Valsts eksprezidentes Vairas Vīķes-Freibergas četri skaistnātrīšu noslēpumi

Dārzs
Vaira Vīķe-Freiberga
23. janvāris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: No izdevniecības Žurnāls Santa arhīva un privātā arhīva, Vairas Vīķes-Freibergas personīgā arhīva un publicitātes materiāliem
Šos silto zemju stādus biju gadiem ilgi sekmīgi audzējusi kā vasaras puķes Kanādā, bet Latvijā viņas man līdz šim bija dārzā biežāk nīkuļojušas nekā zēlušas.

Arī pavasara tirgos ne vienmēr var stādus atrast un krāsu izvēle ir ļoti ierobežota. Ja mēģina izaudzēt no sēklām, palodzes gaisma nav pietiekama un stādi ļoti izstīdzē un pat iznīkst. Skaistnātre gan skaitās pusēnas puķe, kas necieš karstu sauli, bet – tas attiecas uz tropu un subtropu saules gaismu, ne mūsējo!

Kāds cers līdz vasaras beigām jau neizbēgami būs tā sakuplojis, ka sirds sāp, domājot par gaidāmajām salnām. Diemžēl, lai cik zaļoksni būtu vasaras ceri, ziemu man tie nekad nepārdzīvoja. Toties pagājušo ziemu telpās un šovasar dārzā arī man kolejas bija izcilas.

Kas bija noticis, lai 2020. gadā viss izdotos?

Kolejām (Coleus) jeb skaistnātrēm ir reti dzīvelīgi spraudeņi, kas nedēļas laikā var ūdenī apsakņoties. Zemē pārstādīti, tie aug mežonīgā ātrumā un regulāri ir jāapcērp. Jo vairāk tiem nokniebj galotnes, jo vairāk tie zeļ un kuplo. Ja galotnes neizkniebj, ātri izveidojas gara sīku ziediņu vārpa. Ja kukaiņi ziediņus apputeksnē, ātri attīstās sēklas.

No sēklām nākamajā pavasarī var sagaidīt gan mātes augam līdzīgus, gan atšķirīgu krāsu pēcnācējus.

Tā kā auga lapām ir neskaitāmas krāsu kombinācijas, cita par citu skaistākas, bet ziedi necili, ir svarīgi ziedvārpas izkniebt, lai spēku paturētu skaistajām lapām. Pēc sēklu ienākšanās stāds savu uzdevumu ir padarījis un ātri novīst.

Noslēpumi ir divi. Kolejām nepieciešama gaisma, lai lapas attīstītos visā krāsu košumā un kāti neizstīdzētu, taču arī visa diena karstā saulē var tām nepatikt. Tātad – pareizā pusēna! Ilgstošā sausumā jālaista, kā arī nepieciešama regulāra galotņu izkniebšana.

Rudenī otrs noslēpums ir nemēģināt glābt stādus no dārza, bet gan laikus no tiem ieaudzēt spraudeņus un sākt jau glabāt telpās. Tie visu ziemu ir jātur gaismā, bet, ja izstīdzē, no jauna jāpaņem skaistākie spraudeņi un atkal viss jāsāk no gala. Mans ziemas dārzs saņem rīta sauli, un šķiet, ka tā šiem augiem patika, kaut temperatūra brīžam noslīdēja līdz pat 8 grādiem. Dienvidu logs ziemā arī varētu derēt.

Blakus atkārtotai atjaunināšanai mans trešais noslēpums bija vedeklas tēva dāvinātais slieku komposts (saukts arī par slieku humusu).

To devīgi saliku podiņu dibenā, un man izauga stādi ar gigantiskām lapām un brīnumkupliem ceriem, tādi, kā vēl nekad!

Vēl piezīme: ne visas pasugas vai krāsas ir vienādi dzīvelīgas. Oktobra numurā redzamā rūsas krāsas varietāte ir izcila. Tās māsa – koši sarkana ar zaļu – nīkuļoja un knapi velk dzīvību vienā podiņā. Toties no Zinātņu akadēmijas prezidenta Spārīša kunga un viņa kundzes iegūtais spraudenis pārdzīvoja aizmiršanu maisā. Vienu garu pusnovītušu kātu (pēc lielāko lapu noņemšanas) sadalīju trijos posmos, otram izglābu galotni, iesakņoju ūdenī, un tagad četri posmi man kuplo.

Ar saulainu sveicienu no dārza Kurzemē,

Vaira Vīķe-Freiberga

 

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

 

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+