Ziemā nepaliec kails! Kā dārzu padarīt interesantu arī ziemā?

Dārzs ziemā
Gunta Šenberga
Gunta Šenberga
Lauku Māja
31. janvāris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Ieva Andersone
Kā panākt, lai dārzs būtu skaists arī dubļu laikā, salnā, sarmā, zem sniega un agrā pavasarī. Iesaka dārznieks, Labo koku un Annas koku skolas saimnieks EDGARS NEILANDS.

7 iespējas, kas ļauj dārzam ziemā izskatīties dzīvam un skaistam

Skuju koki un krūmi

Šķietami visvienkāršākais dārza atdzīvināšanas paņēmiens, kas ir modē jau gadus trīsdesmit – kopš laika, kad Latvijā radās privātās stādu audzētavas un sāka piedāvāt ko vairāk par tūjām kapiņiem. Skujkoku šķirņu un formu daudzveidība mūsdienās patiesi ir iespaidīga. Tomēr, ja tiek izmantoti par daudz, egles, tūjas, kadiķi un citi skuju kokaugi rada cerētajam pretēju iespaidu un gaisotne sāk kļūt drūma – kā kapsētas mūžīgais dārzs, kas nemainās nekad.

Lai dārzs ziemā izskatītos interesants, mūžzaļajiem augiem tajā vajadzētu būt ne vairāk par 15–20, lielākais 30 procentiem no visiem stādījumiem. Pārējais – lapu koki, krūmi un puķes. Turklāt skujkokiem nevajadzētu atvēlēt vietu priekšplānā. Labāk lai priekšā ir kādi lapu koki vai krūmi, piemēram, hortenzijas, jasmīni, ceriņi un visi pārējie, kas pavasarī skaisti zied un rudenī tikpat skaisti krāso lapas, nesot prieku un gaišumu, un ainavas mainību.

Savukārt, kad tie visi nobiruši, kā brīnums atklājas hemlokegle, kāda tūja vai egle, ko mēs vasarā pat īsti neesam redzējuši, pamanījuši un novērtējuši.

Kāds skujkoks otrajā plānā noderīgs arī tāpēc, ka palīdz piesegt skatu uz attālo lielceļu, transformatora mājiņu vai citām ne tik pievilcīgām vietām, kas citādi, lapām nobirstot, atklātos.

Graudzāles jeb zāļveida ziemcietes

Graudzāļu labās īpašības tā īsti novērtētas un mūsu dārzos un ainavā tās, cerams, uz palikšanu ienākušas tikai pirms dažiem gadiem. Graudzāles ir ārkārtīgi dinamiskas. No maziem asniņiem pavasarī tās vienas sezonas laikā var izaugt līdz milzim pāri cilvēka augumam. Graudzāles skaru vai vārpu nevar salīdzināt ar ziemcietes ziedu tradicionālā izpratnē, taču tās spēj mainīt struktūru, krāsu – no koši zaļas pavasarī uz dzeltenīgu, brūnganu, sārtu rudenī, līdz aukstajos un skarbajos ziemas vējos izdilst līdz bālai vai pelēcīgai.

Graudzāles skaisti apsarmo salnā un sarmā. Tās kustas, klusi čabinās un san vējā, un pat tur, kur tuvumā nav ne upes, ne pat dīķa, rada ūdens klātbūtnes sajūtu. Dārzs ar graudzālēm ziemā iegūst ļoti daudz. Kad lapas nobirst, vasaras puķes saplok, bet lielās graudzāles – molīnijas, miskantes, ciesas jeb dimantzāles – paliek cēli stāvam. Taču, lai to varētu piedzīvot, graudzāles jāatstāj dobē līdz pavasarim un tikai tad jānogriež vai jānopļauj.

Nenogrieztas ziemciešu dobes un hortenziju ziedi

Līdzīgi kā graudzāles, nenogrieztus var atstāt arī hortenziju ziedus – lai tie pamazām maina krāsu, nobrūnē, sačokurojas, kādu varbūt nolauž vējš un aizripina pa zālienu… Un galu galā – līdz pašam pavasarim nenogriež arī visu moderno ziemciešu dobi.

Arī tad, ja dobe nav speciāli stādīta, izvēloties augu sugas un šķirnes, kas pietiekami labi izskatās līdz pat pavasarim, no tās var izgriezt tikai sliktākās vietas, piemēram, saglumējušās hostu lapas. Bet atstāj čīkstenes, krastkaņepes, astilbes un daudzas citas ziemcietes, kuras turas pietiekami stingri, lai gan varbūt ir nobrūnējušas.

Lai puķes dobē labāk pārziemo, uz tām var sabērt arī savāktās lapas un noņemt tās tikai pavasarī reizē ar veco stublāju griešanu.

Tā iespējams pārziemināt arī eksotiskākas graudzāles un puķes. Ispējams, ka šādā puķu dobē pārziemos arī kāds ezītis vai varbūt pat pele, taču tas nav slikti, ja mēģinām dzīvot dabai un sugu daudzveidībai draudzīgā vidē un arī dārzu veidojam saskaņā ar šiem principiem.

Kad nogriezt? Tas jāizdara no marta vidus līdz aprīļa vidum, kad vēl nav izspraukušies jaunie dzinumi, lai reizē ar vecajiem stublājiem nenogrieztu arī tos. Vismaz uz brīdi lai dobes paliek kailas un tukšas un var izbaudīt jauna sākuma mirkli.

Kaut kas krāsains

Ziemā dārzu priecīgāku padarīs lapu koki un krūmi ar krāsainiem dzinumiem. Lauku Mājas iepriekšējā numurā jau stāstījām par grimoņiem, kuru dzinumi ir ļoti košās krāsās, sākot no dzeltenzaļajiem, sārtajiem, sarkanajiem līdz purpurvioletajiem. No liela auguma kokiem ļoti skaisti, dzelteni dzinumi ir nokarenajam zeltzaru vītolam, arī citām vītolu šķirnēm. Nevar aizmirst arī bērzus, liepas u. c.

Savukārt dažām dekoratīvo ābelīšu šķirnēm – Sārdženta un purpura ābelēm zaros līdz pat pavasarim paliek augļi, kas turklāt nenobrūnē un nesapūst. Arī sniegogas un irbenes kādu laiku krāšņos dārzu ar baltām, violetām vai sarkanām odziņām. Kamēr vēl nav izauguši koki un krūmi ar krāsainiem dzinumiem un ogām, noder arī kāds koši nokrāsots sols vai balsts vecajai ābelei vai ozola zaram.

Izrotāta Ziemassvētku egle

Ja dārzā stāda īpašu Ziemassvētku egli, to nevajadzētu likt pašā dārza centrā. Tās laiks ir pāris mēnešu – pēc valsts svētkiem var izkārt lampiņas, bet ap janvāra vidu novākt. Taču nebūtu prātīgi, ja Ziemassvētku egle dominētu arī Lieldienās un Līgo svētkos, Miķeļos un Mārtiņos. Tāpēc tā jāiegroza, ievērojot tos pašus principus kā citiem skujeņiem dārzā, – lai atsedzas, kad nobirušas lapas.

Citi mūžzaļie augi

Ne tikai skujkoki ir mūžzaļi. Ziemā pa īstam ierauga arī tādus lapu krūmus un miniatūros kociņus kā ziemzaļos rododendrus, mahonijas un bukšus, zaļos kāpelētājus efejas un segliņus, ar ko var apadzēt gan kādu mūrīti vai akmeni, gan likt kāpt kokā. Formu veidošanai sevišķi piemēroti ir bukši – gan zemam dzīvžodziņam, gan bumbām.

Lapu koki, kas ilgi nezaudē lapas

Arī ne visi lapu koki lapas nomet uzreiz rudenī. Piemēram, dižskābardis no savējām šķiras tikai pavasarī, kad jau sāk plaukt jaunās. Visu ziemu tas pavada, tērpies skaistos, brūnos toņos. Dižskābaržu dzīvžogs nav mūžam zaļš kā tūja, tas mainās, tomēr dārzu piesedz arī ziemā un dara to gan mums, gan arī putniņiem un visiem citām dzīvām radībām draudzīgāku, mīļāku, siltāku. Arī skābaržiem lapas zaros paliek ilgi, bet dažiem ozoliem – pat līdz pavasarim.

Droši var stādīt ziemā!

Pēc šādiem principiem Edgars un viņa komanda veido arī savu Koku ciema dārzu, kas aplūkojams šajās fotogrāfijās. Turklāt dara to lielākoties ziemā, kad ir mazāk darba citos dārzos. Arī daba visnotaļa atbalsta šādu ziemas stādīšanu, jo pēdējie gadi pie mums ir līdzīgi kā Anglijā vai Dienvidzviedrijā, kur nepazīst ne īstu sniegu, ne salu.

Tā ka droši var aizmirst senlatviešu tradīcijas, kad pēc Mārtiņdienas vairs zemi kustināt nedrīkstēja. Lāpstu rokā un droši uz priekšu – rakt dobes, dalīt, stādīt un pārstādīt graudzāles, citas ziemcietes, lapu kokus un krūmus! Kamēr zeme nav sasalusi, to var darīt. Jo sevišķi šoziem, kad citu izklaižu mazāk.

Skujkokus gan tik vēlu stādīt nevajadzētu. Ja sals uznāk strauji un zeme ātri un dziļi sasalst, tad saknes nav paspējušas ieaugties. Mitrums iztvaiko, jaunu uzņemt nav iespējams, un skujkoki nokalst

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+