• Šobrīd

    weather img

    Rīga +22°C Skaidrs, D/DR vējš, 1.03 m/s

    UZVARI CĪŅĀ AR BLAUGZNĀM

    Bērna dusmas ir labas un vajadzīgas, bet kā tās izturēt?

    Bērns
    Dace Rudzīte
    Dace Rudzīte
    12. februāris, 2021
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Shutterstock
    Kad mans dēls dusmojas, skatos uz viņu un redzu sevi: tieši tāpat kā mamma, viņš paaugstina balss toni, aktīvi žestikulē vai ar plaukstu skaļi uzsit pa galdu. Apzinos, ka tas nav labākais dusmu izpaušanas veids, bet saprotu arī, ka ne visiem pieaugušajiem šūpulī ielikta prasme dusmas izdzīvot un palaist vaļā. Par laimi, nekad nav par vēlu mācīties pieņemt un izturēt gan savas, gan bērna dusmas. Konsultē psiholoģe Inga Dreimane.

    Dusmas – dabas dota emocija

    Dusmas ir viena no emocijām, ar kurām piedzimstam un kurām ir ļoti būtiska nozīme gan bērnībā, gan tālākajā dzīvē. Reizēm maldīgi domājam, ka dusmas vienkārši ir bērna niķi un kaprīzes, bet tā nav! Dusmas ir pirmā subjektīvā reakcija uz notiekošo, bet niķi veidojas, ja pieaugušais nav pratis bērnam palīdzēt tikt ar dusmām galā.

    Dusmas ir enerģiska reakcija, nepieciešamība cīnīties par savu drošību un vietu zem saules. Dusmas ir stāsts par katra noteiktajām robežām un vajadzībām. Neviens bērns neaug siltumnīcā, neviens pieaugušais nevar 100% uzminēt, kas bērnam vajadzīgs, tāpēc bērna dusmošanās ir dabiska. Ja vecāki nemitīgi jau iepriekš paredz un piepilda visas bērna vēlmes, viņš aug pasīvs, neizjūt ne dusmas, ne bailes, ne skumjas – viņam nav vajadzības veidot mijiedarbību ar citiem. Ja vecāks ļauj bērnam izdzīvot dažādas emocijas, tai skaitā dusmas, un reaģē uz tām, mazais cilvēks attīstās labvēlīgi un iemācās pieņemt dzīvi tādu, kāda tā ir.

    Ko ar dusmām darīt?

    1. Lai gan mūsos ir iekšēja vēlme uzreiz mainīt bērna uzvedību un panākt, lai viņš beidz dusmoties, dusmas vajadzētu atpazīt un izteikt vārdos. Kad bērns sadusmojas, jo viņam, piemēram, nedod konfektes, vecāki bieži saka: «Beidz niķoties! Nedusmojies, tas nav labi!» Tādā veidā bērna emociju noliedzot un aizstumjot projām. Tad mazajā veidojas dusmas par to, ka viņam neļauj dusmoties. Pieņemt bērna dusmas nozīmē viņam teikt: «Varētu būt, ka esi dusmīgs, jo es nedodu tev tagad našķi. Zinu, ka tu to gribi, bet sarunājam, ka konfektes būs pēc vakariņām!»

    Līdzīgi rīkojas arī tad, ja bērniņš ir vēl mazs un nerunā. Piemēram, mamma vakarā pārnāk no darba un gaida, ka gadu vecais mazulis viņu aiz priekiem samīļos. Taču mazais mammu apķer un iekož viņai vai iesit, jo viņa pārāk ilgi bijusi projām. Mazais nevar izteikt vārdos to, ko jūt, bet mamma bieži vien saniknojas, ai, ko tu dari! Taču svarīgi nenoraidīt bērna emocijas, bet saprast, ka bērns vienkārši ir dusmīgs, un viņam to pateikt: «Redzu, tu esi dusmīgs!», nepaužot nekādu attieksmi vai vērtējumu. Jo dusmas nav ne labas, ne sliktas, tās vienkārši palīdz aktīvi apzināties, ka manas robežas ir aizskartas un vajadzības nav ievērotas.

    2. Meklēt veidu, kā bērns var izpaust dusmas, bailes un skumjas. Mūsu kultūrā pastāv nerakstīta vienošanās – ja cilvēks ir skumjš, viņš raud, ja cilvēks ir dusmīgs, viens kliedz, cits burkšķ vai cērt durvis. Bet otra nerakstītā vienošanās ir, ka šo uzvedību mēs nepieņemam – tātad dusmas noliedzam. Tāpēc ģimenē vajadzētu vienoties, kā mēs izpaužam dusmas. Piemēram, rupji lamāties nedrīkst, bet dusmās drīkst pateikt kādu žargona vārdu, piemēram, johambīlīt vai kādu citu, kas iegājies jūsu ģimenē. Vēl labāks variants – ja bērns var pieiet pie mammas vai tēta un pateikt: «Esmu dusmīgs!», nevis krāt dusmas sevī. Ja dusmas tur sevī, pēc laika notiek sprādziens, var sākties psihosomatiskas saslimšanas, un tas ir vēl ļaunāk nekā reizēm dusmās izkliegties.

    3. Ļaut dusmām aiziet prom pašām, nevis tās aizdzīt. Izklausās savādi, bet būtībā vienkārši. Piemēram, mamma pārnākusi pēc darba bērnam apsola, ka paēdīs vakariņas un tad ar mazo paspēlēsies. Taču uzreiz pēc ēšanas viņa metas mazgāt traukus, un bērns, protams, ir dusmīgs. Viņš saprata, ka paēdīsim un uzreiz spēlēsimies, bet tā nenotiek, un ir aizskartas bērna intereses. Tāpēc labākais ir solījumu izpildīt un atstāt trauku mazgāšanu vēlākam laikam vai arī atzīt, ka solījums nav izpildīts, atvainoties un bērnu apskaut. Tas nozīmē nenoliegt viņa dusmas, bet ļaut tām aiziet, jo bērns jau mammai piedod, ka viņa nepaspēlējās uzreiz, bet izdara to vēlāk. Ja bērns nevēlas un pretojas, nevajag viņu apskaut, bet vienkārši būt klāt un ik pa laikam kaut vai viņam pieskarties. Ja bērns atsaucas uz pieskārienu, var viņu apskaut.

    4. Būt šeit un tagad, koncentrēties uz procesu, nevis rezultātu. Tiklīdz pieaugušais koncentrējas uz rezultātu, viņš aizveras bērnam, kurš ar savām dusmām sauc mammu un tēti atpakaļ. It kā saka: «Redzi mani nevis kā objektu, ko aizvest uz dārziņu, bet redzi mani kā savu bērnu, kuram tagad vajag uzmanību!» To īpaši var novērot vakaros, kad jāiet gulēt, rītos, kad jādodas uz dārziņu, kad jāģērbjas, jāmazgājas, veikalā. Šādā brīdī vecākam primārais ir rezultāts – bērns jānoliek gulēt, bērns jāaizved uz dārziņu, jāiepērkas! Daudziem vecākiem pazīstama situācija: pirmdienas rīts, jādodas uz dārziņu, bet bērns nevar pamosties, nevar saģērbties utt. Uzvelkas vecāki, uzvelkas bērns. Tāpēc šādā brīdī daudz būtiskāk ir nevis fokusēties uz ātrāku nonākšanu dārziņā, bet koncentrēties uz to, kas ir un ko šobrīd darām: skatīsimies, cik ātri varam sataisīties, tik ātri to arī izdarīsim. Skaidrs, ka arī vecākiem noteiktā laikā jābūt darbā un bezgalīgi ievilkt taisīšanos uz dārziņu arī nevar. Bet tad atkal būtiski bērnam stāstīt: «Zinu, ka tev gribas pagulēt, bet mājās tevi atstāt nevaru. Tāpēc mēģini piecelties un apģērbties.» Parasti tētiem savākt bērnu sanāk ātrāk un labāk, un ar mazākiem niķiem, tikai mammas pēc tam šausminās, kā tā cepure bija uzlikta, zeķes uzvilktas otrādi… Taču tētis visu vienkārši izdara un necenšas būt perfekts, kā tas biežāk notiek ar mammām.

    Jāmainās vecākiem!

    Ja bērns uzvelkas, mamma uzvelkas, bērns kliedz un mamma kliedz, un tētis pa vidu vēl burkšķ par sataisīto traci, jāatceras viena lieta – bērns pirmais nemainīsies. Ja vēlas izmaiņas bērnā, jāmainās vecākiem! Pastāv arī sakarība: dusmīgiem vecākiem ir dusmīgi bērni. Ja vecāks ir trauksmains, arī bērns tāds veidojas, ja vecāks ir mierīgs, arī bērns veidojas mierīgāks. Ja vecāks ir nīgrs un dusmīgs, arī bērns tāds ir. Diemžēl, objektīvi skatoties, mums nav iemācīts pieņemams veids, kā ar savām dusmām rīkoties. Vecāki paši nespēj pieņemt un izturēt savas dusmas. Viegli pateikt – pieņemiet savas dusmas –, bet grūti to izdarīt. Dabiski, ka mammai krīt uz nerviem tas, ka istaba visu laiku ir bardakā, maizes drupačās, visur līp un ķep. Mammai gribas, lai grīda ir tīra, lai, ejot basām kājām, tās nekļūst netīras, lai nav jāuzkāpj uz mašīnām vai asiem klučiem. Kad viņa sasit kāju un sadusmojas, viņa uzreiz pieņem, ka viņai uz nerviem krīt bērns. Bet tā nav! Šādu reakciju izraisa tas, ka mammai nav savas telpas, viņa smok esošajā dzīvē. Kur ir mammas iespēja staigāt basām kājām? Kur ir mammas iespēja atpūsties un uzkrāt enerģiju, ko pēc tam atdot bērnam? Kur ir mammas iespēja atpūsties no darba? Tāpēc, atbildot, ko darīt ar bērna dusmām, pirmais jautājums ir: ko mamma dara ar savām dusmām? Ja pieaugušajā ir dusmas, jāskatās, kas zem tā slēpjas. Cilvēku var salīdzināt ar aisbergu – ir redzamā daļa, un tās ir mūsu sajūtas: «Au, atkal uzkāpu uz kluča!» Un ir dusmas jeb tā aisberga daļa, kas slēpjas ūdenī. Vai mamma ieskatās, kas ir zem ūdens? Kāpēc viņai ir dusmas? Tāpēc, ka trūkst gaisa? Vietas un laika sev? Vai netīrā grīda un kluči ir atgādinājums par to, ka viņa netiek galā? Tad vērts padomāt, kas notiek ar mammas vajadzībām? Kuras vajadzības nav piepildītas, un kur viņa tās var piepildīt? Vai viņa savas vajadzības mēģina piepildīt caur bērnu? Pērk meitai skaistas kleitiņas, un, kad viņa tās sasmērē, mamma atkal ir dusmīga?

    Reizēm mammas domā, ka bērns viņas darīs laimīgas. Kas tā bērnam ir par atbildību – darīt mammu laimīgu! Ko mamma dara pati, lai sevi darītu laimīgu un lai viņa savai dzīvei saredzētu jēgu?

    Mammas telpa

    Nav citas burvju receptes, kā mazināt savas un pieņemt bērna dusmas, kā vienīgi saprast savas vajadzības un noteikt prioritātes, neaizmirstot arī bērnu un vīru. Katram pieaugušam cilvēkam ir dabiska vajadzība pamielot sevi fiziski, intelektuāli un garīgi un veltīt laiku tikai un vienīgi sev. Ja mamma sporto, viņa sporto, un pārējie ģimenē to iztur un tiek galā, jo visi zina – kad mamma izsportosies, ieguvums būs daudz lielāks, nekā ja viņa uz sporta zāli netiks. Tas pats attiecas uz tēti, jo arī viņam vajag savu telpu, un vēl vajag telpu, kur mamma un tētis satiekas kā sieviete un vīrietis. Daudzreiz mamma apzinās, ka viņai vajag laiku sev, bet neatļaujas to paņemt. Kā atņemšu laiku bērnam, jo tā jau maz esmu ar viņu kopā… Šādā brīdī vērts atcerēties, kurā brīdī biji priecīga par savu mammu un kad ar viņu juties drošībā? Vai tad, kad viņa bija pārgurusi, darbos ierakusies un dusmīga vai kad bija smaidīga un atpūtusies?

    Bērns vēlas redzēt laimīgus vecākus. Bērns neiemācīsies rūpēties par sevi, ja vecāki nerūpēsies par sevi. Ja vecāki nerūpējas par sevi, bērns iemācās, ka rūpes par sevi ir kaut kur ārpusē, tātad kādam par mani ir jārūpējas. Tāpēc vecākiem jāatrod laiks sev! Var sākt kaut vai ar 15 minūtēm dienā. Tad visbiežāk mammai ir jautājums: ko darīt? Kod pirkstos un sāc domāt, ko darīt. Kādi bija tavi hobiji? Ko tev patīk darīt? Kad būsi atradusi veidu un laiku, kā atgūt enerģiju, dusmas tik viegli neattīstīsies. Uzkāpsi uz kluča, bet paiesi garām, nevis eksplodēsi. Vai vieglāk spēsi ieraudzīt citu iespēju, piemēram, uztaisīt kluču celtniecības laukumu, ārpus kura neviens klucis nedrīkst būt vai arī tas būs atkritumos.

    Labs noskaņojums visiem

    Labu noskaņojumu, kurā mazāk vietas dusmām, bērnam palīdz radīt kopīgi rituāli, kas sagādā labsajūtu kā mazajam, tā lielajam. Visvieglāk rituālu izdomāt gulētiešanai, kopīgām vakariņām, rītam. Piemēram, katru vakaru lasīt pasakas vai ēst kopīgas brokastis.

    Ieteicams paskatīties, vai bērnam ir nodarbes, kas stimulē visus piecus receptorus – smaržu, garšu, redzi, ožu, tausti. Lai gan pierasts, ka galvenās ir redze un dzirde, svarīgas ir visas piecas maņas. Piemēram, smarža būtiski ietekmē cilvēka noskaņojumu, jo ožas centri ir cieši saistīti ar emociju centriem. Tāpēc piedāvā bērnam izbaudīt smaržu, ļaujot piedalīties ēdiena gatavošanā un izsmaržojot biezpienu, gaļu, augļus, ļaujot paostīt, kā smaržo dubļi. Parasti uzskata, ka cilvēkam ir absolūtā dzirde, bet absolūtā pakāpe ir arī smaržai, garšai, taustei un redzei. Pamanot, kura maņa bērnam jutīgāka, vieglāk atrast nodarbes kopā ar bērnu. Ja bērns nianses uztver audiāli, ar viņu daudz jārunā, arī par emocijām. Viņam patiks dziedāt, lasīt, skaļi spēlēties. Ja bērnam izteikta redzes uztvere, viņam patiks zīmēt, mīcīt, klāt galdu.

    Jāpadomā arī, kā bērns ikdienā var atslābināties, piemēram, izvārtīties pa grīdu, paklāju, aktīvi izspēlēties ar bumbu. Varbūt mamma viņam pamasē muguriņu, aizved uz mežu vai jūru būvēt smilšu pilis – tie visi ir stresa mazināšanas veidi, kas palīdz būt mierīgākam un mazāk dusmīgam. Tāpat bērnam svarīgi zināt, ka būs brīdis, kad viņš no vecākiem saņems visu uzmanību sev, un nevis reizi gadā, bet reizi dienā. Pat ja mamma vai tētis strādā vakaros vai maiņās, var, piemēram, bērnam rakstīt un likt zīmītes zem spilvena, pie zobu birstes. Vai tad, kad beidzot ģimene ir kopā, izbaudīt to tik ļoti, lai bērnam un arī pieaugušajiem labo emociju pietiktu ilgākam laikam.

     

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    Auto

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+