Rīga +7°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Ja vairākas ģimenes regulāri viesojas vienā īpašumā, rodas daudz emocionālas un praktiskas dabas jautājumu. Gan globāli – piemēram, kādi ir galvenie sadzīvošanas principi? Gan gluži sadzīviski – kurš un cik maksās par atkritumu izvešanu un malkas iegādi? Ko drīkst likt ledusskapī? Vai visi ēdīs kopā? Cik ilgi drīkst dušoties?
Gadās, ka šie ikdienišķie jautājumi tiek risināti mazlietiņ par vēlu – kad jau ir radies kaut kas, ko risināt.
Pasaulē ir zināmas dažādas prakses, kā vienu īpašumu lietot vairākiem cilvēkiem. Pasaulē populārais timeshare jeb īpašuma lietošana noteiktā laikā Latvijā oficiāli nav novērots, vismaz saskaņā ar Valsts vienoto datorizēto zemesgrāmatu.
Pie mums viena no populārākajām praksēm ir kopīpašums. Tiem, kuri pieredzējuši padomju laikus, no šī vārda, iespējams, metas neliela zosāda. Izsaimniekošana un nevērīga attieksme pret kopīpašumu bija visai izplatīta, jo pastāvēja uzskats – ja kaut kas pieder visiem, tas nepieder nevienam.
Savā būtībā kopīpašums, ja tas ir nedalāms, tieši to arī nozīmē – īpašuma tiesības cilvēkam ir, bet tiesības rīkoties ar īpašumu ir tik brīvas, cik viegli ir panākt vienošanos ar pārējiem īpašniekiem.
Pasaules tendences liecina, ka arī citviet kopīpašums kļūst arvien populārāks.
Tikai, protams, ne padomju izpratnē, bet pavisam jaunā līmenī – pat pilsētās tiek būvētas mazdzīvokļu un daudzdzīvokļu mājas ar individuālu privāto telpu un koplietošanas telpām atpūtai, kopīgām bibliotēkām un brīvdabas zonu kopējam dārzam. Privātā dobe var būt un var arī nebūt paredzēta, galvenais – parušināties pa melnzemi un gūt iespēju pasēdēt zaļā zālītē pašā pilsētas centrā.
Runā arī, ka dzīvošana kopīpašumā esot draudzīgāka videi, veselīgāka cilvēka psihei, un, galu galā, jebkura kopā būšana – tā ir visīstākā attiecību laboratorija, kurā reizēm top kas labs, bet, savienojot nepareizās vielas, var notikt arī sprādziens.
Visādā ziņā, dzīvojot kopā, mazas lietas un notikumi var ātri atklāt, kas mēs patiesībā esam. Kaut ko tādu daudzmaz veiksmīgi spēj realizēt tikai emocionāli stabilākie cilvēki ar gaišākajiem prātiem.
Vai zināji?
Timeshare ir īpašuma tiesības, saskaņā ar kurām īpašums pieder vairākiem īpašniekiem, bet katram citā laika periodā. Šis laiks tiek saskaņots atsevišķi, slēdzot līgumu.
Parasti tā ir 1/52 daļa no īpašuma (viena nedēļa gadā) vai 1/12 daļa no īpašuma (viens mēnesis gadā).
Līgumā atrunāti noteikumi par īpašuma lietošanas periodu, lietošanas kārtību, atbildību un sekām, kas iestājas, ja noteikumi tiek pārkāpti. Izplatītākais īpašuma veids šādam kopīpašumam ir brīvdienu mājas, kempingi, kopmītnes, arī atpūtas transporta līdzekļi, piemēram, treileri.
Sprādzienbīstams
Par spīti pozitīvajām pieredzēm, kas apskatītas šajā rakstā, kopīpašums mēdz būt arī nopietnu strīdu un domstarpību cēlonis un nereti noved līdz tiesai. Lai no tā izvairītos, saprātīgs risinājums ir noslēgt starp mājas īpašniekiem īpašuma lietošanas līgumu, kurā viss ir skaidri atrunāts. Lai arī tas cilvēkam parastajam galīgi neizklausās pēc vienkārša varianta, dzīve liecina, ka dažreiz tā tomēr ir.
Mūsu valstī arī mutisks līgums ir līgums, tāpēc reizēm vienīgais, kas šķiet nepieciešams, daloties savā lauku mājā ar citu ģimeni, ir atgādināt, lai jūtas kā mājās, bet neaizmirst, ka ir ciemos (nez kādu uzvedību tas pieprasa?). Taču situācijas, protams, ir dažādas.
Diemžēl līguma slēgšana (ārpus uzņēmējdarbības robežām) nereti pie mums tiek uztverta ar aizdomām, kā pierādījums, ka kaut kas nav kārtībā – laulību līgums krāpniekiem, kopīpašuma līgums kašķīgajiem un aizdomīgajiem un tamlīdzīgi. Un, lai arī miera laikos līgums tiešām ir tikai papīrs, krīzes situācijā, tas tomēr var būt neatsverams palīgs.
Lūk, kāda žurnāla lasītāja dalās ar mums savā negatīvajā pieredzē: «Esam liela ģimene un pie dalīšanās esam pieraduši. Tāpēc savas lauku mājas labprāt uzticējām draugiem, mūsu lauku idille viņiem bija stipri pa prātam. Viss bija labi līdz brīdim, kad kādā no reizēm uz viņu automašīnas vēja brāzmas rezultātā uzgāzās koks. Izrādījās, nemaz tik labi draugi mēs vis neesam, un, lai arī vainīgi nejutāmies, tikām iesūdzēti tiesā.»
No šādiem gadījumiem neviens nav pasargāts, un viss, ko var darīt, ir lūgt Dievu, lai dzīve mūs saved kopā tikai ar tādiem cilvēkiem, kuriem piemīt veselais saprāts. Šādās situācijās gan gadās, ka īstas skaidrības nav, kas tas veselais saprāts ir un vai tas vispār eksistē. Pētot informāciju par kopīpašuma lietošanas situācijām Latvijā, var atrast arī tādus piemērus kā ogu krūmu dedzināšana, pagalma uzrakšana, durvju skaldīšana, zaļumu iznīdēšana, fasādes ceturtdaļremonts – tas viss domāto īpašuma tiesību vārdā…
Komentē zvērināts advokāts Roberts Eglītis:
«Lai novērstu iespējamos konfliktus un atvieglotu kopīpašuma lietošanu, būtu ieteicams kopīpašniekiem slēgt kopīpašuma lietošanas kārtības līgumu. Minētie līgumi praksē ir diezgan dažādi, proti, ir līgumi, kurā kopīpašnieki vienojas par pamatlietām, piemēram, kopīpašnieks lieto mājas noteiktu daļu un zemes noteiktu daļu, un tas tiek aprakstīts diezgan vispārīgi.
Bet ir sastopami līgumi, kuros kopīpašnieki ļoti sīki apraksta, kā lietot kopīgā īpašumā esošo nekustamo īpašumu. Tai skaitā jāatceras arī, ka kopīpašumā esošajam nekustamajam īpašumam var būt daļa telpu, kas ir koplietošanas telpas, ko lieto abi īpašnieki kopīgi. Tātad par šīm lietām būtu precīzi jāvienojas.
Pamatprincips visās kopīpašnieku attiecībās ir šāds: vai nu vienojamies un parakstām abpusēju līgumu jeb vienošanos (ja vēlas, to var arī apstiprināt pie notāra), vai arī bez līguma strīdu gadījumā atliek tikai tiesas ceļš.
Tāpat, lai kopīpašuma lietošanas kārtības līgums būtu saistošs, tam jābūt ierakstītam zemesgrāmatā, turklāt cilvēkiem, kas apsver kopīpašuma lietošanas kārtības līguma slēgšanu, ir jāsaprot, ka ir iespējami gadījumi, ka kāda no pusēm līgumu nepilda. Tad strīds būs jārisina tiesā.»
Zvērināta advokāta Roberta Eglīša praksē biežākās tēmas strīdos par kopīpašumiem ir:
- saistībā ar kopīpašuma koplietošanas telpām, piemēram, kopīgu kāpņu telpu, ko lieto visi kopīpašnieki;
- saistībā ar neskaidru īpašuma dalījumu – ne vienmēr dabā kopīpašniekam var ierādīt tādu ēkas platību, kas precīzi atbilst viņa domājamās daļas lielumam. Piemēram, katram kopīpašniekam pieder 1/2 domājamās daļa, bet ēkā ir trīs dzīvojamās telpas. Tātad precīzi uz pusi kopīpašuma lietošanu noteikt šajā gadījumā nevar;
- strīdi par nepieciešamajiem ieguldījumiem nekustamajā īpašumā, piemēram, ja mājai jāmaina jumts, viens kopīpašnieks var uzskatīt, ka nomaiņa ir nepieciešama, bet otrs – ka nav nepieciešama.
Pieredzes stāsts Nr. 1
Par savu pieredzi, dzīvojot kopīpašumā, stāsta viena no lauku īpašuma Mazsauši īpašniecēm LĀSE ZĪRUPA. Nekādu īpaši atrunātu noteikumu kopā dzīvošanai šajā kopīpašumā nav. Piemēram, ja kāds atved lietu, kas gan jau laukos noderēs, ārā nemet, bet reizēm ieplāno konteineru, un tad viss tiek sašķirots. Kopumā vērtējot, Lāse atzīst, ka, dzīvojot lielā komūnā, dažreiz ritms ir par ātru un troksnis par lielu, bet palīdzīgas rokas vienmēr noder un būt lielas ģimenes sastāvā – tas ir tā vērts.
Lāse: «Dzīvojam mājā, kurai ir četri kopīpašnieki. Pastāvīgi mājā dzīvo tikai mana ģimene, pārējie viesojas periodiski, bet mājas dzīvē piedalās visi. Mūsu ir daudz (četri īpašnieki ar ģimenēm, no kurām vienā ir četri bērni), tāpēc gluži katram savs privātais stūrītis mājā nav paredzēts, bet koptelpās dalāmies – ir kopīga virtuve, viesistaba, vannasistaba. Protams, notiek arī darbu un maksājumu dalīšana – zemes nodokli maksājam katrs īpašnieks atsevišķi, bet pārējie maksājumi tiek sadalīti.
Ja runājam par darbu dalīšanu, tad darba pietiek visiem, bet katram tiek arī kaut kas savs. Mana atbildība papildus mājas solim, attālinātam darbam un palīdzībai bērnam skolā un mūzikas skolā ir mājai piegulošās teritorijas pļaušana. Protams, saimniekojot tādā ģimenē, pļaušanu (ar nosacījumu, ka traktoriņš darbojas) vairāk uztveru kā meditāciju, kuras laikā sakārtot domas un atpūsties. Mums ir bioloģiska saimniecība, audzējam un pārstrādājam ābolus, ogas, turam aitas, pīles. Darba ir daudz, bet arī ražas pietiek visiem.»
Pieredzes stāsts Nr. 2
Par kopīpašuma lietošanas pieredzi stāsta ILZE MELLE, kuras ģimenei ir kopīpašums netālu no jūras, kas pieder pieciem īpašniekiem. Vai nu tas, vai kopā būšanas vilkme, bet katrs no kopīpašniekiem savu daļu vēlas paturēt, tā nu sanāk, ka kopā lauku mājai piederīgi ir ap sešdesmit cilvēku! Lai arī īpašuma koplietošanas līguma nav, šajā saimniecībā ir ļoti stingri noteikumi, kā paplašinātā ģimene sadarbojas, lai viss labi funkcionētu, labi izskatītos un labi justos.
Ilze: «Saimniecības vajadzību organizēšana ļoti atgādina vecāku darbu ar bērna klasi skolā: tiek uzturēts kopīgs čats, tiek vākta fonda nauda, steidzamie jautājumi tiek mesti čatā uz balsošanu. Periodiski mainās atbildīgais par kasi, no kuras maksā komunālos maksājumus un citas lietas. Divas reizes gadā īpašnieku pārstāvju tikšanās laikā tiek nolemts par lielajiem darbiem, ja tādi mājai nepieciešami (piemēram, jumta labošana, remonts). Katrai ģimenei ir sava privātā istaba (iegūta izlozes kārtībā), bet koptelpas vienotas – liela kamīnzāle, virtuve, kur katram savs ledusskapis,» stāsta Ilze.
Arī mājas apkārtne tiek izmantota – ierīkotas piknika vietas, soliņi, pusdienu galdi. Ja koptelpām vajag skapīti, tad tiek iegādāti pieci vienādi skapīši – un nekā citādi. Stils un cena, protams, tiek saskaņoti tajā pašā čatā, klusēšana tiek uzskatīta par piekrišanu, visi to respektē. Lauku saimniecība nav veco mantu noliktava, tāpēc tur netiek vests nekas, kas kādreiz var noderēt, bet tikai un vienīgi nepieciešamais.
Es lepojos ar savu ģimeni, jo apzinos, cik grūti lielam cilvēku skaitam sadzīvot vienā saimniecībā. Krīzes situācijas mēs pamanām un atrisinām, pirms tās kļuvušas nopietnas. Tas ir viens no maniem lielajiem dzīves lepnumiem.»
Pieredzes stāsts Nr. 3
Stāsta KRISTĪNE GRAUZIŅA, viena no piecām lauku īpašuma Kalnatroļļi īpašniecēm, kas kopā ar vēl četrām ģimenēm saimnieko Sabilē pie Rinkules. Lai arī koplietošanas līgums tiek plānots un ir procesā, šī komūna pierāda, ka īpašuma dalīšana ir māksla, kurā galvenais motivators ir vēlme pastāvēt kopā, nevis atsevišķi. Kā atzīst Kristīne – jo ilgāk viņa dala mājas ar šiem cilvēkiem, jo vairāk arī bauda kopā būšanu. Un tā noteikti nav sākuma romantika, kad rozā brilles uz acīm, jo šis īpašums tiek dalīts jau vairāk nekā desmit gadu.
«Mēs visi esam draugi, domubiedri. Mums ir līdzīgas vērtības, visi esam eko, visi esam pret pesticīdiem, mums ir līdzīga gaume, līdzīgas vērtības. Mēs gribam šeit kopā pavadīt vecumdienas, un tā uz to arī skatāmies. Mums katram ir nodalīta privātā telpa – katram sava istaba (1 istaba uz ģimeni). Koptelpas – virtuve, dzīvojamā istaba, vannasistaba, pirts un dārzs – tiek aprūpētas kopīgi, un pat pārtiku iegādājam kopīgi. Protams, kad dodos turp, prātā pārlieku, cik cilvēku būsim, bet atsevišķi gatavojam tikai tad, ja kādam ir īpašas prasības, piemēram, nepieciešams veģetārs ēdiens. Ja kaut kas tiek nolikts uz galda – tas ir visiem. Ja kāds vēlas kaut ko sev, drošāk ir pielikt zīmīti.
Lielos lēmumus pieņemam balsojot. Piemēram, kad viens no dalībniekiem vēlējās šajās mājās uzsākt savu laivu biznesu, jautājums tika likts uz balsošanu, komūna lēma – laivu biznesam būt.
Protams, situācijas ir dažādas. Nenoliegšu, ka domstarpības un kašķi ir bijuši. Bet dzīve ir pierādījusi, ka arī šajā gadījumā palīdz tas, ka kopā esam daudz. Mēs ne tikai dalām izdevumus, rēķinus un darbus, bet konflikta situācijā neiesaistītie kļūst par mediatoriem. Notiek sapulce, viss tiek izrunāts līdz pašiem pamatiem. Protams, ka mēs strīdamies, bet mērķis ir problēmu atrisināt. Kāda tad ir alternatīva? Iet prom no Kalnatroļļiem? To neviens no mums nevēlas, tāpēc izlīgums vienmēr tiek panākts.»
