Mammas vilšanās, jo zīdīt nav viegli

Zīdīšana
Zane Blanka
Zane Blanka
4. marts
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock
Ja zīdīt neizdodas, jaunās mammas to mēdz ļoti pārdzīvot. Kāpēc šis jautājums ir tik jūtīgs? Un kā sev palīdzēt neiegrimt pārāk dziļi emociju melnumā? Skaidro PEP mamma un triju bērnu mamma Ramona Treilona.

Ļoti lielas gaidas, cik zīdīšana būs skaista

PEP mammas darbā Ramona Treilona pieredzējusi, ka tieši zīdīšana ir visaktuālākais un visvairāk grūtībām un sarežģītām jūtām apvītais jautājums mazuļa dzīves pirmajos mēnešos. Un tam varētu būtu divi galvenie iemesli. Pirmkārt, piens ir mazuļa galvenais uzturs un tas viņam vajadzīgs, ne tikai lai augtu, bet arī lai izdzīvotu. Līdzko šajā jomā kaut kas neiet gludi, mammai rodas daudz emociju, un tas ir gluži saprotami. Otrs iemesls ir liela vēlme zīdīt mazuli un lielas gaidas, ka tas izdosies. Viņas ļoti daudz dzird par to, ka barot ar krūti ir vajadzīgi un ka tas ir labākais veids, kā ēdināt savu mazuli, un pārāk maz ir informētas par to, ka krūts barošana var būt sarežģīta, ka tajā var būt grūtības. Līdz ar to šīm gaidām seko lielas vilšanās, daudz asaru, no kā varētu izvairīties.

Svarīgi izglītoties par zīdīšanas jautājumiem

Jo vairāk saspringusi par šo jautājumu ir jaunā māmiņa, jo sarežģītāk viņai vedas zīdīšana, saka PEP mamma, jau atkal uzsverot, ka ļoti liela nozīme tajā, lai mamma būt iespējami mierīga, ir viņas zināšanām par krūts barošanu. Tieši tāpēc ir tik svarīgi jau grūtniecības laikā apmeklēt sagatavošanās kursus, izglītoties, uzzināt un noskaidrot arī par iespējamo rīcību katrā situācijā. Pati zīdīšana jau arī ir mācību process – tu  kaut ko izmēģini pirmo reizi, tu vēro, kā tev izdodas, piedzīvo pirmās neveiksmes vai grūtības, centies tās risināt. Tad, ja esi zinoša, tev ir vieglāk šajā procesā noturēties, nezaudējot vēsu prātu. Tad vari sev pateikt: jā, man ir grūtības, bet es zinu, kāpēc tās ir un kas man tagad būtu jādara. Un, ja man neizdodas ar pirmo reizi, es zinu, ka ir vēl citi risinājumi. Un, ja nedarbojas arī tie, es zinu, kam lūgt padomu.

Zināšanas dod zināmu vieglumu, un ir vieglāk ļauties visiem procesiem.

«Ļoti labi, ja arī bērniņa tētis, kurš ļoti bieži ir pirmā mammas atbalsta persona, ir informēts par visu, kas notiek un varētu notikt, jo tuvinieku atbalstam un sapratnei ir liela nozīme,» uzskata Ramona. To apliecina arī pieredze darbā ar jaunajām ģimenēm. Ģimenēs, kas ir apmeklējušas kādus sagatavošanās kursus, aktīvi interesējušās un izglītojušās, problēmas, ja tās vispār rodas, parasti ir īslaicīgas, viegli atrisināmas. Savukārt ģimenēs, kur tiešām ir lielas problēmas ar zīdīšanu, kur tās ievelkas un dažu reizi diemžēl arī beidzas neveiksmīgi, visbiežāk, visu pārrunājot, atklājas, ka jau gaidīšanas procesā vecāki īsti nav atraduši laiku būtiskajam sagatavošanās posmam, ir paļāvušies uz to, ka viss notiks dabiski.

Bailes un vainas apziņa par neveiksmi zīdīšanā

«Viena no pirmajām emocijām, ar ko saskaras jaunās māmiņas, ja viņām ir kādas grūtības ar zīdīšanu, ir bailes,» saka Ramona Treilona. «Bailes, ka mans bērns nav pietiekami paēdis, bailes, ka viņš kritīsies svarā, bailes, ka viņš tāpēc saslims vai nomirs. Šīs bailes ir arī saprotamas, jo tikko dzimušam mazulītim ir ļoti svarīgi pieņemties svarā. Tomēr ļoti svarīgi ir runāt par šīm savām bailēm, nosaukt tās vārdā. Dažkārt pietiek tikai ar to, un jau kļūst vieglāk. Sarunās ar mammām reizēm to redzu arī fiziski – viņa izrunā savas emocijas skaļi un gluži ķermeniski uzreiz atbrīvojas, atslīgst ērtāk krēslā, atslābinās. Solītis pretī risinājumam ir sperts.»

Ja tā godīgi paskatāmies, principā kaut kāda neizdošanās vai grūtība ir teju katrai mammai, kas zīda mazuli.

Vēl viena emocija, kuru bieži saista ar zīdīšanu, ir vainas apziņa: man neizdodas un es laikam neesmu laba mamma, jo nespēju tā uzreiz dabiski un viegli zīdīt savu mazuli. «Tāpēc runājot par zīdīšanu, gribētu mazliet noņemt uzsvaru no vārdu salikuma dabisks process,» saka PEP mamma. «Protams, šis process ir dabisks, tai pašā laikā dabiskuma ideja daudzu mammu prātos ir gluži vai iekodēta un džinkst ausīs kā mantra, aizēnojot faktu, ka krūts barošana ir ne tikai dabisks, bet arī sarežģīts process, kurā iespējamas daudzas un dažādas grūtības. Un brīžos, kad tās parādās, arī vainas apziņa ir klāt kā likts, jo – kā, zīdīšana, tas taču ir tik dabiski! Tikai man kaut kā nesanāk… Bet, ja tā godīgi paskatāmies, principā kaut kāda neizdošanās vai grūtība ir teju katrai mammai, kas zīda mazuli. It īpaši, ja viņai tas ir pirmais bērniņš.»

Ja tomēr zīdīšana neizdodas

Ramonas Treilonas praksē ir bijis tikai viens gadījums, kad nav izdevies atrisināt ar krūts barošanu saistītās grūtības, un tā bija tāpēc, ka mazulītim anatomisku īpatnību dēļ bija grūti zīst mammas krūti. Ramona uzskata: ja vien iemesls nav, kā šajā gadījumā, tiešām medicīnisks, risinājumu var atrast arī šķietami ļoti sarežģītās situācijās. Ja mamma pati netiek galā, tā vietā, lai sevi šaustītu, noteikti jāprasa pēc padoma zīdīšanas konsultantam, vecmātei, dūlai vai PEP mammai.

Katra mamma izdara labāko savam mazulim, ko viņa tajā brīdī spēj.

Tomēr dzīvē gadās visādi. Dažkārt pat vairākas konsultācijas nelīdz un kaut kādu iemeslu dēļ zīdīt ar krūti tomēr neizdodas. «Man ir pārliecība, ka katra mamma izdara labāko savam mazulim, ko viņa tai brīdī spēj. Katrai sievietei ir savi resursi, sava dzīves bagāža un pieredze, un tur nav vietas nosodījumam nedz no citu puses, nedz pašai pret sevi. Tas, kas man šķiet svarīgi, – ļaut sev izdzīvot visas emocijas, kas saistās ar šo neizdošanos. Nereti sievietes šo tēmu nogriež kā ar nazi: tā, man neizdevās, viss. Tēma ir slēgta.

Sieviete apzināti norok grūtās emocijas kaut kur dziļi sevī, lai par tām nebūtu jādomā un jāsāp. Diemžēl tās nekur nepazūd un visbiežāk pēc kāda laika uzpeld no jauna vai arī ilgi gruzd kaut kur iekšienē un nedod mieru. Un visbiežāk visas nepārstrādātās emocijas uzpeld augšā, piedzimstot nākamajam mazulim. Tāpēc, ja zīdīt nav izdevies, tomēr iesaku, tā teikt, noslēgt šo darījumu – atzīt vilšanos, apjukumu un bēdas un tad saudzīgi to visu palaist vaļā. Protams, tas var arī nebūt ātrs un viegls process un būtībā ir pielīdzināms sērošanai. Un tai ir savi posmi, kam jāiziet cauri. Kādai tas notiek ātrāk, citai jāsagaida nākamā mazuļa piedzimšana un jāpieredz veiksmīga zīdīšana, lai noslēgtu pamieru ar sevi.»

Man nepatīk zīdīt

Bieži vien sievietes, kas vēl tikai gaida savu pirmdzimto, izjūt pretestību pret krūts barošanu. Ir grūti iztēloties, ka tavas krūtis, kas līdz šim ir apliecinājušas tavu sievišķību un seksualitāti, krūtis, kas ir bijušas iekāres objekti vīriešu acīs, pēkšņi kļūs par lieliem, piena pilniem barošanas aparātiem.

Piedzīvojot šādas izjūtas, topošā mamma var samulst un pat kaunēties no tām, tomēr ir vērts par to kādam pastāstīt, turklāt apzināties, ka, iespējams, šīs izjūtas pāries, kad mazulis piedzims. Ramona Treilona novērojusi, ka tieši tā visbiežāk arī notiek. Līdzko mazulis ienāk šai pasaulē un tiek uzlikts mammai uz vēdera, viņas pārslēgšanās uz mammas lomu notiek dziļi instinktīvā līmenī un pilnīgi automātiski, un spēja zīdīt mazuli vairs nav pretrunā ar iekšējo izjūtu.

Pat ja mamma izvēlas nezīdīt, ir vērts saprast, kāpēc viņai to negribas.

Ja tomēr arī pēc mazuļa piedzimšanas sieviete izjūt iekšēju pretestību vai pat nepatiku pret zīdīšanu, ir vērts iedziļināties, kāpēc, jo tam, visticamāk, ir kādi dziļāki emocionāli, psiholoģiski iemesli. Šādu izjūtu pamatā var būt ļoti daudz kas, arī, piemēram, agrāk piedzīvota seksuāla vardarbība vai kādas neatrisinātas lietas attiecībās ar pašas mammu. Ir vērts par to runāt, nevis to aprakt – ai, man nepatīk, barošu ar pudeli, un miers. Pat ja mamma izvēlas nezīdīt, ir vērts saprast, kāpēc viņai to negribas, jo tas tāpat viņai iekšā kņudēs un cīņa starp sievišķo instinktu un pašas prātu notiks tik ilgi, kamēr tai nebūs atrasti cēloņi.

Interesanti! Ceturtais grūtniecības trimestris

Vai esi par tādu dzirdējusi? Par ceturto trimestri dēvē pirmos trīs mēnešus pēc bērniņa piedzimšanas, un pastāv uzskats, ka šajā laikā mazulim joprojām jāatrodas ļoti ciešā mammas tuvumā, it kā viņš joprojām atrastos viņas vēderā. Šī ciešā tuvība palīdz arī krūts barošanā, jo mammas organismā vairo hormonu, kurš atbild par piena veidošanos un laktāciju. Un, lai tuvību saglabātu, svarīgi arī mazuli ēdināt, nevis ievērojot noteiktu režīmu, bet pēc pieprasījuma, iesaka Ramona Treilona. Vai zināji?

Pat pēc vairāku nedēļu pārtraukuma piena laktāciju ir iespējams atjaunot. Ja mammai ir saķere ar mazuli, tad pat pēc ilgāka pārtraukuma mammai atkal saaktivizējas vajadzīgie hormoni, un mazulis ar zīšanu veicina laktāciju.  

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+