Aktrise un sešu bērnu mamma Aurēlija Anužīte: mīlestība neizpaužas izdabāšanā

Personība
Agnese Meiere
18. decembris, 2019
2 komentāri

Drukāt

Saglabāt

Foto: Aiga Rēdmane, stils - Agija Vismane
Aktrise AURĒLIJA ANUŽĪTE ir sešu bērnu mamma, jaunākajiem no tiem – dvīņiem – ir tikai desmit mēneši. Aurēlija nenoliedz, ka šo to zina par bērnu audzināšanu, taču stiprāka par zināšanām ir mātes intuīcija. «Ar atziņām jābūt ļoti uzmanīgām, jo bērnu audzināšanā atziņa, kas šķita laba šodien, pēc divām nedēļām var likties nepareiza un neefektīva. Tāpēc svarīgākais vecāku uzdevums ir mīlēt un būt godīgiem pret sevi un bērniem.»

Noteikumi bieži grib mūs padarīt vienādus, bet tas nav iespējams! Šodien ir tik daudz noteikumu, kurus izstrādājuši dažādi speciālisti un kurus attiecina uz visiem bērniem. Bet pasaule nesastāv no vienādiem cilvēkiem! Vienam jābūt kašķīgam, citam kompleksainam, vēl kādam kautrīgam vai bravūrīgam. Viens būs pateicīgs par vismazāko sīkumu, otram nemitīgi būs jāatgādina, ko viņš saņēmis, bet nav novērtējis.

Ar to pasaule arī ir interesanta, ka mēs esam ļoti dažādi. Visi seši mani bērni auguši vienādos apstākļos, vienādi audzināti, bet katrs ir pilnīgi citāds.

Daudzbērnu ģimenē atvēlēt individuālu laiku katram bērnam nav iespējams. Un tā nav traģēdija. Jo tas, kas cilvēkus vieno, ir darbs, nevis individuālas pārrunas. Kā tad vecos laikos desmit un vairāk bērnu ģimenēs izaudzināja lieliskus cilvēkus? Kas bija šo ģimeņu pamats? Darbs.

Ja mēs gribam veselīgas latviešu ģimenes, goda vietā jāliek darbs, pienākumi un tikai pēc tam katra tiesības.

Manuprāt, pieļauta milzīga kļūda – liekot tiesības pirmajā plānā, ir panākta situācija, ka bērni tiek audzināti par patērētājiem, nevis devējiem.

Bērniem jāmācās rūpēties par otru, pielūkot, lai aiz viņiem viss paliek tīrs un sakopts. Mīļie valstsvīri, tas ir pirmais, kas būtu jādara, – atkal jāļauj un pat jāliek bērniem tīrīt savu klasi skolā. Tas ir tikai dabiski, ka katrs aiz sevis savāc telpu. Viss rodas no darba, nekas nerodas no slinkuma.

Tas, ka bērns drīkst visu, ir zemas kultūras pazīme. Mammas sliktā nozīmē ir iemācījušās sargāt savus bērnus, uzskatot, ka viņu bērns ir karalis, kuram atļauts viss. Izlaistus bērnus var pamanīt jau pa gabalu – viņš var runāt, kādā tonī grib, var teikt, ko grib. Bet šādi tiek sabojāta bērna turpmākā dzīve, jo jau bērnībā neviens ar tādu negrib ne draudzēties, ne aicināt ciemos.

Mana vecmāmiņa sacīja, ka vecākiem daudz jādara, lai bērns izaugtu pieklājīgs. Svarīgi ir iemācīt nepārkāpt citu cilvēku personīgo teritoriju, ievērot citu cilvēku noteikumus.

Bērni ātri aizies no savu vecāku ģimenes. Taču tikai to, kurš rēķināsies ar otru, mīlēs arī citur.

 

Kas notiek, kad šie karaļi sāk meklēt darbu? Visi taču vēlas strādāt ar cilvēkiem, kas apkārtējos ciena, uz kuriem var paļauties, ar kuriem iespējams rēķināties. Bet karalis to nemāk, un tā ir tikai vecāku vaina. Ir milzīga gudrība iemācīt bērnam būt pazemīgam, nevis vīzdegunīgam. Ikvienu vīzdegunīgo dzīve diemžēl sitīs tik ilgi, līdz viņa deguns nolaidīsies…

Mīlestība neizpaužas izdabāšanā. Mīlestībai ir konkrētas robežas – slikti, labi, drīkst, nedrīkst. Pārējās ir nianses. Normālā, inteliģentā ģimenē audzis bērns, kas mācīts ievērot robežas, rēķināties ar citiem, varbūt būs mazliet kompleksains, bet tas nebūt nav slikti. Jo tieši šie bērni kļūst par cīnītājiem. Esmu pārliecināta, ka tieši tās grūtības, ar kurām izaugām, – vienam bija mazāk uzmanības, citam tās bija par daudz – veidojušas mūs par interesantiem cilvēkiem. Uzreiz arī rodas jautājums, kāpēc tam vienam bērnam uzmanības bija par daudz? Varbūt viņš jau no sākta gala to prata saņemt vairāk nekā citi? Savukārt tam, kurš uzmanību iegūt nemāk, tā būs lieliska skola, lai iemācītos. 

Vienam jūtīgam bērnam pietiek, ka stingrāk paskatās, – viņš jau saprot, ko drīkst un ko ne. Cits paklausa tikai tad, ja paceļ balsi un pasaka, ka tepat aug arī žagariņi. Tas, lūk, ir individuālais laiks katram bērnam – atrast tieši viņam piemērotāko pieeju. Nevis rūpēties tikai pabarojot, apģērbjot, apčubinot, bet audzinot!

Mēs bērnus nogrūžam auklītēm, bērnudārzos, skolās, bet ko mēs paši ieguldām? Ne katrs vecāks grib audzināt, jo tas ir visgrūtākais uzdevums.

Bet bērnu audzināšana ir piemērs, kā es tieku galā ar savu dzīvi. Man, tāpat kā visiem cilvēkiem, ir dažādas ne pārāk tīkamas rakstura īpašības, un tieši audzināšanā, visu dienu komunicējot ar bērniem, parādās, vai es tās atzīstu, kā es ar tām cīnos un vai vispār tieku galā.

Svarīgi neaudzināt bērnus siltumnīcas apstākļos. Būtiski ļaut bērnam kļūdīties. Pat ja vecākiem jau ir skaidrs, ka bērna lēmums ir nepareizs, ka nekas labs no tā nesanāks, svarīgi atbalstīt un palīdzēt. Pretējā gadījumā būs aizvainojums uz vecākiem un ilūzija, ka viss būtu izdevies, ja ne tie vecāki…

Sarežģītas situācijas attīsta, norūda bērna nervu sistēmu, iemāca cīnīties ar grūtībām. Visiem patīk skolotājas, kas ļauj norakstīt. Vecāki, kas visu ļauj… Jo mīl taču! Nē, tā nav mīlestība, tā ir vienaldzība. Bērnu patiesi mīl tie, kas ir stingri, pamācoši, kam lūst sirds, bet kuri nepiekāpjas, jo zina – tas nāks bērnam par labu.

Visvairāk man bail no liekulības. Modernā psiholoģija māca, kā ar bērnu jārunā, kādā tonī tas jādara un kādi vārdi jālieto. Tāpēc ar bērnu it kā runājam mierīgi un laipni, bet ar sakostiem zobiem, jo iekšā viss vārās. It kā smaidot, bet domās iekniebjot. Es uzskatu, ka tas ir liekulīgi. Man daudz svarīgāk šķiet būt godīgam, bet savaldīgam.

Ja neizdodas būt savaldīgam, godīgi pateikt – jā, es varbūt biju nikna, nesavaldīga, bet… tāpēc, ka tu darīji lietas, ko es teicu – nedrīkst.

Pavisam nesen lasīju – uz sliktu atzīmi vecāki nedrīkst reaģēt kritiski, tas pazemojot bērnu, sagraujot personību. Jāsaka: «Tas nekas, nesatraucies, nākamreiz būs labāk.» Bet! Ja bērns ir ilgi bijis ar draugiem vai vienkārši spēlējies un tāpēc nav izmācījies un saņēmis sliktu atzīmi, es nemūžam neteikšu – tas nekas. Personības audzināšana ir iemācīt pildīt savus pienākumus. Un tad, ja tas neizdodas objektīvu iemeslu dēļ, izdomāt veidus, kā palīdzēt.

Svarīgi bērnam iemācīt pēc iespējas tikt galā pašam. Es savus bērnus gribu izaudzināt tādus, kas vairāk palīdz citiem, nevis prasa palīdzību sev. Nenoliegšu, ir situācijas, kad jāmāk arī lūgt. Tomēr par ikdienību vajadzētu kļūt spējai dot.

Ģimenē bijām trīs meitas, un jau no pusaudža gadiem vecāki mūs mācīja būt patstāvīgām. Viņi maksāja par mūsu izglītību augstskolā. Bet uzskatīja, ka savām interesēm – apģērbam, izklaidēm – jaunietim jānopelna pašam. Jau kopš pirmās saņemtās algas pateicībā no visas sirds centos dalīties ar savu peļņu, dot naudu mammai. Jo tieši viņa mani izveidoja tādu, lai es to spētu.

Lai gan finansiāli varam atļauties atbalstīt savus bērnus, līdzīgi, kā audzināja mani, audzinām arī viņus.

Ja es atņemu cilvēkam iespēju strādāt pašam un saprast, ka elektrība, gāze un ūdens nav par brīvu, es viņu bojāju!

Kaut gan… Iedot, protams, ir vieglāk, nekā skatīties, kā tavs bērns cīnās. Neizsakāms prieks ir redzēt, cik labi mans vecākais dēls Mikus tiek ar visu galā. Viņš dzīvo patstāvīgu dzīvi, strādā un Ziemassvētkos katram bērnam – viņu nav maz – bija sarūpējis dāvaniņu.

Svarīgi bērnam iemācīt komunicēt. Diezgan daudz laika pavadām Austrijā, un visur, kur eju ar pieciem bērniem, izjūtu pozitīvas komunicēšanas lādiņu. Ar kaimiņu laipni parunāties, pajokot ar apkalpojošo personālu… Baznīcā, tirgū, pilsētā visi ucina manus bērnus, piedāvā pieskatīt, kamēr iepērkos. Tā ir iekšēja, paaudžu paaudzēs mantota kultūra. Atgriežoties Latvijā, mēģināju tāpat komunicēt arī šeit. Ar nepazīstamiem cilvēkiem pajokoju, mēģināju uzsākt sarunu, bet pretī saņēmu noraidošu acu skatienu un klusēšanu. Cilvēki neuzticas, domā, ka man ir kādi slēpti nolūki.

Ieklausīties aizrādījumos un ņemt tos vērā ir labi un pareizi. Austrijā pienāca kāda kundze un ļoti pieklājīgi aizrādīja, ka barot pīles ar baltmaizi nedrīkst. Man bija divas izvēles: sadusmoties un pateikt – mēs Latvijā tā darām, un nekas tām pīlēm nenotiks – vai pieņemt viņu tradīcijas, viņu kultūru un to mācīt arī saviem bērniem. Mums ir jārespektē noteikumi, un katrā ģimenē tie būs citi. Par katru cenu pastāvēt uz savām tiesībām ir pārprasta demokrātija un brīvība.

Ir reizes, kad jāatkāpjas. Nesen ar bērniem biju Ķeizarmeža pludmalē. Mani bērni bija uzcēluši skaistu smilšu pili, taču brīdī, kad viņi ar to rotaļājās, pienāca kāda meitenīte un sāka šo pili jaukt. Mana jaunākā meita pieturēja meitenes roku, lai viņa to nedarītu. Un kas notika? Meitenes māte apvainoja manus bērnus, ka viņi neļauj svešajai meitenei spēlēties…

Māte bija slinka. Par slinku, lai kopā ar savu bērnu apsēstos smiltīs un uzceltu savu pili.

Par slinku, lai paņemtu savu bērnu pie rokas, pievestu pie manējiem un pavaicātu, vai drīkst draudzēties. Tai brīdī saviem bērniem teicu – iesim prom un uzcelsim citu pili, nestrīdēsimies.

Šī bija situācija, kas ļāva maniem bērniem uzskatāmi parādīt – es neesmu pasaules naba. Un ka ir situācijas, kad labāk ir vienkārši aiziet. Vienīgais, ko nožēloju, – ka tai brīdī dusmojos un nespēju pasmaidīt.

Esmu par stingrāku audzināšanu. Par to, ka skolotāji skolā drīkst būt stingrāki. Kāpēc pret to izveidojusies nelabvēlīga attieksme? Tāpēc, ka starp desmit stingriem, cieņpilniem skolotājiem gadās viens, kas stingrību izmanto, lai bērnus pazemotu. No tā ciešam arī mēs, vecāki.

Lai bērni klausītu, man viss jāsaka divas trīs reizes. Gribas, lai klausa ar vienu. Ir brīži, kad speciāli neklausa, pārbauda robežas. Uzreiz ausīs skan psihologi – tu traucē bērnam attīstīties, tu neļauj viņam izvēlēties. Kādu dienu izdomāju, ka viss jāizrunā, un sīki un smalki skaidroju, kāpēc nedrīkst. Kāda domāšana, kāda izvēle?! Nevaru katru nieku tā analizēt, man jāaudzina pieci bērni! Ja ir pateikts – never vaļā atvilktnes –, tad tās nedrīkst vērt vaļā, un viss. Tāpēc mans lai ir un ir .

Es neesmu draudzene, es esmu mamma! Tā saku saviem bērniem, un tā mamma reiz teica man.

Proti, savulaik skatījos uz draudzenēm un apskaudu, ka viņām mammas ir kā labas draudzenes. Var gan paplēsties, gan visādi citādi izdarīties. Taču, kā reiz teica mana mamma, draugu tev var būt daudz, bet mamma viena. Kāpēc tas tik svarīgi? Jo būt mammai ir ļoti īpaši. To, kas dots mammai – gudra sirds –, nevar aprakstīt un iemācīt neviena teorija un neviens psihologs. Es savus bērnus jutīšu tā, kā nejutīs neviena cita.

Mammas talantam jāļauj attīstīties. Diemžēl šobrīd pārāk daudz mammu vairs neklausa, nedzird savu sirdi, bet dara tā, kā saka internets. Taču, ja ļaujas mammas būtībai, ar katru nākamo bērnu attīstās mammas intuīcija. Ja jūti, ka bērns ielas malā jāpietur pie rokas, dari to. Dari pat muļķīgākās lietas, ja jūti – to saka mātes sirds. Tai vienmēr būs taisnība. Atcerēsimies Bībeles stāstu, kā gudrais ķēniņš izšķīra strīdu par bērnu un pārbaudīja, kura ir īstā mamma. Neīstā mamma teica – griez bērnu uz pusēm, puse man, puse tai otrai. Bet īstā mamma teica – nē, negriez pušu, es viņu atdošu.

Mammai jālūdz par saviem bērniem Dievs. Lai ir svētīti viņu ceļi, viņu draugi, lai viss notiek ne pēc mana, bet Dieva prāta. Izklausās smieklīgi, bet es jau šobrīd lūdzu par otrajām pusēm saviem bērniem. Jo ir tik svarīgi, kādas ģimenes reiz veidos viņi. Un tas nemaz nav tik tālu… Lūdzu Dievu ik reizi, kad nezinu, kā rīkoties. Un tādu reižu dienā ir ļoooti daudz.

Kopā! Bērni grib, lai vecāki darbojas kopā ar viņiem. Aizvedu bērnus lēkāt pa batutiem, un tā bija vislielākā laime, kad kopā ar viņiem lēkāju.

Ik gadu visi kopā dodamies uz Austriju, taču nelidojam ar lidmašīnu, bet braucam ar automašīnu. Lidmašīnā nekad nejutīsi tādu kopību, katrs skatīsies savā planšetē, grāmatā… Bet mašīnā mēs septiņpadsmit stundu esam kopā. Cik autiņbiksīšu jānomaina, cik strīdu jāatrisina… Bet tieši šāds pārbaudījums ļoti satuvina ģimeni.

Vecākiem ir pienākumi – iemācīt patstāvību, pieskatīt, aprūpēt… Strādāt bērna labā. Pienākumi prasa upurēšanos, citādi nav iespējams. Nevis bērnu laukumiņā sēdēt un lasīt grāmatu, bet stāvēt kājās aptuveni tai vietā, kur atrodas bērns, un būt uzmanīgam. Lai tad, ja vajadzēs, tava palīdzīgā roka būtu tuvumā un pirmā satvertu, piemēram, krītošu mazuli.

Taču nedrīkst krist arī otrā grāvī – izdabāt bērnu vajadzībām. Pēkšņi piefiksēju, ka gluži kā darba pienākumu veicu bērnu izklaidēšanu – tad ekskursijā, tad uz bērnu laukumu… Mēs strādājam, pelnām, apkalpojam un vēl izdabājam. Tas nav pareizi. Ja vecāki pārvēršas tikai par apkalpojošo personālu, ģimenē rodas krīzes situācija. Bērniem jāmāca, ka pastāv ne tikai viņu, bet arī mammas un tēta intereses.

Intervija publicēta žurnālā Ieva (2017. gads, Nr. 36).

Novērtē rakstu

Lasi citur

2 komentāri

Elza Medvecka
Paldies tev Aurelija par pareizu attieksmi bērnu audzināšanā. Tieši tā arī mani vecāki audzināja mūs 4 bērnus sākot no 1941 gada. Tu Aurēlij būtu ļoti laba PASAULES BĒRNU AUDZINĀTĀJA. Kaut mūsu 100 gudrajām galvām būtu drosme pieņemt likumus kas dotu bērniem pienākumus vispirms pēc tam tikai tiesības.

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs