Rīga +1°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
ZINAĪDA ADAMOVIČA
- Preiļu pilsētas dārzniece – konsultante. Beigusi Bulduru dārzkopības vidusskolu.
- 25 gadus dzīvojusi Preiļos, bet pārcēlusies atpakaļ uz Dzirnavām – savām dzimtajām mājām Lielajos Anspokos Saunas pagastā, kur iekopusi skaistu dārzu apmēram 2 hektāru platībā.
- Dārza vecums – aptuveni 35 gadi.
- Tajā aug ap 2 tūkstošiem dažādu ziemciešu sugu un šķirņu, te atrodas arī miniatūra stādaudzētava.
«Dārzu sāku stādīt, jo, dzīvojot pilsētā, biju nogurusi no cilvēkiem un man vajadzēja atgūt enerģiju. Zeme dod spēku. Man ir kolekcijas dārzs, tas ir vienkāršs, veidots bez lieliem ieguldījumiem. Audzēju kokus un krūmus no spraudeņiem un sēklām. Vīra Aivara pārziņā ir zāles pļaušana un tehniskie darbi, bet dārza mēbeles gatavojam abi kopā,» stāsta Zinaīda.
Padomju laikos viņas tēvs audzējis ābeles un braucis uz Ļeņingradu tirgot ābolus. Tā kā agrāk ābeles te augušas līdz pat logiem, pagalms bijis ļoti krēslains. Kad saimniecība pārgājusi Zinaīdas pārziņā, viņa devusi priekšroku košumdārzam, taču jaunu ābeļdārzu iestādījusi tālāk no mājas. Palikušas vien dažas vecās ābeles. Vienai – ‘Baltajai Dzidrajai’, ko dēstījuši mājas iepriekšējie saimnieki, – ir jau vairāk nekā simt gadu.
«Vispirms man bija puķes un tikai pēc tam koki un krūmi. Mana lielā mīlestība ir ziemcietes. Varētu pat sacīt, ka esmu ar tām neārstējami slima,» Zinaīda smejas. «Kad sāku ņemties ar puķēm, sapratu, ka vajag dārznieka diplomu. Visvairāk trūka zināšanu par augsni, tāpēc pabeidzu Bulduru dārzkopības vidusskolu, tiesa, neklātienē. Tur mācoties, audzēju visas iespējamās viengadīgās puķes. Tolaik stādaudzētavu bija ļoti maz un Preiļu apkārtnē nebija arī dārza, kur varētu redzēt, kā puķes, kas aug podā, izskatīsies dārzā, tāpēc aicināju braukt pie sevis. Tagad gan izmantoju Bulduros gūtās zināšanas, taču nesekoju vispārpieņemtajiem principiem, pēc kuriem vajadzētu veidot dārzu.
Arī tad, ja kāds man prasa padomu, iesaku darīt, kā pašam patīk, galvenais – lai aug.
Mūsu dārzs atrodas zemā vietā, un augsne ir ļoti mālaina. Lai to ielabotu, puķēm gatavoju kompostu, bet skujeņiem izmantoju Līvānu pakaišu kūdru.»
Plašajā lauku sētā ir daudzi lieli koki, gan Latvijā tradicionālie – ozoli, liepas, kļavas, egles –, gan eksotiskie – korķakoks, zīdkoks, sniegpulksteņu koks, parūkkoks un citi. No saimnieces iestādītajām trim balteglēm pie iebraucamā ceļa gan palikusi tikai viena, jo pārējās nobrauktas. Tā ir blakus esošā ceļa nepatīkamā blakne, tāpat kā putekļu mākoņi.
Dzirnavās ir arī maza bērzu birztaliņa un miniatūra Līgo pļava, kur pavasarī zied Daugavas vizbuļi, bet pēc tam lupīnas dažādās krāsās. Savukārt rudenī aug bērzu bekas. Tepat blakus spoguļojas divi Zinaīdas vecāku izrakti dīķi.
Saimniecei nepatīk noslēgta teritorija. Viņa grib, lai dārzā no malas viss nav redzams, bet nebūtu arī pilnībā noslēpts un par to rastos interese. Tāpēc ap Dzirnavām nav vienlaidu žoga, bet vairāki dzīvžogu fragmenti, piemēram, gar ceļa malu aug sorbāriju rinda. Paralēli teritorijas daļējai ierobežošanai iestādītas dažas egles, bet tālāk ir neliels fizokarpu dzīvžodziņš. Skatu uz kaimiņu ganībām nedaudz aizsedz tūjas ‘Smaragd’. No divām pusēm apkārt ir pamatīgāks lazdu dzīvžogs, no kura pērn ievākti 25 litri riekstu.
Taču, protams, ka pilnībā nenožogotai teritorijai ir arī savi trūkumi. Dārzā ir pamielojušās gan visu triju kaimiņu govis, gan zaķi, stirnas un citi dzīvnieki.
Aizsardzībai pret neaicinātajiem grauzējiem un ragu berzētājiem kociņus rudenī apstrādā ar preparātu Planckid.
«Man savā dārzā viss ir ļoti mīļš, taču īpaši patīk dzeltenas puķes – gribu, lai tādas būtu katrā dobē. Vismīļākie augi man ir sudrabsveces, saulkrēsliņi, ligulārijas, kurpītes, brūnvālītes un saulesactiņas. Ja ieraugu kādu šķirni, kuras man vēl nav, noteikti iegādājos. Nebaida pat attālums un cena,» saka Zinaīda.
