Rīga +2°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
(..) – Kā tev šķiet, kādi ir lielākie izaicinājumi, ar kuriem jāsastopas mūsdienu vecākiem?
– Man šķiet, ka daudzi mūsdienu vecāki ļoti glorificē savu bērnu, ļoti pārspīlēti mēģinot panākt atzinību, ka viņš ir labs vecāks. Bērnam ir liels stress, ja nāk virsū tās mantu mantas, lietu lietas. Un tad ir šī salīdzināšana, kuram bērns attiecīgā vecumā jau spēj izdarīt to un to, kuram ir labāka bērnu ballīte utt. Bet bērnam vajag īstu bērnību, vajag saplēst bikses, skriet savā pagalmā, dauzīties un blēņoties. Protams, vajag arī noteikumus, tāpat kā sunītis, bērns kļūst nemierīgs, ja viņam nav noteikumu. Bet nevajag šo hiperaprūpi, nevajag bērna vietā sakošļāt ēdienu… Es pati ar to esmu grēkojusi, jo man ir bijis daudz jāstrādā, un tad man šķiet, ka vajag bērna labā izdarīt vairāk, nekā viņam tajā mirklī ir nepieciešams. Labi, ka draudzene man sit pa pirkstiem, jo esmu pārkāpusi robežu. (Smejas.) Tad saprotu, ka man nevajag pārieguldīties, bet vienkārši ar bērnu parunāt, attiecībās aiziet dziļāk.
– Kāda tu pati esi kā mamma? Meita Emīlija tev piedzima, kad sāki studēt aktieros…
– Meita piedzima, kad mācījos aktieru pirmajā kursā. Es ļoti daudz kavēju lekcijas, meita ķengursomā man daudz kur nāca līdzi. Neatceros, ka es būtu daudz gulējusi, bet negulēju naktīs ne jau ballīšu dēļ, bet tāpēc, ka mācījos. Paldies visiem, kuri man tajā laikā palīdzēja. Paldies manai mammai, kas auklēja mazo Emīliju! Paldies Emīlijas tētim, kurš bija ļoti pacietīgs, paldies auklītei! Mums bija tāds pamatīgs ikdienas menedžments, viss sarakstīts pa stundām…
Es negribu, lai meita jebkad izmanto manus sasniegumus, lai sev kaut ko uzceltu, viņai pašai ir jāgūst panākumi.
Pa šiem gadiem esmu augusi kā mamma, kopā ar meitu esam gājušas cauri daudzām dažādām fāzēm. Man ļoti ātri nācās iemācīties būt mammai. Ja kādai šķiet, ka nebūs laba mamma, ka viņa to nemāk, tad varu teikt, ka mēs kaut ko varam iemācīties, tikai sākot darīt. Tad arī jāsaprot un jāizvērtē, ko liec pirmajā vietā, no kā atsakies, ko vajag iepauzēt. Atceros dienu, kad Emīlija bija aizgājusi uz bērnudārzu un man bija beigušās studijas. Es mierīgi sēžu, varu uzelpot, un ir klusums, es varu nemācīties un nespēlēties ar klucīšiem, bet šajā brīdī darīt to, ko gribu, – skatīties filmu un adīt. Vēl tagad atceros šo sajūtu.
Meita daudz ir bijusi pie manis teātrī, pēc stundām sēdējusi grimētavā un pildījusi mājasdarbus, esmu skrējusi, lai aizvestu viņu uz dejošanu, bet tagad jau Emīlija ir liela – pati iet uz dejošanu, pati sev var uztaisīt ēst, pati izmācīties. Mammas loma nozīmē to, ka visu laiku esi atbildīga vēl par vienu cilvēku, rēķinies ar savu laiku, finansēm, uzvedību. Tās ir tādas elementāras lietas.
(…)
– Kā ir būt Tutai gan veikalā, gan uz ielas, gan dodoties kaut kur kopā ar meitu? Vai tevi nenogurdina mazo fanu uzmanība?
– Jā, publiskās vietās mani pazīst. Mammas skatās, bērni sačukstas, prasa, vai var kopā ar mani nofotografēties. Un tad ir divi varianti, ko es varētu darīt, – vai nu iet garām paceltu galvu un teikt, ka šobrīd neesmu darbā (tas nozīmētu, ka nodaru pāri Tutas tēlam), vai arī nomest jebko, par ko tajā brīdī domāju, ko daru, un pārslēgties uz Tutas tēlu. Bērniem Tuta ir kaut kas maģisks, un man tas ir jānosargā. Labi, ka latviešu bērniem ir kāds pozitīvs tēls, uz kuru viņi var atsaukties, kas viņiem ir svarīgs, jo caur Tutu bērniem varam iemācīt dažādas noderīgas lietas, dot labus padomus, piemēram, paskaidrot par elektrodrošību. Es nedrīkstu samaitāt Tutas tēlu, citādi bērniem zudīs uzticība. Tajā mirklī es kļūstu par Tutas advokātu, nē, drīzāk Tutas miesassargu. (Smejas.)
Protams, ikdienā esmu pavisam normāls cilvēks, kas pārvietojas ar riteni vai automašīnu, staigā pa ielu, iet uz kafejnīcu iedzert kafiju, bet es nevaru sēdēt bārā ar glāzi vīna. Tas attiecas arī uz to, kādus publiskus pasākumus varu apmeklēt, piemēram, stipri būtu jāpārdomā akvaparka apmeklējums. Es kā Tuta to vienkārši nevaru atļauties… Ja eju kaut kur ar meitu Emīliju, man ir jāapstājas, jāpietupstas, lai nofotografētos ar citiem bērniem, bet meita stāv man blakus un gaida, kamēr mamma atkal būs parunājusies ar svešiem bērniem. Viņai, protams, tas jau ir apnicis, bet man ir jāmācās sabalansēt, lai man būtu cieņpilna attieksme gan pret meitu, gan savu darbu.
Visu sarunu ar Lieni Sebri un to, kā pret mazo fanu uzmanību izturas viņas meita Emīlija, lasi Santa+ un žurnālā Mans Mazais.
