Covid-19 un mājas karantīna ar pieciem bērniem

Kad tests izrādās – pozitīvs!
Sindija Meluškāne
Sindija Meluškāne
Privātā dzīve
Privātā dzīve
3. novembris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Meitas orreizēja testēšana un pārējās ģimenes analīžu nodošana notika mājās.
Meitas orreizēja testēšana un pārējās ģimenes analīžu nodošana notika mājās.
Par vienu no Covid-19 upuriem kļuvusi arī žurnāliste Sindija Meluškāne un viņas ģimene, kurā aug pieci bērni, jaunākajam ir tikai pieci mēneši.

Šis skolotāju brauciens uz Kuldīgu…

Oktobra sākumā kādas Rīgas mācību iestādes skolotāji devās ekskursijā uz Kuldīgu, kur tobrīd jau bija koronavīrusa uzliesmojums. Pēc nedēļas 30 šīs skolas skolotājiem bija pozitīvs Covid-19 tests, skolā noteikta karantīna, un abas mūsu meitas, kas mācās šajā skolā, noteiktas kā kontaktpersonas. Veicot kolektīvo skolas bērnu testēšanu, pozitīvas analīzes izrādījās arī vienai no meitām. Dzīvojot mājas karantīnā, pie Covid-19 tika arī pārējā ģimene.

Negribu neko pārmest skolotājiem, arī mēs paši vēl nedēļu pirms skolas slēgšanas karantīnā (9.10.) braucām pie draugiem uz lauku māju, kopā ar citiem draugiem gājām pirtī, sēdējām pie viena galda un bijām cits citam tuvāk par diviem metriem. Neviens no mums nav Covid-19 noliedzējs, tomēr vēl arvien gribējās domāt, ka tas ir kaut kur tur, nevis šeit kopā ar mums.

Covid –19 ontaktpersonas ģimenē dzīve rit ierasto gaitu

Uzzinot, ka viena no meitām ir kontaktpersona, sazinājāmies ar ģimenes ārstu, precīzāk sakot, viņa sazinājās ar mums. Ziņa meitas e-klasē un mūsu ģimenes ārstes zvans pienāca gandrīz vienlaikus. Taču atbilstoši visiem norādījumiem, kamēr vien ģimenē ir tikai cilvēks ar kontaktpersonas statusu, nevis inficētais, visiem pārējiem ģimenes locekļiem jāturpina ierastās gaitas, dodoties gan uz skolu, gan bērnudārzu. Arī tests kontaktpersonai nav jāveic, ja nav saslimšanas simptomu.

Mūsu gadījumā abas meitas testam pieteicām tikai tāpēc, ka daudzo saslimušo skolotāju dēļ skolā tika organizēta kolektīvā testēšana.

Saaukstēšanās simptomi tobrīd bija vērojami tikai meitai, kura skolu tonedēļ nebija apmeklējusi. Viņai tests arī izrādījās negatīvs. Turpretī inficētajai meitai vienīgais simptoms – paaugstināta temperatūra (apmēram 37,5) – ironiskā kārtā parādījās tikai vakarā pēc testa veikšanas. Vēl nezinot testa rezultātus, tobrīd sāka rasties bažas – neizskatās labi. Šī paaugstinātā temperatūra un nogurums tā arī palika vienīgais slimības simptoms, nebija ne klepus, ne iesnu, nekā cita. Pēc dažu stundu pagulēšanas meita pamodās un jau tās pašas dienas vakarā teica, ka tagad jūtoties labi. Gribēja ēst, kas taču parasti tiek uzskatīta par labu zīmi…

Kā atšķirt Covid-19 no citām saslimšanām?


Godīgi sakot, nezinu un domāju, ka tas arī ir viens no klupšanas akmeņiem šīs slimības ierobežošanā. Cik man nācies lasīt citu saslimušo pieredzi, slimības gaita un simptomi ļoti atšķiras. Citiem ir nepatīkams klepus, elpas trūkums, sāpes krūškurvī, augsta temperatūra, galvassāpes. Mūsu ģimenē nevienam temperatūra nebija augstāka par 37,5, klepus nav nevienam, arī ožas un garšas izjūta sākotnēji nebija izmainīta. Nespēks un nogurums raksturīgs arī citām vīrusu saslimšanām, tāpēc vismaz sākotnēji šo vīrusu viegli noturēt par parastu rudens saaukstēšanos.

Nākamajā dienā pēc paaugstinātās temperatūras man bija aizlikts deguns, taču netipiski iesnām, kas ilgst septiņas dienas, šoreiz tās pārgāja jau pēc trim, diemžēl līdzi paņemot arī smaržas sajūtas. Tā tas diemžēl ir, šobrīd ne man, ne vīram vairs nav ožas. Ļoti gribas cerēt, ka pēc izveseļošanās oža atgriezīsies, jo būtu skumji piedzīvot Ziemassvētkus bez piparkūku un mandarīnu smaržas… Nogurums arī jūtams ik dienu, taču kopumā jāteic, ka mums saslimšana norit viegli.

Visbriesmīgākais ir uztraukums – ja nu pēkšņi kādam no mums sākas smaga slimības gaita? 

Pēc citu pieredzē lasītā, tas mēdz notikt strauji. Tāpat zināmas bažas rada, ka šī slimība vēl ir ļoti maz pazīstama un neviens nezina, kādas komplikācijas tā var radīt turpmāk. Piemēram, jau šobrīd zināms, ka bērniem pēc izslimošanas mēdz saglabāties nogurums un grūtības koncentrēties, muskuļu sāpes, kā arī izmainīta garša un oža. Esmu lasījusi, ka vissmagāk mēdz slimot bērni līdz gada vecumam, tāpēc papildu bažas māc par mūsu jaunāko bērnu, kuram tieši karantīnas laikā palika pieci mēneši. Viņam testu neesam veikuši, negribam radīt papildu stresu, jo zīdainim jau neizskaidrosi, kas ir Covid-19, taču laikam jau naivi cerēt, ka, guļot starp diviem inficētiem cilvēkiem, zīdainis paliks vesels. Mana lielākā cerība, ka, barojot viņu ar savu pienu, iedodu papildu devu arī ar manām antivielām.

Vai citi no mums novēršas?

Tādi briesmu stāsti ir dzirdēti, ka līdzcilvēki pret inficētajiem mēdzot izturēties kā pret spitālīgajiem. Es, protams, nevaru izslēgt – ko tamlīdzīgu varam piedzīvot arī mēs, taču līdz šim esam saņēmuši līdz aizkustinājumam lielu atbalstu un piedāvājumus atvest mums visu, kas nepieciešams. Par laimi, mūsdienās pilnīgi visu var pasūtīt internetveikalā un saņemt pie mājas durvīm. Vienīgā jocīgā reakcija bija no jaunākās bērnudārza māsiņas, kura pēc manas īsziņas audzinātājām, ka uz divām nedēļām dzīvosim karantīnā, jo vecākajai māsai ir pozitīvs Covid-19 tests, zvanīja un cita starpā gribēja noskaidrot šīs māsas vārdu. Kad pavaicāju, kāpēc viņai tas būtu jāzina, izrādījās, viņa vēlas noskaidrot, vai inficētā meita nemācās viņas bērna skolā…

Vainas izjūta

Tas ir interesants fenomens, jo pēc būtības inficētais taču pats ir upuris, taču papildus tam ir arī bažas un vainas izjūta, ja nu esmu inficējis vēl kādu… To esmu saklausījusi gan citu inficēto pieredzes stāstos, gan izjutu arī pati, jo dienu pirms meitas pozitīvajām analīzēm biju vadījusi radošo darbnīcu Dekoratīvās un dizaina mākslas muzejā. Tobrīd jau bija zināms, ka meita ir kontaktpersona, taču viņai vēl nebija paaugstinātas temperatūras, un atbilstoši noteikumiem visi pārējie ģimenes locekļi varēja turpināt savas ierastās un plānotās aktivitātes. Es neko nepārkāpu, taču, uzzinot, ka meitas analīzes ir pozitīvas, radās pamatots satraukums, vai neesmu inficējusies arī pati un attiecīgi neesmu inficējusi citus. Un tas ir vēl viens no lielajiem klupšanas akmeņiem šīs slimības savaldīšanā – ir grūti noteikt, kurā brīdī tu no inficētā kļūsti par inficētāju.

Domāju, ka arī mūsu ģimenē mēs cits citam pa diedziņu nodevām infekciju, vēl pat nezinot, ka esam jau saslimuši.

Vai stress šajā situācijā var palīdzēt?

Mūsu situācija, protams, ir mazliet atšķirīga, jo inficēti ir arī meitu klasesbiedri, un jau ilgi klases vecāku čatiņi nav bijuši tik aktīvi. Apmaināmies gan ar slimības gaitu, gan to, kādos internetveikalos iepērkamies, gan kurā no analīžu nodošanas punktiem mazākas rindas, lai veiktu atkārtoto testu. Lielākajai daļai bērnu, kuriem pirmajā reizē tests bija pozitīvs, atkārtotais tests ir negatīvs, arī ģimenes locekļiem lielākoties atkārtotais tests ir negatīvs. Diemžēl mūsu meitai arī atkārtotais tests bija pozitīvs, tāpat kā mums ar vīru un otrai meitai, tāpēc karantīna tiks pagarināta vēl par divām nedēļām. Bet svarīga lieta, ko esmu noskaidrojusi sarunā ar ģimenes ārsti un SPKC, nav vairs spēkā noteikumi – lai pārtrauktu karantīnu, nepieciešami divi vai trīs negatīvi testi. Pat vēl vairāk, ja nav slimības simptomu – atkārtots tests pēc divu nedēļu karantīnas nav pat jāveic. Cita lieta – no personiskās pieredzes varu teikt, ir vai nav simptomi, tas ir ļoti grūti nosakāms… Arī tāpēc, uzzinot to, ka esi kontaktpersona, ļoti aktīvi sāk darboties iztēle. Līdzīgi kā uzzinot, ka blakussēdētājam ir utis, ir sajūta, ka galvā kaut kas rāpo, visspilgtāk simptomus savā iztēlē var just, kad to iespējams nemaz vēl nav. Slimošanas laikā piefiksēju, ka ikreiz, izlasot, ka, piemēram, kādam Covid-19 laikā sāpējušas plaušas un bijis grūti elpot, arī man sirds rajonā kaut kas sāk durt… Kā klases vecāku čatiņā rakstīja viena no mammām: «Varu sev izdomāt visu, izņemot temperatūru…» Tad svarīgi sev pašam vai, kā mūsu gadījumā, abiem ar vīru vienam otram pateikt – vai stress tev šajā situācijā var palīdzēt mazināt simptomus un pasargāt no smagākas slimības gaitas?  Nevar! Tātad nav, ko tērēt enerģiju, lai uztrauktos!

Horvātijas vietā karantīna

Pērnā gada decembrī mēs ar draugiem šim skolēnu rudens brīvlaikam bijām nopirkuši lidmašīnas biļetes uz Horvātiju. Vēl šā gada martā, kad koronavīrusa trakums bija sasniedzis Latviju, cerējām, ka varbūt tas viss kaut kā beigsies, norims, un rudenī, mierīgi uzelpojot, varēsim iesēsties lidmašīnā un atstāt to visu aiz muguras. Šobrīd ar skaudību skatos uz draugiem, kas šajās skolēnu brīvdienās ar bērniem varēja aizbraukt uz Latgali. Mūs sagaida vēl divas nedēļas karantīnā ar zināmu satraukuma piedevu – kaut nu visiem viss beigtos labi. Tāpēc pats svarīgākais, ko ar visu šo pieredzes stāstu gribēju pateikt, – vīruss nav tikai kaut kur tur, šobrīd tas jau sēž pie viena galda ar jums kafejnīcā, brauc darbavietas liftā un var pat gulēt jūsu gultā kopā ar dzīvesbiedru, kurš to pat vēl nenojauš. Tāpēc neviens no noteikumiem, ko iesaka vai kā obligātu ievieš Veselības ministrija un SPKC, nav lieks vai bezjēdzīgs, un to ievērošana var palīdzēt izvairīties gan no mājas karantīnas, gan satraukuma slimošanas laikā, bet kādam arī no nopietnām veselības problēmām, to ļaunāko nemaz nepieminot.

Sindijas vīra karantīnas dienasgrāmatai vari seko šeit:
 

 

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+