• Šobrīd

    weather img

    Rīga +17°C Skaidrs, DA vējš, 1.03 m/s

    IZPROT TAVAS SĀPES

    Zaļā koka māja

    Una Dimitere
    12. janvāris
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Ieva Andersone
    Šomēnes uzsākam ceļojumu, kas ilgs visu nākamo gadu, – brauksim ciemos uz visām Latvijas malām pie jauniem lauku māju saimniekiem, kuri tieši šobrīd iedveš jaunu elpu vecos lauku īpašumos. Skatīsim, kā viņiem klājas un kas jau padarīts! Sākam ar ciemošanos Talsu pusē.

    Mājas dosjē

    • Īpašums Strazdi atrodas Talsu novada Spārē. Koka ēku 1932. gadā savām rokām cēlis tās pirmais īpašnieks.

    • Divstāvu mājā ir 10 istabas, platība – 200 m2.

    • Saimnieki – Kirsānovu ģimene. Jogita – dizainere, maketētāja un radoša persona, Mārtiņš – sportisks, uzņēmīgs cilvēks, un bērni – Alise, Dāvids un pastarītis Toms. Kā arī kaķis.

    • Ģimene saimnieko Zaļajā mājā kopš 2021. gada pavasara.

    • Mājas stāstam var sekot Instagram: @zala_koka_maja

    Pērnā gada sākumā Kirsānovi nu jau pavisam stingri nolēmuši, ka Rīgā pavadāma pēdējā vasara un laiks dzīt saknes laukos vai kādā ciematiņā, kurā visi zina, kur labāko maizi nopirkt. Gribējies, lai bērni aug pie dabas, lai var kopā skaldīt malku, ar basām kājām un netīrām mutēm iepazīt dzīvību apkārt. 

    Pandēmijas laikā cilvēku interese par lauku īpašumiem manāmi pieaugusi, tādēļ atrast savējo nav bijis viegli. Skatītas vairākas mājas Kurzemē – Mārtiņa dzimtajā Aizputē, Liepājā, arī Kuldīgā –, taču iekšējā sajūta nav likusi lemt par labu kādai no šīm vietām. Līdz kādā dienā atcerējušies, ka draugi stāstījuši par vecākiem piederošu māju, kurā neviens nedzīvo. Tā pēc aptuveni triju gadu meklēšanas un divpadsmit Rīgā pavadītiem gadiem ģimene nonāca Kurzemes Spārē – vietā, kura pašiem saistās ar jaukām atmiņām. Te svinēti pēdējie septiņi vasaras saulgrieži, no šīs puses nāk Jogitas dzimta. Arī saimnieks Mārtiņš ir kurzemnieks.

    No plānotās viesistabas sienām noņemtas vismaz četras tapešu kārtas, sienas sagatavotas apdarei, un atjaunotas koka durvis.

    Pirmajā satikšanās reizē māja bijusi piekrauta ar vecām mēbelēm un mantām, sienas nokvēpušas, neviens tajā nav dzīvojis vismaz astoņus gadus, istabas nekurinātas. Skats ne no tiem iepriecinošākajiem, taču lielā, zaļā koka māja uzrunājusi un aicinājusi pie sevis. «Mēs sagaidījām māju, un māja – mūs, un ir sajūta, ka esam īstie cilvēki šai vietai,» saka Mārtiņš. 

    «Pirmo reizi šajā sētā ienācām pavasarī. Kokiem lapu vēl nebija. Pirmā lieta, ko ieraudzījām, – mazais žodziņš, kas atdala pagalmu no ābeļu dārza. Jau redzēju, kā tur rozes un lavandas ziedēs. Dārzā ziedēja vizbulītes, un sētā spoži spīdēja pēcpusdienas saule. Viss šķita tik perfekts! Un tāds tas arī bija un ir vēl joprojām,» tā mājas saimniece raksta Zaļās koka mājas Instagram kontā. 

    Citi lasa

    Gadsimtu senā vērtība

    Dienā, kad ciemojamies pie skaistās Kirsānovu ģimenes, koki ir pavisam kaili pēc pirmā šīs ziemas atkušņa. Bet, ienākot sētā, uzreiz sajūtams, ka šeit saimnieko ar rūpību un pirmreizēju iedvesmu. 
    «Mēs uz šo māju skatāmies kā uz vecu kundzi gados. Un senā dāma nav jāuztaisa par jaunu meiteni – viņai ir jāpaliek kundzei gados visos tās niekos un sīkumos,» saka Kirsānovi.

    Saimes koka galds atceļojis no ģimenes iepriekšējās dzīvesvie tas, pamatīgs, un, kā saka paši saimnieki, pie tā ikdienā esot vēl viena brīva vieta.

    Jaunie saimnieki izvēlējušies iegādāties senu māju, jo viņiem svarīgi arī, lai bērni var dzīvot līdzi atjaunošanas procesam, redzot, kā kaut kas vecs un noskrandis atkal top jauns un skaists. Kā vecas durvis iegūst otru elpu, kad krāsu slāņi lēnām tiek nokasīti. Viņu vārdiem – lai bērni iemācās, ka vērtīgs nav tikai jaunuzceltais, spīdīgais un jaunais.

    «Kad satikām savu Zaļo māju, mums uzreiz bija skaidrs, ka mēģināsim to atjaunot pēc iespējas saudzīgāk, cienot to, tās būvētāju un senumu, ko šī māja izstaro. Šeit nebūs rīģipša, nebūs plastmasas logu un durvju. Saprotam, ka savā atjaunošanas procesā neiesim to ērtāko, ātrāko un lētāko ceļu, bet zinām, ka rezultāts būs tā vērts,» teic Mārtiņš.

    Tāpēc droši var teikt, ka šī stāsta galvenā atslēga ir darīšanā, jo reizēm ir jāseko pārliecībai un jārīkojas. Kā saka saimnieki: «Teicām savu mājai, kuru, tikai loģiski izsverot visus par un pret un izrēķinot finansiālo ieguldījumu, kas nepieciešams atjaunošanai, mēs, iespējams, nemaz neņemtu.»

    Padarītais

    Pirmā vasara Zaļajā mājā pagājusi, gandrīz neizejot no mājas, jo darba bijis ļoti daudz, lielākoties strādājuši paši, iesaistot arī bērnus – puikas patstāvīgi nojaukuši pirmajā stāvā esošo plīti. Tomēr veicamais tiek izvērtēts, un saimnieki necenšas iztaisīties par to, kas viņi nav, un pēc vajadzības pieaicina arī meistarus.

    Mājā saglabājušies oriģinālie koka logi, tie bija aizbarikādēti. «Vērām vaļā pa vienam, un bija sajūta, ka māja sāk elpot, beidzot tajā ieplūst gaisma. Vasarā turējām vaļā visus logus, lai māja vēdinās,» stāsta saimnieki. 

    Lai virtuvē ienāktu gaisma, Mārtiņš pāris dienās nojaucis starpsienu, un nu tā savienota ar verandu.

    Pirmajā vasarā māja tika arī pie sava ūdens un kanalizācijas, pirms tam izvedot divus septiņu kubikmetru lielus konteinerus ar atkritumiem un sadzīves kultūrslāni. «Pažobeles bija pilnas, veranda piekrauta līdz griestiem, kārtojot top skaidrs viss par cilvēka dzīvi – ko lasījis, ko vilcis mugurā,» stāsta Jogita.

    Drošībai apdzīvotajās telpās no jauna pārvilkta elektrība. Pašu spēkiem atkarota pushektāru plašā piemājas teritorija, un pamazām notiek restaurācijas darbi, apzinot darāmo, nojaucot nederīgo un atjaunojot to, kas saglabājies. 

    Sākumā domājuši, ka siltajā sezonā – četru mēnešu laikā – pagūs sagatavot māju komfortablai dzīvošanai, taču dzīve un realitāte ieviesusi savas korekcijas. Noskaidrojies, ka no mājā esošajām piecām krāsnīm lietojamas ir tikai divas, atsedzot grīdas, atklājies, ka pirmajā stāvā tās vajadzēs nomainīt, un arī pārējie darbi, veicot tos rūpīgi, prasa vairāk laika un resursu, nekā plānots. «Sākām ar joni, taču, tuvojoties rudenim, sapratām, ka, darot darbus lēnām, ir mazāk iespēju sasteigt un kļūdīties. Ejot laikam, mainās arī domas par telpu pielietojumu, apkures izvēli. Tā kā mājas atjaunošanas process var ilgt gadiem, jāmācās baudīt šo mirkli tagad un jāatceras, ka katram ir savs stāsts,» skaidro ģimene.

    Uzdrīkstēšanās

    Tomēr, neraugoties uz realitātes ieviestajām korekcijām, pagājušā rudens 1. septembra agrā rītā visi pieci sapucējušies un ar ziediem iekāpuši savā auto, lai no Rīgas dotos uz jaunajām mājām. Bērni satika savus jaunos draugus skolās.

    Kā smej Jogita: «No divistabu dzīvokļa Rīgā pārcēlāmies uz māju ar desmit istabām, taču vēl joprojām dzīvojam tikai divās telpās otrajā stāvā, kas pagaidām vienīgās ir apkurināmas. Pagalmā ir ierīkota sirsniņmāja, siltais ūdens un vannasistaba vēl ir procesā, bet neesam nobijušies no šķietamajām neērtībām, jo tās ir pārejošas. Atlikuši sīkumi, līdz kāds pirmo reizi šajā mājā ieies siltā dušā.»

    «Uzsākot darbu pie tik vērienīga projekta, svarīgs ir viss, taču jāspēj noteikt prioritātes, lai neskrietu uz visām pusēm un neizdegtu,» saka Mārtiņš. «Mēs nedodamies atpūsties uz ārzemēm, bet atvaļinājumā braucam krāsot krāsni. Visu laiku sevi ir jātur stīgā, lai ietu uz priekšu, bet jājūt balanss, lai mājas lietas nekļūst par apgrūtinājumu. Šādā brīdī vajag apstāties, paiet malā un turpināt atkal ar prieku. Jogita tādos brīžos aiziet pastaigā uz netālu esošo mežu, es iekurinu ugunskuru un pameditēju pie tā.»

    PALĪDZAM NOSKAIDROT!
    Mājā ir malkas apkure, bet par pamata apkures sistēmu saimnieki gribētu izvēlēties citu. Kādai dot priekšroku?
    KONSULTĒ
    SANDRIS VEMPERS,
    apkures sistēmu speciālists

    Vienīgā komunikācija, kas Zaļajā mājā vēl nav sakārtota, ir apkure. Sākotnēji bijusi ideja katrā telpā ievietot pa elektriskajam radiatoram, taču, saskaroties ar elektrības cenu kāpumu, šī doma atmesta.
    Mārtiņš ir cilvēks, kuram svarīga sajūta, ka laukos pats radi siltumu, saviem spēkiem sagādā malku, tāpēc kā alternatīva centrālajai apkurei tiks atstātas pāris ar malku kurināmas krāsnis. Dzīvojot aktīvu darba un ģimenes dzīvi, doma par iespēju papildināt apkures katlu ar kurināmo ne biežāk kā reizi nedēļā šķiet vispiemērotākā.
    Tā kā ģimene pirms ēkas siltināšanas, fasādes, logu un jumta maiņas vēlas ierīkot apkuri, par vispiemērotāko tiek noteikta centrālā apkure ar granulu katlu. Vērā tiek ņemts tas, ka māja ir no koka, svarīgs ir griestu augstums, pamatu materiāls, tas, vai tiek plānots ēkā dzīvot pastāvīgi. Granulu katls sniedz iespēju ar kopējo apkuri sildīt arī ūdeni, izmantojot boileru, ko sākotnēji var darbināt ar elektrību un vēlāk pieslēgt apkurei. Ir jāizvēlas apkures katls, kas spēj apsildīt divus stāvus 200 m2 platībā.
    Mārtiņš uzsver, ka drošības apsvērumu dēļ nevēlas apkures katlu ierīkot pašā mājā, tādēļ būs jāpielāgo netālu esošais šķūnis – jāuzmūrē skurstenis, jāieliek grīda un telpa jānosiltina. Līdz dzīvojamai mājai 5 m garumā jāierīko izolēta siltuma trase.
    Šīs apkures izvēle paredz iespēju kombinēt siltās grīdas un radiatorus, ierīkojot grīdai un radiatoriem atsevišķus regulatorus, kā arī termostatus. Izvēloties radiatorus, jāņem vērā, cik lielu telpu tie spēs piesildīt. 
    Lai apsildītu šo māju, paredzams, ka gadā būs nepieciešamas aptuveni 5 tonnas granulu. Šī apkure pieprasa ikgadēju skursteņa tīrīšanu, pats apkures katls tīrāms vismaz reizi mēnesī. Izvēloties katlu, svarīgi, lai kompānija nodrošina arī labu servisu un piedāvā profesionāli, kurš vajadzības gadījumā atrisinās radušos problēmu. 
     
    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    Auto

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+