Astro’n’out soliste Māra un mūziķis Goran Gora: Lai viss grūtumus ir uzreiz!

Mans Mazais
Ērika Bērziņa
Ērika Bērziņa
21. janvāris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Lauma Kalniņa
Lai gan brīžiem šķiet, ka nogurums varētu ņemt virsroku, Māra Upmane-Holšteine un Jānis Holšteins-Upmanis, kas tagad ir vecāki jau trim bērniem – Ronjai (5 gadi), Ezram Klāvam (3 gadi) un Hannai (7 mēneši) –, atzīst, ka kopumā jūtas ļoti laimīgi, jo bērni ir viņu prieka un laimes avots. Abi ir piemērs tam, ka ir iespējams apvienot bērnu audzināšanu un mūziķu karjeru.

Nesen esat sākuši dzīvot jaunās mājās. Vai uz šejieni pārcēlāties līdz ar Hannas piedzimšanu?

Jānis: Patiesībā bija tādas kā sacensības: kas būs pirmais – pabeigts remonts jaunajās mājās vai trešais bērns. (Smejas.) Runājāmies ar meistaru par apkuri un prasījām, kad tas viss varētu būt gatavs. Viņš atbildēja, ka īsti nezinot, varbūt pēc nedēļām divām tiksim pie jauna apkures katla. Blakus stāvēja Māra ar savu lielo vēderu un teica: «Re, kur mums vēderā ir deadlines – vajag ātrāk!» Un bija arī reize, kad mūsu meistars smejoties teica: «Tas gandrīz ir arī mans bērns.» (Smejas.) Jo trešā bērna gaidīšanas laiks gāja roku rokā ar mājas remontu – tā mēs visi visus procesus kopā gaidījām. Un beigās remonts ievilkās.

Māra: Es, saprotot, ka nepagūsim pārvākties, protams, apraudājos. Bet dzīve visu salika pa plauktiņiem. Varbūt pat bija labāk, ka sākumā vēl dzīvojām vecajās mājās, kur viss bija pierasts un aiz sienas ir mana vecmamma, kam vienmēr bija silts zupas katls. Uz jaunajām mājām pārvācāmies, kad Hannai bija divi mēneši. Vecmammai bija skumji, ka pārceļamies, un mums pašiem arī, bet mūsu jaunās mājas atrodas tikai 10 minūšu brauciena attālumā no vecajām. Protams, ir jāsaņemas, lai visus trīs bērnus sasēdinātu mašīnā un dotos ciemos, bet mēs saņemamies. (Smejas.

Vai pirms gadiem varējāt iedomāties, ka reiz kļūsiet par daudzbērnu ģimeni. Kā jūtaties šajā jaunajā statusā?

Māra: Smejoties sakām, ka visus esam piemuļķojuši. Viņi domā, ka esam daudzbērnu ģimene, bet mēs vienkārši esam ģimene ar trim bērniem. (Smejas.) Kaut kādā ziņā tas ir patīkami. Man patīk šī apziņa, esmu latviete. Bet, manuprāt, par īstām daudzbērnu ģimenēm var runāt, ja ir pieci, seši bērni. Kā Martai Marijai Sproģei.

Jānis: Vai Aurēlijai Anužītei-Lauciņai. Mums bija arī iedvesmojoši piemēri – Māras brāļa ģimenē ir trīs bērni un manam brālim arī.

Māra: Man ir divi brāļi, un Jānim ir māsa un brālis. Bet jāatzīst, ka, neraugoties uz to visu, mūsu vecāki pat bija pārsteigti, ka mēs saņēmāmies otram bērnam. No māksliniekiem jau to negaidīja. (Smejas.)

Visiem bērniem ir diezgan maza vecumu starpība. Vai īpaši pie tā piedomājāt?

Māra: Jā, visiem bērniem ir divarpus gadu starpība. Jānis teica: «Ja gribi trešo, tad tagad! Lai būtu līdz 35 gadu vecumam.»

Kāpēc tā?

Jānis: Nu, tāpat jau nav viegli, bet…

Māra: Te es gribētu citēt Jāni: «Lai tas murgs vienreiz beigtos!» (Smejas.) Lai laiks, kad bērni ir mazi, paiet un tu vēl esi spēka gados un vari radoši darboties. Un bērni vismaz naktīs guļ. (Smejas.)

Jānis: Lai viss grūtumus ir uzreiz. Man šķiet, ka vēl grūtāk, ja vecākajam bērnam jau ir kādi astoņi gadi un atkal mājās ienāk zīdainis. Tad atkal būtu jāpierod pie jauna režīma.

Māra: Bet tad tu būtu izgulējies.

Jānis: Lai atkal uz vairākiem gadiem nebūtu izgulējies. (Smejas.)

Tad sanāk, ka jūs piecus gadus neesat kārtīgi gulējuši?

Jānis: Jā, gandrīz. Šorīt Ronju un Ezru vedu uz dārziņu un domāju, vai visi vecāki tā jūtas no rītiem. Acis vienkārši līp ciet, un vienīgais, ko gribas, ir gulēt. Kāpēc es to daru? Kam tas ir vajadzīgs? Protams, bērnudārzs ir laba lieta, bet kāpēc visam jāsākas tik agri? Kāpēc nodarbība nevarētu sākties vienpadsmitos? Kas no tā mainītos? Domāju, ka cilvēki būtu daudz laimīgāki, ja darbadiena varētu sākties vēlāk.

Māra: Mums vairāk jāstrādā vakaros. Tāpēc rītos, kad gribas ilgāk pagulēt, ir grūti. Dažreiz man no rītiem salūst sirds, es padodos un atstāju Ronju un Ezru mājās – mēs uztaisām brīvdienu. Bet mēs varam to atļauties, jo mums cits dienas ritms. Un bieži vien, kad citiem vecākiem beidzas darbadiena, mums tā sākas.

Vai jums ir kāds palīgs, kas pieskata bērnus, kamēr esat mēģinājumos, koncertos?

Māra: Mums ir ļoti jauka auklīte, kas trīsreiz nedēļā nāk palīgā. Arī tad, kad nedēļa ir nedaudz brīvāka, izmantoju iespēju, ka pie mums ir auklīte, paņemu datoru un dodos uz kafejnīcu, lai vismaz izlasītu un atbildētu uz e-pastiem. Esot kopā ar bērniem, pastrādāt pie datora ir nereāli. Tāda sajūta, ka bērni uzreiz jūt, ka tu enerģētiski no viņiem atvienojies. Mazgāt traukus viņi ļauj, bet, tiklīdz paņem rokās telefonu vai datoru, sākas kāds kašķis, kādam kaut ko nekavējoties vajag.

Jānis: Nezinu, kāda būtu mūsu dzīve bez kalendāra – mūsu ikdienas dzīves plānotāja, kurā ierakstām, kad, cikos katrs no mums būs aizņemts, kur dosies. Šis kalendārs ceļo no mājas uz māju. Tas ir mūsu Svētais Grāls. (Smejas.) Visu plānojam jau mēnesi uz priekšu. Ja, piemēram, Mārai konkrētā dienā kaut kas ir paredzēts, cenšos tajā dienā neko neieplānot, lai visu laiku kāds būtu ar bērniem.

Māra: Bet reizēm arī nesanāk un vienā dienā  pēkšņi secinām, ka mums abiem kaut kas ir ieplānots. Un tad ir jāatrisina neiespējamā misija – kur lai dienas laikā dabūjam aukli?! Labi, ka ir liela ģimene!

Jānis: Jā, tas nenozīmē, ka mēs esam kaut kādi supercilvēki, kas nolaidušies no kosmosa, žonglē ar trim bērniem un vēl taisa karjeru. Izvēles jāizdara katru mīļu dienu.

Vakarā gribu mierīgi ieiet vannā, bet bērni jau ir bijuši vannā un siltais ūdens beidzies… Un vispār bērni jau ir jāliek gulēt.

Tad es palieku gribošs. (Smejas.) Nu nekas, ieiešu vannā citu vakaru. Mana mīļākā frāze ir – un arī tas pāries. (Smejas.)

Citreiz cilvēki no malas saka, ka nav jau lielas atšķirības, vai ģimenē ir divi vai trīs bērni. Kā jūs to esat izjutuši?

Māra: Man drīzāk grūta bija pāreja no viena bērna uz diviem. Lai gan vislielākais šoks bija, kad piedzima pirmais bērns, jo pēkšņi visa tava dzīve sagriežas par 180 grādiem.

Kas bija grūtākais pēc Ronjas piedzimšanas?

Māra: Ar Ronju bija ļoti smagas dzemdības un ilgs atgūšanās posms mums abām. Meitiņa piedzima mazliet ātrāk, bija vārga un raudulīga. Kad pārkāpu Dzemdību nama slieksni, vienkārši sāku raudāt. Palīdziet man! Vairs nebija, kam paprasīt padomu, nevarēju pasaukt kādu palīgā. Tā bija pilnīgi jauna pasaule un atbildības līmenis. Ronjai bija kādas trīs nedēļas, kad ar viņu izgāju pirmajā pastaigā, apgāju apkārt kvartālam un jutos kā varone.

Vienubrīd šķita, ka nekad nespēšu atgriezties mūzikā. Man bija kaut kāda identitātes krīze. Kas es tagad esmu? Vienīgais, ko spēju, – gulēt gultā un barot bēbīti ar krūti. Labi, ka to es varēju! Tā turējos pie domas, ka esmu laba piena kanna. Man bija milzīga atbildības izjūta, jo mazais cilvēciņš bija tik trausls. Atceros, kā mēs četrrocīgi Ronjai pirmo reizi mazgājām dibenu, un mums ar četrām rokām bija par maz! Vajadzēja piekto, kas varētu to dibenu nomazgāt. (Smejas.)

Jānim sākumā bija daudz darbu. Negribu teikt, ka jutos ļoti vientuļi, lai gan dažkārt jaunās māmiņas tā jūtas. Gāju uz bēbīšu nodarbībām ģimenes psiholoģijas centrā Līna, uzturēju attiecības ar meitenēm, ar kurām kopā gāju uz vingrošanu. Arī manai draudzenei bija piedzimis bēbītis. Tādēļ no sirds varu ieteikt jaunajām mammiņām meklēt citu mammu sabiedrību. Tas ir ļoti palīdzoši.

Arī otrā bērna ienākšana mums bija šoks, jo vienu vēl nebijām iemācījušies kārtīgi nolikt gulēt, kad bija jāliek gulēt uzreiz divus mazus bērnus.

Jānis bija uz lekciju par otrā bērna ienākšanu ģimenē, un atbilde uz jautājumu, kā to izdarīt, bija – tas nav iespējams! (Smejas.)

Vai tagad jums tas izdodas?

Jānis: Vienīgās, kas reizē var nolikt gulēt bērnus, ir mūsu abu mammas. Pusdesmitos Ronja un Ezra ir gultiņās, viņiem palasa grāmatiņu vai padzied dziesmiņu, un mazie guļ.

Māra: Jā, tas ir neticami. Vienmēr uztraucos, kā viņām ies, kad atstāju pieskatīt bērnus. Patiesībā pirmo reizi visi trīs bērni bez vecākiem mājās palika tikai pagājušajā vasarā. Lai gan Ronjai jau ir pieci gadi, viņa nekad nebija palikusi pa nakti bez mums. Tikai tik ilgi, kamēr ar jaunākajiem bērniem bijām Dzemdību namā. Ronju vienmēr un visur ņēmu sev līdzi, pat uz ārzemēm – kopā devāmies uz meistarklasēm Dānijā, jo es nebiju gatava viņu kādam atstāt. Droši vien arī Hannu es gribētu ņemt līdzi, lai gan tagad morāli jūtos jau daudz drošāk.

Jānis: Man jau ir iestrādājies tāds kārtīgs režīms. Piemēram, aizbraucu rakstīt albumu un četras dienas esmu bez bērniem. Domāju, ka tagad gan es kārtīgi izgulēšos. Protams, pie miera sanāk aiziet vien vēlu naktī, bet jau pusdeviņos esmu augšā. Smadzenes saka: «Jānīti, celies augšā!» (Smejas.) Mans iekšējais pulkstenis ir tā nobīdījies, ka vairs nevaru no rītiem pagulēt.

Runājot par otrā bērna ienākšanu, kādu pusotru gadu man bija šoks – ar vienu bērnu esam tikuši galā (no guļoša zīdainīša viņš jau ir kļuvis par staigājošu cilvēciņu) un tad nāk otrs, kas visu dara pilnīgi citādi nekā pirmais. Lai gan var šķist, ka tu jau visu zini. Vai tad abi bērni nenāk no viena konveijera? Kas notiek? (Smejas.) Man bija grūti to saprast. Kā tā? Ronja taču šajā vecumā jau darīja kaut ko pavisam citu!

Māra: Sākumā Ezra bija ļoti mierīgs. Viņš piedzima lielāks un stiprāks nekā māsa. Sākums bija tāds iedrošinošs.

Jānis: Jā, Ezra bija mieramika.

Māra: Atceros, Ezra bija tikko piedzimis un jau skatījās ārā pa logu. Domāju – kas notiek? Bēbītim taču ir jāguļ, jāraud vai jāēd, nevis jāpēta pasaule. (Smejas.) Bet, ja parēķina, Ezra piedzima mēnesi vecāks un lielāks nekā māsa un uzreiz bija daudz drošāks. Arī tagad Ronja ir bailīgāka, lai gan tajā pašā laikā lauvene, kas visu var. To jau var redzēt zīdainīša vecumā. Arī Hanna cīnīsies par savu vietu, tajā pašā laikā ir arī liela mieramika. Hanna mūsu ģimenē ir ienesusi līdzsvaru. Trešais bērns iemāca spēju atslābt un neķert paniku par katru atkāpi no normas.

Jānis: Ar pirmo bērnu, lasot grāmatas un žurnālus, mēģini sagatavoties tam, kas būs, bet realitāte ir atšķirīga un ar katru bērnu pilnīgi individuāla. Protams, atšķiras, arī tas, kādas ir tēva un meitas un tēva un dēla attiecības. Mums ar Ezru jau notiek cīņa par alfa tēviņu ģimenē.

Māra: Es to ļoti jūtu. Sākumā nesapratu, kāpēc Ezram tiek vairāk un biežāk, līdz Jānis man pateica – tāpēc, ka viņš ir čalis!

Jānis: Tas nozīmē, ka mēs ar Ezru biežāk baramies. Jo viņš ļoti uzstājīgi mēģina iekarot savu vietu un parādīt, ka viņš ir ģimenes galvenais vīrietis.

Māra: Ezra stumj Jāni prom un saka, ka tikai viņš gulēs blakus mammai. (Smejas.)

Kā lielie bērni pieņēma ziņu, ka jums būs vēl viens bēbītis?

Jānis: Viņi bija ļoti priecīgi un bēbīti ļoti gaidīja. Ronja pati mums prasīja, kad viņai būs brālītis vai māsiņa.

Māra: Ronja ļoti gribēja māsiņu.

Jānis: Es arī gribēju. (Smejas.)

Māra: Bet nevarējām apsolīt, ka noteikti būs māsiņa. Tad es domāju, ka Ronjai būs liels pārdzīvojums, ja uzzinās, ka tomēr gaidāms brālītis. Tādēļ stāstīju, ka, iespējams, mums būs puisītis, bet tas taču arī ir ļoti forši. Es viņu tik ilgi tam gatavoju, ka tad, kad uzzinājām, ka būs māsiņa (uz sonogrāfiju devāmies visi četri), pat biju šokā, jo tik ļoti visus biju gatavojusi puisītim. (Smejas.) Bija forši, ka uzzinājām, ka gaidām meitu. Čalīši ir forši, bet ar meitiņām tomēr ir kaut kā citādi.

Vai vieglāk?

Jānis: Man ir grūti ar šo mazo vīriešu uzstājīgumu. Es pats neesmu nekāds mačo tips. Tāpēc ir grūti, ka man bāžas virsū ar savu viedokli un cenšas mani koriģēt, kur man ir jāiet, kas man ir jādara.

Māra: Piemēram, Ezra naktī pamostas, un tad viņš ir jānēsā opā. Man nav spēka, es pamodinu Jāni, lai viņš panēsā dēlu. Bet Jānis sāk viņam stāstīt, ka ir jāciena citu miegs.

Jānis: Ko var gribēt piecos no rīta!

Māra: Un Jānis atsakās viņu nēsāt un skaidro, ka Ezra spēlē uz jūtām, ka nevajag to ierādīt, citādi tas atkārtosies atkal un atkal. Taisnība jau vīram ir, bet reizēm mūsu domas šajā ziņā dalās. Agrāk Ezra naktīs cēlās ļoti bieži, tagad jau tas ir beidzies, bet vakar atkal savajadzējās…

Kad Ezra bija mazs, bija vēl grūtāk, jo, kad viņš naktīs kliedza, uzreiz pamodās arī Ronja. Jau deviņos vakarā ar šausmām gaidīju nakti, zinot, ka tā būs briesmīga.

Tagad, kopš dzīvojam jaunajās mājās, lielie bērni veiksmīgi ir sākuši gulēt paši savā istabā, un tagad naktsmiers ir rāmāks. Esmu arī iemācījusies aši nomierināt Hannu, lai viņa nepamodinātu brāli un māsu. Vairs nav tāda kopā mošanās un raudāšana. Viņi mostas pa kārtai. Ezra gan katru nakti atnāk pie mums un jau sāk uzskatīt, ka viņam atkal ir jāguļ mūsu lielajā gultā. Un čaļiem atkal ir, par ko parunāt. (Smejas.)

Foto: Edijs Andersons

Kā bērniem ar greizsirdību?

Jānis: Sākumā Ezru mazā māsiņa absolūti neinteresēja.

Māra: Bet tagad jau arī Ezra grib paturēt māsiņu rokās, mīļo viņu, un es to ļauju. Ar pirmo bērnu ļoti uztraucos par pareizu hendlingu, tagad saprotu, ka nekas traks nenotiks, ja mazo ne tā uz brīdi paturēs rokās. Bet Ezram ir sajūta, ka viņš ir lielais brālis, viņš ir tik lepns. Pirmo bērnu neatļautu turēt rokās trīsgadniekam, bet tagad ir sajūta, ka brāļa un māsas sasvstarpējās attiecības ir svarīgākas par tām pāris pareiza hendlinga minūtēm. Un vispār uz daudzām lietām tagad skatāmies citādi. Saprotam, ka tas mazais bērniņš nav gluži no porcelāna, kā mums likās ar Ronju.

Jānis: Ronja šobrīd apmeklē smilšu terapijas nodarbības, un tur parādās, ka arī viņai ir pārdzīvojumi, lai gan viņa visvairāk mīļo un priecājas par Hannu.

Māra: Ezra var pateikt: «Man nav vietas! Gribu Hannu prom! Tagad es gribu mammai klēpī!» Ezra izrāda savas emocijas un iztrakojas, bet Ronja ir tik apzinīga, viņa ļoti mīl māsu, un viņai emocijas sāk nākt ārā ar citādāk. Bērns netiek galā ar savām emocijām, un mēs arī netiekam, tāpēc nolēmām, ka vajag pamēģināt smilšu terapiju. Ronja līdz ar to ir kļuvusi rāmāka. Tiešām ir tā vērts.

Bet vispār abi bērni man ir lieli palīgi, rūpējas par māsiņu, pieskata viņu un mierina. Un es viņus par to paslavēju. Protams, ka Ezram lielākā greizsirdība ir uz Hannu, tāpēc man pie tā ir ļoti jāpiedomā.

Kas palīdz emocionāli izturēt, kad bijusi negulēta nakts vai bērniem emocijas iet pa gaisu?

Māra: Mēs uz maiņām viens otru izsūtām ārā no istabas.

Jānis: Tas tiešām strādā. Tā ir vislabākā metode – mirklīti iziet ārā un nomierināties. Reizēm atnāku vakarā mājās un dzirdu, ka te viss notiek augstos toņos. Nezinu, par ko viņi strīdas, nezinu, kas noticis, varu bērnus samīļot un nomierināt, un Māra var no tā atiet. Citreiz man vajag iziet izvēdināt galvu. Jūtu, kad bērni testē robežas. Es neesmu bērnu taksometrs. Ja krīt gar zemi, tad jau pirmajā reizē to ignorēju.

Māra: Ja bērni kaut ko histēriski pieprasa, tad gan tas nedarbojas un šī opcija uzreiz tiek noņemta, piemēram, multeņu skatīšanās. Bet dažreiz ir tā, ka man pašai arī ir gribējies paskatīties to multeni kopā ar viņiem. (Smejas.) Kaut kad jau viņi beidz kliegt…

Jānis: Katra situācija atrisinās pa savam, nav vienas formulas. Vēl mums ļoti palīdz darba terapija. Ja bērni sāk kašķēties, dodamies kopā pastrādāt – grābeklītis rokās un uz dārzu. Un viss ir ar kā roku noņemts. Tas, ko esam iemācījušies, – ļoti strauji mainīt plānus un rīkoties spontāni.

Māra: Ja piektdienas vakarā redzu, ka Jānis ir noguris un uzvilcies, ir bijusi grūta nedēļa, tad sestdienas rītā varu spontāni izdomāt aizbraukt pie vecmāmiņas uz pankūku ēšanu.

Salieku bērnus mašīnā un atstāju Jāni mājās, lai viņš atgūst elpu. Tā mēs mēģinām viens otram iedot brīdi sev.

Citreiz vakarā pēc garas dienas Jānis man saka, lai es vienkārši aizbraucu uz veikalu un izvēdinu galvu.

Foto: Paula Kinne

Kāds bija Hannas gaidīšanas laiks?

Jānis: Man šķiet, ka mierīgāks, jo, gaidot Ezru, Māra bija kā vilcene. Ļoti asa un emocionāla.

Māra: Tiešām?

Jānis: Bet ar Hannu tu bija daudz mierīgāka.

Māra: Jā, bet paralēli biju uzņēmusies tādu lielu skrējienu… Man bija panika, ka es katru dienu kaut ko kavēju, jo tūlīt, tūlīt viņa būs klāt. Un atkal jau bija jaunā albuma nodošanas stress. Tāpat kā ar Ezru. (Smejas.) Hannas gaidību laikā gāju uz atbalstošo terapiju, kur varēju pārrunāt visas savas bailes un bažas. Esmu ļoti priecīga par šo pieredzi. Jo kopumā šajā grūtniecībā tiešām biju ļoti mierīga.

Kas tevi pamudināja iet uz šādu terapiju?

Māra: Man iedvesmoja draugi, grupas biedri un Instagram. Pēdējais punkts uz i bija, kad kāda Instagram mamma stāstīja, cik tas ir normāli un kā tas viņai ir palīdzējis.

Un kā juties pirms trešajām dzemdībām? Vai bija sajūta, ka ar šo viss jau ir zināms?

Māra: Es jutos briesmīgi. (Smejas.)

Jānis: Man bija brīva tikai viena nedēļa, un es skaļi pateicu, kad Hannai jāpiedzimst.

Māra: Tev bija brīvas tikai trīs dienas, nevis nedēļa! Un ceturtā diena atbrīvojās. Tad es Jānim teicu, lai viņš sarunā, ka Hanna dzims ceturtdienā. Un viņš sarunāja. (Smejas.) Trešdienas vakarā, kad svinējām kalendārā neierakstīto vārdu dienu abiem lielajiem bērniem un māja bija pilna ar ciemiņiem, man sākās pirmās kontrakcijas. Par laimi, sagaidījām, kad viesi bija aizgājuši, un pat lielos bērnus nolikām gulēt. Pusstundu pat pagulēju pati un tad nesapratu, kas ar mani notiek. Man nogāja ūdeņi. Iepriekšējās dzemdībās šādas pieredzes nebija. Sapratām, ka steidzami jādodas uz Dzemdību namu. Par laimi, mans jaunākais brālis pēc ballītes palika pie mums un varēja pieskatīt bērnus. Viņš teica, ka apbrīno Jāņa mieru. Jānis jau uzvedas kā īsts profesionālis. (Smejas.) Brālis bija pats pirmais, kam nakts vidū sūtīju ziņu, ka Hanna ir piedzimusi.

Starp citu, jaunajām māmiņām no sirds iesaku – pat tad, kad ir sākušās kontrakcijas, ir jāiet pagulēt un jācenšas atpūsties. Pat ja šķiet, ka ar šo visu nevar pagulēt. Ir ļoti svarīgi taupīt spēkus, jo katra minūte miega, ko tu būsi vinnējusi, pēc tam palīdzēs dzemdībās.

Vai jūsu satikšanās ar Hannu bija ātrs notikums?

Māra: Jā, ļoti ātrs. Palātā pavadījām kādas 40 minūtes. Jānis gribēja iet pēc kafijas, bet saprata, ka ir jādodas uz citu stāvu, un labi, ka nekur neaizgāja. (Smejas.) Jānis ir bijis klāt visās trijās dzemdībās. Jāni, tu mani palabo, ja mana dzemdētājas atmiņa te visu pārpušķo, bet…

Jānis: Es esmu tas, kas ir pierakstījis mūsu bērnu dzemdību stāstus. Un tad man Māra ir jautājusi – vai tiešām tā bija? Hannas stāstu gan vēl neesmu paspējis pierakstīt, tas būs jāizdara.

Māra: Trešās dzemdības ārkārtīgi atšķīrās no pirmajām. Ar Ronju ļoti gatavojos savām ideālajām dzemdībām. Biju izlasījusi Lindas Rozenbahas grāmatu Gaidības un radības ar prieku un koncentrējos tikai uz to, ka mans bērns dzims dabīgās dzemdībās, taču mums gāja ļoti smagi. Beigās, kad jau biju zaudējusi gandrīz visus spēkus, ārsts uzspieda man uz vēdera un palīdzēja Ronjai piedzimt. Kādā brīdī man bija sajūta, ka tiešām varu nomirt…

Jānis: Mēs nebijām gulējuši 36 stundas.

Māra: Pēc tam dabīgo dzemdību vecmāte apgalvoja, ka tā bija vardarbība pret manu bērnu, vardarbība dzemdībās, bet es atceros šo dakteri kā eņģeli, kurš izglāba manu bērnu. Mums ir vesels bērns, un mēs esam laimīgi satikušies. Tas nekas, ka mazliet pirms laika.

Jā, Ronja piedzima ar nelielu palīdzību, bet es negribu dzirdēt, ka tā bija slikta palīdzība. Tā bija mana palīdzība, tāda, kas tobrīd palīdzēja manam bērnam piedzimt. Es cienu dabisko dzemdību vecmātes, taču nevajag teikt, ka tā bija slikta pieredze. Tā bija mana pieredze.

Varbūt īstās dzemdību skumjas man bija tāpēc, ka ar Ronju zaudēju savas ideālās dzemdības, uz kurām tik ilgi gāju, gatavojos, rakstīju dzemdību plānu, trenējos elpot, lai gan patiesībā mana dziedātājas elpa mani ļoti pievīla.

Kādā ziņā pievīla?

Māra: Domāju, ka es nu gan mācēšu labi izelpot dzemdību sāpes. Bet elpoju tieši pretēji – nevis atslābu, bet vēl vairāk sasprindzinājos. Ar Ronju nespēju pārslēgt savu elpu, un rezultātā mana ideāli trenētā dziedātājas elpa dzemdībās kļuva par manu lielāko ienaidnieku. Tās ir lietas, par kurām tu nevari pat iedomāties pirms dzemdībām. Tikai ar otro bērnu vispār sapratu, ko nozīmē izelpot sāpes. Otrās dzemdības sadziedēju manu pirmo dzemdību pieredzi. Un trešās dzemdības… Būtu skaļi teikts, ka es tās izbaudīju, bet varu teikt, ka uz šīm dzemdībām skatos ar lepnumu.

Par ko tu jūties lepna?

Māra: Daudzām jaunajām un topošajām māmiņām iesaka lasīt iedvesmojošas grāmatas (piemēram, Lindas Rozenbahas Gaidības un radības ar prieku, Vitas Kalniņas Pirmās attiecības cilvēka dzīvē). Tās ir kolosālas grāmatas, taču izlasītā informācija ir jādala ar divi. Jo šajās grāmatās ir aprakstīts ideālais plāns, bet dzīvē nekas nav ideāli, izņemot melno šokolādi ar sāļajām karamelēm. (Smejas.) Grāmatas tiešām ir ļoti iedvesmojošas, tās palīdz saprast, ka tu esi stipra, nevis sāpes ir lielas… Bet nedrīkst lolot tikai šo ideālo plānu, sirdī jābūt gatavai pieņemt, ka bērns var piedzimt arī ar ķeizargriezienu. Var notikt visādi. Ar trešajām dzemdībām šajā ziņā biju ļoti piesardzīga.

Vitas Kalniņas grāmatā biju izlasījusi, ka, dzemdējot četrrāpus, sieviete pati var noķert savu bērniņu. Es gribēju mēģināt to izdarīt. Šo domu paspēju pateikt vecmātei, četrrāpus rāpojot pa palātu.

Ar vecmātes palīdzību man tas izdevās – savu bērniņu pati pacēlu un uzliku sev uz krūtīm. Tā bija fantastiska pieredze. Šī sajūta bija tik piepildoša un pašpietiekami stipra. Protams, apzinos, ka vecmāte man palīdzēja, ievirzīja, lai es varētu to izdarīt, bet man tas izdevās! Esmu ļoti pateicīga mūsu vecmātei, ka viņa mani sadzirdēja. Esmu laimīga, ka šo domu izlasīju Vitas grāmatā, tas mani iedrošināja. Bet būtu bēdīgi, ja būtu uz to ieciklējusies, bet man neizdotos. Apzinos, ka ar to man ir ļoti jāuzmanās, jo man ļoti patīk uzbūvēt vīzijas un, ja tās nepiepildās, es pieviļos. Tas notiek arī mūzikā – iztēlojos ideālo koncertu un, ja tas nav tik ideāls, ļoti pārdzīvoju.

Starp citu, gribu teikt paldies žurnālam MANS MAZAIS, kurā izlasīju rakstu sēriju ar Vitu Kalniņu par bērnu emocionālo audzināšanu. Biju sakrājusi visus numurus. Pateicoties tam, iepazinos ar Vitu un centru Līna. Vita Kalniņa dara apbrīnojamu darbu, izglītojot tik daudzus vecākus un padarot par normālu vajadzību meklēt sev emocionālo atbalstu.

Jānis: Protams, bija jābūt divām dzemdībām pirms tam, lai ko tādu piedzīvotu, lai Māra būtu tik droša un pārliecināta par savām izvēlēm. Domāju, ka tas padara daudzbērnu ģimenes īpašas un tāpēc viņām dod to goda karti. (Smejas.) Laikam jau ar trešo bērniņu nāk pavisam cita izpratne par to, kas ir vecāki. Tu skaties uz ģimenēm ar vienu bērnu, un šķiet, ka viņi jau neko nezina, tas ir tik vienkārši.

Māra: Jānis pārspīlē, mums arī nebija superviegli ar vienu bērnu…

Bet ar Hannu man viss izdevās. Ar viņu es jūtos daudz mierīgāka, viņa man vairāk uzticas, un es vairāk uzticos viņai. Jā, kaut kas maģisks ir šajā skaistajā sākumā.

Kāda tev, Jāni, bija trešo dzemdību pieredze?

Māra: Atceries, kā es ierāpoju palātā un rūcu: «Kā es uz šo visu atkal parakstījos!» (Smejas.)

Jānis: Visas dzemdības ir smagas, un tur nav jautājums par stundām. Tu ieraugi to milzīgo spēka patēriņu, sāpju slieksni un nevari saprast, kāpēc bērni fizioloģiski dzimst tieši tā. Kāpēc viņi nevar dzimt mazāki, lai sievietei būtu vieglāk?

Ja esi piedzīvojis dzemdības, pēc tam ļoti stipri mainās attieksme pret sievietēm, kuras ir kļuvušas par mātēm.

Tu saproti, ka tas tiešām ir pārcilvēcīgs spēks, kas dzemdībās rodas dziļi iekšā sievietē. Tu sāc ticēt, ka kaut kādās ļoti ekstrēmās situācijās cilvēkiem tiešām rodas superspējas, parādās kaut kāds dzīvniecisks spēks.

Mana atklāsme ir, ka mūsu darbs ir bērnus radīt, bet viņi piedzimst jau pieauguši. Zīdainis jau visu saprot un zina, viņš tikai ir piedzimis tādā nevarīgā ķermenī.

Māra: Kad sev akceptēju, ka esmu gatava kļūt par mammu (uz to mani pierunāja Jānis!), apsolīju sev, ka turpināšu darīt arī savas lietas, turpināšu būt mūzikā. Tagad man ir cita svara kausu izjūta.

Zinot, ko bērns tev atnes, iedod un iemāca, zinot to visu, varbūt man vairs nebūtu tik bail pazaudēt savu lielāko dzīves kaislību – mūziku.

Bet mēs ar Jāni esam tas piemērs, ka ir iespējams apvienot bērnu audzināšanu un mūziķu karjeru. Protams, tā vienmēr nav saulaina taciņa, kas kaisīta rožlapiņām… Tie ir izaicinājumi, tās ir izvēles – koncerta dienā atstāt savu bērniņu, citreiz arī raudošu. Ne vienmēr šīs izvēles ir vieglas, bet tās ir izvēles, ko mēs paši esam pieņēmuši. Un katru reizi, kad man uznāk grūtums, sev saku – tā ir mana izvēle. Es varēju izvēlēties nespēlēt koncertus, bet vai tad es būtu laimīgāka, tikai esot mājās ar bērniem? Nē, laikam ne! Man patīk šis izaicinājums. Tas ir mans grūtums, ko es gribu nest. Bet no sirds priecājos arī par draudzenes izvēli būt kopā ar savu bērniņu un prom no darbiem. Katrai mammai ir savs ceļš, un katrai pašai tas ir jāsajūt. Un nekad dzīvē neteikšu, ka neesmu kaut ko izdarījusi tāpēc, ka man ir bērni. Tieši otrādi: es varbūt pat izdaru vairāk, mobilāk un ātrāk, tāpēc ka zinu – viņi gaida mani mājās. Man prieks, ka mēs savu genofondu atstājam gan bērnos, gan mūzikā.

Pagājušā gada nogalē Astro’n’out iznāca jauns albums un jums bija turneja pa dažādām Latvijas pilsētām. Kas tad pieskatīja bērnus?

Māra: Ar katru koncertu skatījāmies, kā visu saplānot. Ja bija vēlie koncerti, Hannu ņēmu līdzi un biju priecīga, ka arī Jānis varēja man palīdzēt. Vienmēr izvērtēju grūtumu pret labumu. Jo, protams, bērnam ir satraucoši visu dienu būt burziņā un svešā vietā, čaļi jau neprot ļoti klusi smieties. (Smejas.) Tajā pašā laikā zinu, ka Hannai ir labāk, ja esmu viņai blakus, un arī man tā ir mierīgāk. No vienas puses, ir grūtāk fokusēties uz darbu, no otras puses, man emocionāli ir pilnīgi cits miera stāvoklis. Kad Hannas nav man klāt, esmu daudz jūtīgāka un vieglāk aizskarama. Manī ir kaut kāda nepareizības izjūta.

Vai visus bērnus esi ņēmusi līdzi uz koncertiem?

Māra: Jā.

Jānis: Turklāt vienā vecumā.

Māra: Pēdējais koncerts man bija Cēsīs, un atmiņas par Ronju, kad man vajadzēja kāpt uz skatuves un dziedāt, bet meitiņa raudāja auklītei rokās, mani ļoti uzvilka. Šoreiz biju bez Hannas. Tas bija ļoti emocionāls koncerts. Interesanti, ka tad, kad dzied Jānis, mēs visi varam būt klāt, bērni to pieņem. Bet, ja dziedu es, viņi nesaprot, kāpēc mamma tagad dzied, nevis spēlējas ar viņiem.

Man ir bijusi episka izgāšanās, kad ar grupas biedru Juri piekritām nodziedāt pāris dziesmu jūgendstila muzejā, kur notika mana senča – jūgendstila pamatlicēja – 160 gadu jubileja. Viss beidzās ar to, ka Ezra skaļā balsī kliedza, ka grib opā, kamēr es mēģināju dziedāt. Tad mēģināju nodziedāt otru dziesmu, bet Ezra jau uzreiz bija man klāt un aiz rokas vilka prom. Sapratu, ka dziedāt, esot ar bērniem, nevaru.

Lauma Kalniņa

Vecāki, kam ir vairāk par vienu bērnu, atzīst, ka līdz ar bērnu skaita pieaugumu mazinās laiks, ko var veltīt viens otram. Kā jums ar šo?

Māra: Februārī mums būs randiņš – brauksim ar Jāni uz Muzikālo banku Daugavpilī. (Smejas.) Droši vien tikai ar Hannu. Tas jau ir kā randiņā.

Jānis: Sanāk jau mazāk tā laika. (Smejas.)

Māra: Laika jau nebija arī agrāk, visu laiku skrējām, kā jau radošā profesijā. Bet agrāk visam teicām . Tagad spējam pateikt arī . Jo pretī ir ģimene un bērni, kas gaida tevi.

Jānis: Mūsu gadījums ir īpašs, jo iepazināmies jau pirms 18 gadiem.

Māra: Mums jau sen nav rozā briļļu un randiņu. (Smejas.)

Jānis: Tas nozīmē, ka pazīstam viens otru vairāk nekā pusi mūža. Un tas viss ir viens liels randiņš. (Smejas.)

Māra: Randiņš pusmūža garumā… (Smejas.)

Intervija publicēta MANS MAZAIS 2020. gada janvāra numurā

 

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

 

Privātā Dzīve

Vairāk

Receptes

Vairāk

Veselība

Vairāk

Ieva

Vairāk

Klubs

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Astes

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

Santa+