājam par mīlestību, par mierinājumu, pieminam sirdi, un īstenībā tas nav tikai poētisks epitets. Sirds ir orgāns, kas sūta elektromagnētiskus impulsus pa visu ķermeni, ko var arī pierakstīt kardiogrammā. Bērniņš grūtniecības laikā ir dzīvojis mammas sirds elektromagnētiskajā laukā un arī pēc piedzimšanas to jūt. Arī jaunās neirozinātnes apliecina – ja mātes sirds ir mierīga, bērna smadzenes to uztver, un viņš ir mierīgs. Ja mamma ir uztraukusies, nelaimīga, depresijā, dusmīga, nobijusies, viņas sirds pukst citādi.

Tad, lai kā mamma censtos bērnu mierināt, nekas nesanāk, jo mazuli nevar apmānīt, viņš zina, kā mamma jūtas.

Lai mamma varētu būt patiešām bērnam klātesoša un dodoša, viņai ir vajadzīga apkārtējo palīdzība. Diemžēl cilvēki, kas ir ap mammu, bieži vien nav atbalstoši, jo paši slīgst skaudībā. Viņi saka: «Bērnu gribēja? Nu, lai tad pati audzina!» Ja pasaule ap mammu ir šāda, viņas spēja mierināt bērnu samazinās.

Ir ļoti svarīgi, lai mamma vismaz pirmo mēnesi var būt ļoti tuvās attiecībās ar jaundzimušo. Lai viņai nav stresa par citiem darbiem un rūpēm, lai nav apjukuma, noguruma. Tās ir praktiskas lietas: lai viņa var gulēt pa dienu, kad bērns guļ, nevis berzt grīdas. Lai ir ēdiens mājās, nevis ar zīdaini jābrauc pirkt pārtiku visai ģimenei. Reizēm apkārtējie domā – kas tad viņai? Pabaroja bērnu, un diena brīva! Bet pirmajā mēnesī mammai visa enerģija un laiks ir jādod sev, lai atjaunotos, un – galvenais – jaundzimušajam.

Ir tāds termins – sajusties sajustam. Lūk, tas ir zīdainim vajadzīgs!

Zīdainim ir egocentriskā domāšana, ja viņam ko vajag, tad tūliņ, viņš vēl nespēj saprast, ka mamma tagad ir, piemēram, uztraukusies un iedos to vēlāk. Raudošs zīdainis ir ieskauts savā trauksmē, savā neapmierinātajā vajadzībā pēc mierinājuma, un šīs smagās emocijas ir psihi ārdošas. Par to raksta arī medicīnas literatūrā, ka tas ir iemesls, kāpēc zīdaiņu namos ir tik bieži pēkšņās nāves sindroma gadījumi. Tā kā mammas nav un nepietiek personāla, lai katru mazuli pietiekami samīļotu un mierinātu, viņam sākas depresija, viņa psihe sašķīst, un bērns mirst. Šā paša iemesla dēļ vecākiem iesaka pirmajā gadā mazuli nelikt gulēt atsevišķi, bet savā guļamistabā un vislabāk – ļoti tuvu lielajai gultai. Tā viņš dzird mammas elpu, viņas balsi, jūt viņas sirdi. Tiklīdz mazulis meklē mammu, viņa var pastiept roku, nopaijāt.

Mierinājums pašā

Aptuveni pusotra, divu mēnešu vecumā mazulis sāk ilgāk palikt nomodā, vairāk vērot apkārtni. Tad viņam ir būtiski pa drusciņai gūt pieredzi, ka arī viņā pašā ir spēja izturēt trauksmi un sevi mierināt, ka ne tikai mamma to var dot. Tas nenozīmē, ka tagad mammai jāpamet raudošs bērns, lai aprimst. Nomierināšanās jāmācās visa pirmā dzīves gada laikā pa mazai kripatiņai, pa sekundēm.

Kad mazulis ieraudas, mamma uzreiz nemetas pie viņa, bet mierīgi saka: «Jā, es tevi dzirdu, mīļais, es tūliņ nāku, jau pupu taisu, jau autiņu nesu.» Sākumā tās ir vien piecas, desmit sekundes, kas jāpagaida, vēl pēc mēneša – pusminūte, minūte. Iespējams, bērns mammu pat neredz, bet dzird viņas gādīgo balsi, kas vēsta, ka viņa ir tepat, ka viņa par mani domā, ka es neesmu pamests. Viņš dzird rāmus soļus, ka mamma nāk. Tā pamazām bērns iemācās, ka viņam ir spēja palikt vienam un tikt galā ar savu trauksmi. Taču šis neattiecas uz pirmo pusotru mēnesi!

Mokoties skaudībā, ir tikai trauksme, bērna prātā nav vietas ne mācībām, ne pasaules izzināšanai.

 

Nespēja pieņemt mierinājumu

Ja mazulī jau ir vilšanās un aizvainojums, bieži rodas arī naidīgums un sadistiska vēlme uzbrukt, saplosīt to, kam mierinājums ir, bet viņš man to nedod. Tātad visupirms tas tiek vērsts pret mammu. Ēdot zīdainis var mēģināt kost, ar rociņām plēst krūti. Šādā brīdī mammai nevajadzētu sāk kliegt, ka man taču arī sāp, vai sakratīt bērnu, atdot tēva rokās, pašai sāk bezspēcībā raudāt vai pārmācīt, ieliekot gultā un sakot, lai nomierinās. Nē, šis ir brīdis, kad jāsaprot, ka bērns tā dara, jo viņam ir ļoti smagi, viņā ir milzīga trauksme, ar kuru viņš netiek galā, un šobrīd vairāk nekā jebkad viņam ir vajadzīgs mammas mierinājums, lai viņu tur rokās, šūpo, mierīgi runājas.

Bērns, kurš mierinājumu nav saņēmis, kad viņam to vajadzēja, nereti pēc tam jūtas tik aizvainots, ka vairs nespēj to pieņemt, jo tā nākas atzīt savu bezspēku, nevarīgumu un pakļautību tam, kurš to sniedz.

Protams, bērnam galvā nav šādu vārdu un terminu, bet ideja ir tieši šāda. Piemēram, tas var izpausties situācijā, kad mamma ir emocionāli novērsusies no bērna vai uz pāris dienām aizbrauc, tad atgriežas, un bērns atsakās ēst krūti, griež galvu prom it kā sakot: kad es prasīju, tu man nedevi, tagad es neņemšu.

Sanāk, ka bērns plosa vai atgrūž to, kam īstenībā ir ļoti pieķēries. Viņš dusmojas uz to, no kā gaida mierinājumu, un vienlaikus jūtas par to vainīgs. Šie pārdzīvojumi ir bērna psihei ļoti smagi un visu laiku klātesoši, tāpēc rada trauksmi, kas vēlākos gados rada izsekojošas baiļpilnas fantāzijas. Un tad bērns var uztraukties par katru troksnīti, var šķist, ka istabā ir mošķi un bandīti. Vēl vēlāk šīs fantāzijas var ieņemt citu konkrētu formu un transformēties par milzīgām bailēm no suņiem, kaķiem vai zirnekļiem. Bet, analizējot situāciju pie psihoterapeita, nereti izrādās, ka fobija patiesībā ir vainas sajūta par savām agrīnajām naidīgajām vēlmēm.  

Skaudība aug līdzi

Vecākiem nekad nevienā no bērna vecumiem nevajadzētu vairīties viņam dot ķermenisku mierinājumu. Arī lielais bērns grib pieglausties, ja ir rūpes. Jo kas tad ir vismierinošākais? Apskāviens. Bet reizēm vecāki saka, es jau labprāt bērnu mierinātu, bet viņš skrien uz citu istabu, kad gribu apskaut. Tas atkal liek domāt, ka bērns vairs nespēj pieņemt to, pēc kā alkst. Ļaujot samīļoties, man jāatzīst sava vēlēšanās tikt mierinātam, to, ka citam, varenajam, ir spēja mani mierināt un to, ka man tas skauž, tāpēc jūtos nevērtīgāks un esmu atkarīgs no viņa.

Krievu valodā vārds skaudība ir зависть, kurā viegli pamanīt šo līdzību: быть в зависимости – būt atkarībā. Arī завис – nekustīgs, uzkāries kā dators. Latviešu valodā man kāda skolotāja, kad lasīju lekcijas, parādīja šādu līdzību: skaudība – ieskaut un skaudrs. Skaust ir būt ieskautam skaudrā sajūtā.

Lielāki bērni reizēm atgrūž mammu, viņiem nepatīk, ja viņa pamāca, iesaka, jo viņš jau ir ieskauts sajūtā, ka viņa ir varena, liela, bet es – niecība.

No mammas tas drīz pāriet uz visu pārējo pasauli. Ja bērnam piedāvā spēli vai ideju, viņš sadusmojas: «Es pats zināju! Es pirmais izdomāju!», jo viņš nevar izturēt, ka cits var reizēm būt gudrāks vai stiprāks, jo tad pats paliek sīks un nevarīgs. Šie bērni skolā līdz izmisumam meklē risinājumu, nekad nepaceļ roku un nepajautā.

Arī citās dzīves situācijās nelūdz palīdzību, bet līdz pēdējam cenšas atmudžināt pat neatrisināmas lietas, bet neveiksmi uztver, plēšot burtnīcu, laužot pildspalvu. Tas seko arī pieaugušā dzīvē kā nespēja pieņemt un arī sniegt palīdzību, jo – man jau pašam nav daudz un, ja es vēl došu citiem, tad man nepaliks nemaz, bet citiem būs vairāk un viņi būs vēl varenāki.

Sašķeltā realitāte

Ir bērni, kuri, lai arī sākumā nedroši, jo nepazīst vietu, tomēr samērā viegli ienāk dārziņā vai rotaļu laukumā, viņus interesē pamēģināt. Bet ir bērni, kas audzinātāju un vienaudžus redz kā apdraudošus, jo viņam ir sajūta, ka visi bauda uzdrošināšanos dzīvoties bērnudārzā, rotaļāties laukumā, bet viņš jūtas vājāks, tāpēc apdraudēts. Tas bērnā rada neskaidru trauksmi, viņš gribētu iet, bet nespēj, viņš sev aizliedz iet un baudīt to, ko citi jau bauda. Lai to pārvarētu, viņš rada fantāzijas, ka ir visvarenākais, visgudrākais, ka visam, ko dara, jābūt spīdoši. Viņa pasaule sašķeļas.

Cilvēks tā visu mūžu var dzīvot it kā divās realitātēs vienlaikus, kur ir gan visniecīgākais, stulbākais, nespējīgākais, gan arī visvarenākais. Viņš mokās mazvērtībā un neuzdrošinās rīkoties, dzīvot, kā vēlas, bet tajā pašā laikā sevī nes iedomīgu pārliecību, ka ir pārāks, īpašāks. Bērnam, kurš ar to dzīvo, nemitīgi ir trauksme, tur nav vietas ne mācībām, ne pasaules izzināšanai. Tur nav miera, nav brīvības dzīvot.

Bērns, kurš ciemos nespēj paņemt konfekti, ko viņam piedāvā, lai gan viņam ļoti kārojas, un pieaugušais, kurš atsakās no palīdzības, kura viņam vajadzīga, – tas ir tas pats stāsts.

Tā ir nespēja brīvi dot un ņemt, jo skaudības, vilšanās nospiedums to neļauj. Bet tas ir tik būtiski – spēt gan dot, gan ņemt brīvi kā elpojot! Situācijā, kad bērns nespēj ieiet rotaļu laukumā vai grupiņā, galvenais ir neuzklupt viņam, sakot, redz, citi spēlējas, ej tu arī! Māte var mierīgi teikt, ka saprot viņa vilcināšanos, ka, protams, ne vienmēr tā uzreiz var iejusties, kad būsi gatavs, tu varēsi iet, es būšu tepat.

Viss ir kaka!

Reizēm vecāki saka: bērns runā tikai par kakām, čurām. Spēlējoties ar plastilīnu, spiež to caur pirkstiem: «Kaka!» – vienlaikus gūstot apmierinājumu no tā. Šādi viņš it kā pieķēza pasauli, kas viņam nav devusi to, ko viņš gribēja. Ir labi, ka viņš to izspēlē, izdabū no sevis.

Nevajag iejaukties vai draudēt: «Fui, pretīgi! Ja tu tā darīsi, ņemšu plastilīnu prom.» Tas ir signāls padomāt, kāpēc bērns grib šo pasauli piesmērēt ar kakām? Varbūt tā viņš cīnās pret manu, mammas, varenību? Gadās arī tā, bērni ne tikai runā par kakām, bet tiešām piečurā puķu podus, piekakā zem gultas vai skolā papīrgrozu, piesmērē tualeti ar fēcēm.

Vēstījums ir: «Es ienīstu visu pasauli, jo tu nespēj mani mierināt,» tā ir samērā bieža rīcība arī adoptētajiem bērniem, kuros šīs skaudības ir ļoti daudz. Šāda rīcība ir galējs izmisuma solis.

Tad mamma vai aizbildnis, saucot lietas īstajos vārdos, var mierīgi teikt: «Tevī ir satraukums, kuru es nespēju saprast. Es redzu, ka esi tādā izmisumā un dusmās, ka gribi visu apčurāt, apkakāt, sasmērēt.» Bērns nevarēs izvērsti atbildēt, jā, manī ir trauksme un skaudība, bet viņš sadzirdēs, viņš jutīsies sajusts, un šis teikums viņam jau dos mierinājumu un palīdzēs.

Kas kliedē skaudību?

Vecākiem nevajadzētu iejaukties, ja bērns izspēlē agresivitāti, protams, ne tīši laužot mantas vai mokot citus bērnus vai dzīvniekus. Skaudības radītos sadistiskos impulsus izliekot rotaļās, piemēram, izspēlējot auto avārijas, izliekoties, ka nošauj kādu mantu, bērns no tiem atbrīvojas.

Īpaši vērtīgi, ja vecāki – ar mierīgu sirdspukstu un izpratni, no kurienes tas nāk, – spēj bērnam būt blakus, kad viņš spēlējas. Bet tas nenozīmē, ka pieaugušajam vajadzētu spēli ierosināt. Ja bērns uzstāj, lai vecāks piedalās, tad jāsaka, labi, bet tu man saki, ko darīt. Būt nevis rotaļu biedram ar savām idejām, bet it kā vēl divām bērna rokām. Ja mamma vai tētis šīs rotaļas nevar izturēt, vēlams doties pie psihoterapeita vai psihologa, kurš mierīgi pabūs līdzās, kamēr bērns to izspēlēs.

Ja bērns lauž mantu, rauj lellei galvu nost, viņš it kā saka: «Es iznīcināšu tevi, atņemšu tavu varenību!»

Tas ir vērsts pret vecākiem, pirmkārt – mammu. Šādā brīdī var mierīgi teikt: «Es redzu tavas dusmas. Bet ar lelli tu vēlāk gribēsi spēlēties. Varbūt tu vari kā citādi parādīt dusmas? Plēst un mest miskastē avīzi? Iziet laukā un dusmas izlikt, sperot bumbai?» Var piedāvāt uz grīdas izklāt lielu papīru un lai bērns dusmas izliek ar krāsām. Bet galvenais – palikt ar bērnu kopā, līdz trauksme aiziet.

Ja šo rakstu lasot, kāda mamma saprot, ka ne viņai, ne bērnam viņa pirmais gads nav bijis viegls, un viņa atpazīst skaudības nospiedumu, galvenais ir nesākt sevi vainot. Katra mamma deva tik, cik tobrīd varēju. Tagad ir svarīgi mierīgi palikt kopā ar bērnu, kad parādās skaudības izpausmes, un kopā šo sāpi izsērot.

Pateicība kā zāles

Lai mazinātu skaudību, māte daudz biežāk varētu bērnam teikt, cik esmu pateicīga, ka tu man esi, ka sniedz man prieku, ka man palīdzi, ka man daudz esi iemācījis…

Pateicība emocionāli pabaro bērnu un deldē skaudību, jo tas piešķir vērtību: man arī ir, ko dot mammai!

Turklāt, ja es dodu, man ir tiesības arī saņemt un nav jājūtas par to vainīgam. Jo tiešām nav retums, ka bērns jūtas, it kā viņa dēļ mammas dzīve ir izpostīta: lai varētu rūpēties par mani, studijas pārtrauca, karjeru pameta, gulēt es viņai neļauju, atpūsties ne tik, laiks un nauda aiziet tikai manām lietām, savus sapņus viņa nerealizē, arī ar manu tēti, kuru necieš, dzīvo tikai manis dēļ…

Daudzas sievietes to saka skaļi, citas tikai domā, bet bērns to sajūt tik un tā. Un tas ir baisi, jo bērnam uzliek milzīgu atbildības nastu un smagu vainas izjūtu. Vainu mēdz izjust pat zīdaiņi, kuru mammas ir pārgurušas un uztraukušās, viņš jūtas vainīgs, ka ir apgrūtinājis mammu ar savu eksistenci. Tāpēc atkārtošu vēlreiz: ir svarīgi atbalstīt jauno mammu, lai viņa var būt laba mierinātāja savam zīdainim. Bērnu rada divi, un vīrieša uzdevums būtu sakārtot ikdienas dzīvi, lai jaunā mamma nav nomocījusies un nervoza. Arī vecvecāki, ja vēlas, var palīdzēt, bet ne konkurēt ir nogurušo mammu un, it kā labu nodomu vadīti, izņemt viņai mazuli no rokām.

Noderīgs padoms!

Bērns ļoti dusmojas vai pārdzīvo, zaudējot spēli. KO TEIKT?

Jā:

  • Es redzu, ka esi aizkaitināts/bēdīgs/nikns, ka zaudēji.
  • Redzu, ka tev skauž, ka viņš vinnēja, un tas ļoti sāp.
  • Tev sāp, ļoti sāp. Es tevi saprotu.
  • Sāpe pamazām pāries, izdils, ar katru reizi zaudējumu pieņemt būs vieglāk.
  • Pat neko nesakot, galvenais ir palikt blakus, kamēr skaudības sāpe pāriet.

Nē:

  • Nekas, citreiz tu vinnēsi!
  • Tā taču tikai spēle, nečīksti!
  • Nu un, ka šoreiz viņš vinnēja? Toties tu skrien ātrāk/lasi raitāk/met bumbu grozā labāk!

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs