Rīga +6°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
- Nestrīdēties par uzskatiem un necensties vecākus par kaut ko pārliecināt
Viņu uzskatus veidojuši gadu desmiti. Iespējams, tie ir novecojuši un neatbilst laikmetam, taču mainīt tos spēj tikai viņi paši. Un varbūt šie uzskati ir spieķis, pie kura turoties viņiem ir vieglāk dzīvot. Respektē to. Vecākus nevar un nevajag pāraudzināt. Viņi jāpieņem – protams, neļaujot pārkāpt arī savu robežu sarkanās līnijas.
- Pārņemt situācijas vadību savās rokās
Vecākiem bērni ir bērni arī tad, kad tiem jau sirmojoši deniņi. Un viņi palaikam arī mēdz attiecīgi izturēties, prasot par kaut ko paskaidrojumus, liekot taisnoties… Kur tik ilgi biji? Vai esi ēdis? Kāpēc nemaini šo darbu pret labāku? Kāpēc tavam vīram ir tik dārgs hobijs? Labākais risinājums – šādā situācijā pārņemt vadību savās rokās, nevis taisnojoties vai lavierējot, bet pastāvot uz tiesībām domāt, runāt un rīkoties tā, kā uzskati par pareizu.
- Nedāvināt lietas, dāvināt laiku
Protams, vecāku jaunībā nebija ne tik labu pannu, ne elektrisko tējkannu, bet trauku mazgājamo mašīnu nebija nemaz. Arī tos savu reizi var uzdāvināt, tomēr ne jau pēc labākām mantām viņi ilgojas. Labākais, ko var uzdāvināt sirmojošiem vecākiem, ir kopā pavadīts laiks. Kopīgs ceļojums vai vienkārši atmiņu vakars ar albumu šķirstīšanu un jautriem stāstiem.
- Iedomāties sevi viņu vietā
Dažkārt problēmsituācijas var atrisināt diezgan vienkārši – iedomājoties sevi vecāku vietā. Vai es gribētu, lai pret mani izturas tā? Vai labāk tomēr tā? Vai tas mani iepriecinātu vai sarūgtināt un varbūt pat pazemotu? Empātija noder vienmēr, bet attiecībās ar sirmgalvjiem jo īpaši.
- Nevainot sevi
Neviens nav vainojams pie tā, ka cilvēki noveco, kļūt nevarīgāki, varbūt nīgrāki. Pie tā vainojams tikai laiks. Bet tāda nu ir lietu kārtība.
- Negaidīt no sarunām tikai baudījumu
Sarunas ar vecākiem cilvēkiem mēdz būt brīnišķīgas – ja dzīves pieredze apvienojusies ar veselīgu humoru un pašironiju, tas ir baudījums prātam un dvēselei. Taču ne visas sarunas ir tādas – dažkārt tās ir dzīves rūgtuma, pamācību un žēlošanās pilnas. Taču, ja tuvam cilvēkam tā ir nepieciešama, jāpieņem arī tāda.
- Ne vienmēr patiesība ir svarīgākā
Cilvēku atmiņa ar gadiem mēdz izspēlēt jokus. Ja mamma vai tētis apgalvo, ka ir noticis tieši tā un ne citādi, bet tas noteikti neatbilst patiesībai – vai vienmēr vērts meklēt pierādījumus un strīdēties, lai viņus pārliecinātu par kļūdu? Ja vien, protams, šādām kļūdainām atmiņu epizodēm nav juridisku vai citu tālejošu seku.
- Izrādīt patiesu interesi
Daļa cilvēku ar gadiem sāk justies nevienam nevajadzīgi un neinteresanti. Tādēļ ar patiesu uzmanību un interesi der vecākiem laiku pa laikam atgādināt, ka tā nav taisnība. Ka viņi joprojām ir personības un sarunas ar viņiem nav tikai pieklājības žests.
