14 ieteikumi pozitīvai sadarbībai ar bērnu

Audzināšana
Ērika Bērziņa
Žurnāls Mans Mazais
16. oktobris

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock
Disciplinēšana jeb skaidru, bērna attīstībai atbilstošu robežu noteikšana ne tikai nosaka pieņemamu un nepieņemamu uzvedību, bet arī sniedz bērnam drošības izjūtu. Lūk, padomi, kā vecākiem sadarboties ar bērnu pozitīvā veidā!

Psiholoģe Līga Redliha uzsver, ka pirmām kārtām vecākiem jāvelta savam bērnam nedalīta uzmanība (ne tikai tad, kad bērns izdarījis kaut ko sliktu!), jo jebkuras attiecības, arī bērna audzināšana, prasa laiku un iedziļināšanos. «Veselīga disciplinēšana ir tad, kad bērnam ir skaidri saprotami noteikumi, kas nemainās, un pieaugušais ir konsekvents tajā, ko viņš prasa.

Vecāks ir iepazinis savu bērnu jau no mazām dienām, runājas ar viņu, izskaidro situācijas un to, kādas ir sekas nevēlamai uzvedībai, ir atbalstošs, saprotošs, iejūtīgs. Ja vecāki nodrošina bērna emocionālo pamatvajadzību apmierināšanu, vajadzība pēc disciplinēšanas metodēm ir nepieciešama arvien mazāk!»

1. Skaidri noteikumi

Ikvienā ģimenē bērniem ir jābūt skaidriem svarīgākajiem noteikumiem, kas saistīti ar drošību, pieklājību, to, ka nedrīkst darīt pāri ne sev, ne citiem. Noteikumi ir katrā ģimenē, un bērni tos zina, tikai visbiežāk šie noteikumi nav pierakstīti. Izstāstiet bērnam saprotamā valodā galvenos noteikumus. Pirmsskolas vecuma bērniem, kas vēl neprot lasīt, noteikumus papildiniet ar piktogrammām vai zīmējumiem.

Noteikumu skaits nedrīkst būs pārāk liels, piemēram, trīsgadnieks nespēs iegaumēt vairāk par trim vienkāršiem uzvedības noteikumiem.

2. Kad noteikumi pārkāpti

Stingrā, bet laipnā tonī skaidri pasaki bērnam, kas viņa uzvedībā ir bijis nevēlams un kā tas tev liek justies. Pēc tam izstāsti, kāda uzvedība līdzīgā situācijā būtu atbilstoša, ko tu gaidi no bērna. Pajautā bērna domas un izjūtas par notikušo un pārrunā iespējamo risinājumu. Izmanto es vēstījumu, piemēram, kad tu dari…, es jūtos…; nākamreiz būtu ļoti labi, ja tu…; es saprotu, kā tu jūties…; varbūt tev varētu palīdzēt, ja mēs…

3. Sagatavo bērnu pārmaiņām!

Palīdzi bērnam sagatavoties pārmaiņām, jo jaunas situācijas un vietas var viņu satraukt (piemēram, ārsta apmeklējums, uzstāšanās, brālīša vai māsiņas piedzimšana). Pārrunā ar bērnu, kas notiks, lai viņš zina, ko var gaidīt. Padomā, kas bērnu varētu nomierināt stresa situācijā.

4. Uzmanības novēršana

Šī ir ļoti efektīva metode, lai novērstu problēmas, pirms tās ir sākušās. Maziem bērniem uzmanība ir nenoturīga, un to var viegli pārslēgt. Norādi uz kādu citu priekšmetu, aktivitāti vai darbību, piemēram, vai redzēji auto, kas pabrauca garām? Iesim paskatīties, vai tas vēl tur ir! Šī metode dod labu rezultātu arī ar lielākiem bērniem.

5. Humors

Bērnam saprotams humors un joki var palīdzēt, lai paraudzītos uz notikušo vieglāk un situācija atgrieztos pozitīvā gultnē, bet vecāki saglabātu paškontroli. Izvairies no ironijas un sarkasma, mazi bērni pieaugušo teikto parasti uztver konkrēti, tādēļ vārdu pārnestās nozīmes viņiem nav saprotamas. Joki nedrīkst būt bērnu pazemojoši.

6. Izvēles piedāvāšana

Ja bērns atsakās no kāda pienākuma vai darbiņa veikšanas, piedāvā viņam izvēlēties, kad viņš šo uzdevumu gribētu paveikt. Piemēram, vai tu kārtosi mantas pirms ēšanas vai pēc? Tad bērns izvēlas, kad veiks uzdevumu, nevis vai to darīs.

7. Pārtraukuma metode

Šo metodi dēvē dažādi, piemēram, stop krēsls, miera osta, time out, nomierināšanās jeb pārtraukuma vieta, klusuma istaba. Šī ir efektīva metode, ja bērns zaudējis savaldīšanos. Bērns aiziet prom no situācijas, lai nomierinātos. Stop krēsls vai nomierināšanās vieta nedrīkst būt slēgta vai cieņu graujoša (bērns nestāv kaktā!). Tai jābūt vietai, kurā bērns nevar spēlēties, skatīties TV, datoru.

Svarīgi, ka bērns var atgriezties pie iepriekšējās nodarbes, kad ir nomierinājies.

Bērni ir atšķirīgi, tādēļ katram var būt nepieciešams savs nomierināšanās laiks. Vēl viens veids, kā var izmantot pārtraukuma metodi, ir bērnam pavadīt pārtraukuma vietā tik minūšu, cik viņam ir gadu. Kad laiks pagājis, bērnu uzslavē par to, ka viņš ir nomierinājies, bet nepārrunā un neatgādini notikušo. Šo metodi ieteicams izmantot tikai tad, ja vecākam ir daudz laika, ko viņš ar bērnu kopā pavada pozitīvā veidā.

8. Paslavē par labu uzvedību

Pievērs uzmanību un uzslavē katru bērna centienu uzvesties labāk. Piemēram, pamani un pasaki bērnam, ja viņš draudzīgi rotaļājas ar citiem bērniem, sasveicinās, pasaka lūdzu vai paldies. Svarīgi atcerēties, ka vajag slavēt nevis bērnu pašu, bet viņa rīcību. Bērns uzvedīsies daudz labāk, ja slavēsi viņu par to, kas viņam izdodas, nevis ja bieži teiksi un izteiksi aizliegumus.

9. Zvaigžņu kalendārs

Metodi var izmantot vienas konkrētas uzvedības koriģēšanai, piemēram, ja bērns sit, lieto rupjus vārdus utt. To var izmantot no četru piecu gadu vecuma, kad bērns jau sāk izprast laika jēdzienu. Mērķis ir katru dienu pamanīt un izcelt vēlamo uzvedību, tādējādi to pastiprinot. Kopā ar bērnu sagatavojiet kalendāru un izvēlieties apbalvojumu (labāk lai tas ir saistīts ar kopīgām aktivitātēm). Norunājiet, cik zvaigznītes nepieciešamas līdz apbalvojumam.

Pieaugušajam jāvērtē reāla uzvedība. Ja tā bijusi vēlama, kalendārā ielīmējiet vai uzzīmējiet simbolu (zvaigznīti), paslavējiet bērnu par to, kas viņam ir izdevies. Tā bērns uzskatāmi redz, ka viņam ir izdevies sasniegt mērķi.

Zvaigznītes nedrīkst atņemt par sliktu uzvedību! Bērns saņem uzmanību tikai par vēlamo uzvedību, tiek vērtēts tikai pozitīvs rezultāts. Ja tas nav paveikts, šajā vakarā zvaigznītes nav, vecāks to nepiemin. Izmantojot šo metodi, vecākam pašam jābūt disciplinētam un konsekventam. Ja vecāks aizmirst vai nenovērtē bērnu, bērna ticība metodei var zust.

10. Ignorēšana

Var izmantot reizēs, kad bērns vēlas sev pievērst uzmanību ar nevēlamu uzvedību (piemēram, saka vai dara kaut ko, kas vecāku sadusmo), taču viņa uzvedība nevienu neapdraud. Šādā gadījumā centies tam nepievērst uzmanību, ignorējot bērna darbību, un sāc runāt par kaut ko citu. Ja bērns atsaucas un sāk darīt ko citu, uzslavē viņu.

Metode ir efektīva tikai tad, ja bērnam ir droša piesaiste. Citādi bērna izjūta par to, ka viņš ir pamests, nevienam nevajadzīgs, pastiprinās, bet uzvedība nemainās vai pat pieaug uzvedības problēmas. Metodi izmanto bērniem no divu gadu vecuma.

11. Apstādināšana

To izmanto, kad bērna nevēlamā uzvedība apdraud viņu pašu vai citus. Stingrā un noteiktā balsī saki stop! vai pietiek! Ja bērns paklausa, viņu paslavē par to. Ja bērns turpina nevēlamo uzvedību, jāizmanto cita disciplinēšanas metode. Šī metode ir kā stingrs atgādinājums – saki tikai to, kas nepieciešams, lai pārtrauktu nevēlamo uzvedību.

«Vecāki ar balss intonāciju bērnam var parādīt, kad situācija tiešām ir nopietna. Un katrs bērns pazīst sava vecāka stingro balsi, kas norāda uz robežām, kuras pārkāpt nedrīkst.»

«Piemēram, bērns viens pats grasās skriet pāri ielai. Mēs viņu apstādinām (jā, varbūt esam sadusmojušies uz bērnu, taču mēģinām nomierināties) un izskaidrojam, kas varēja notikt un kādi ir noteikumi. Vecākiem ir jābūt konsekventiem. Ielai skriet pāri nedrīkst, un viss! Tie ir noteikumi, kas bērnam jāievēro. Nākamajā dienā vēl varam pārrunāt notikušo, bet daudzas dienas pēc kārtas par to runāt nevajag!»

12. Motivācijas atrašana

Ja bērns nevēlas veikt pašaprūpes darbības (piemēram, ģērbties vai tīrīt zobus), mēģiniet viņam sniegt izjūtu, ka viņš to var paveikt, tā stiprinot bērna pašvērtējumu. To var veicināt, mēģinot ieviest sacensību pašam ar sevi, piemēram, es ticu, ka šodien tev sanāks noģērbties un uzvilkt pidžamu ātrāk nekā vakar. Neatkarīgi no tā, cik bērns tālu ticis, paslavē viņu par progresu: o, skat, cik tālu tu jau esi ticis! Tev ir izdevies uzvilkt pidžamas bikses. Svarīgi nedod bērnam pārāk sarežģītu uzdevumu, ar ko viņš netiks galā.

13. Privilēģiju liegšana

Šo metodi var lietot retos gadījumos, to nav ieteicams izmantot kā disciplinēšanas metodi ikdienā, jo privilēģiju liegšana nemāca bērnam, kā citā reizē uzvesties vēlamā veidā. Metode strādās tikai tad, ja bērns pavada daudz laika kopā ar vecākiem rotaļās un spēlēs, lai attiecībās ir vieglums un jautrība, nevis bērns dabū uzmanību tikai tad, kad vecāki viņu disciplinē. Riski, izmantojot privilēģiju liegšanu, ir, ka bērns izjutīs aizvainojumu, netaisnību un dusmosies uz pieaugušo, jo nespēs sasaistīt savu rīcību ar vecāku piemēroto disciplinēšanas metodi.

14. Dabiskās un loģiskās sekas

Par sekām vecāki ar bērniem vienojas jau iepriekš, te palīdzoši var būt arī izrunāt ģimenes noteikumus. Sekas iestājas uzreiz pēc rīcības, un pat tad, ja ir atliktas uz laiku, bērns redz saikni starp rīcību un sekām. Sekas māca bērnam, kā labot nodarīto pāridarījumu. Tas prasa konsekvenci no vecāku puses.

Katru reizi, kad bijusi nevēlama uzvedība, runājiet ar bērnu, stāstiet par sekām un tās piemērojiet. Piemēram, ja tiek izlieta tēja, tā ir jāsaslauka. Ja bērns pārāk neuzmanīgi spēlējas ar rotaļlietu un tā saplīst, tad vairs nav, ar ko spēlēties.

Tās ir dabiskās sekas, bet vienmēr tās izmantot nevar. Ja tu nepaēdīsi pusdienas, tad nedabūsi konfekti. Tās nav dabiskas, bet loģiskas sekas. Lai pielietotu loģiskās sekas, bērnam ir jāzina noteikumi. Seku noteikšana ir jāapgūst, tādēļ ne vienmēr vēlamais efekts ir sasniedzams uzreiz. Iespējams, vecākiem būs vairākkārt jāatkārto noteikumi un loģiskās sekas, kas iestājas pēc to pārkāpšanas. Pārmaiņām ir vajadzīgs laiks.

Zināji?

Visbiežāk bērna negatīvā uzvedība ir koriģējama, ja visi audzināšanā iesaistītie pieaugušie ievēro vienotus un noteiktus pamatprincipus. Tiklīdz pieaugušo vidū radīsies domstarpības, bērni to izmantos, lai neievērotu noteikumus.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs