Vairas Vīķes-Freibergas samta taures uz palodzes – gloksīnijas

Puķes
Vaira Vīķe-Freiberga
2. aprīlis
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock
Gloksīnijas izceļas ar savām lielajām samtainajām lapām, bet galvenokārt ar lieliem, brīnišķīgi samtainiem zvanveida ziediem. Par savām samta taurēm raksta VAIRA VĪĶE-FREIBERGA, kaismīga istabas puķu audzētāja un dārzniece, atvijas eksprezidente.

Samtainās skaistules gloksīnijas (Gloxinia jeb Sinningia speciosa), kuras man ļoti patīk, ir radinieces tik pazīstamajām Āfrikas vijolītēm jeb sanpaulijām, tās abas pieder kuplajai gesnēriju (Gesneriaceae) dzimtai. Tomēr katra nāk no pavisam cita kontinenta. Āfrikas vijolīte, kā zināms, 19. gadsimtā no Uzambāras kalniem Tanzānijā tika atvesta uz slaveno Berlīnes Botānisko dārzu, no kurienes ar laiku nonāca ASV un citur pasaulē. Savukārt gloksīnijas dzimtene ir Dienvidamerikas Andu kalni, daļēji arī Centrālamerika.

Sanpaulija ideālos apstākļos kā telpaugs var ziedēt visa gada garumā, turklāt ir tik viegli pavairojama no lapiņu spraudeņiem, ka tas pa spēkam katram bērnam. Komerciāliem stādaudzētājiem tas rada savstarpēju konkurenci, tādēļ akcents pēdējos gadu desmitos tiek likts uz arvien jaunu, dažādi uzlabotu varietāšu radīšanu, kas varētu iekārdināt jaunus pircējus. No sēklām sanpaulijas audzēt ir ļoti grūti, tādēļ ar to nodarbojas galvenokārt selekcionāri.

Ar gloksīnijām daļēji ir līdzīgi, bet ir arī būtiskas atšķirības. 19. gadsimtā pieradinātas tajā pašā Berlīnes Botāniskajā dārzā, vismaz simt gadu garumā gloksīnijas bija pazīstamas tikai ar kādu pusduci vārdā identificētu variantu un košu, tomēr ierobežotu krāsu skalu. Tad, apmēram 20. gadsimta vidū, selekcionāram Albertam Bjūelam izdevās izveidot jaunas šķirnes, ieskaitot pirmās ar pildītiem ziediem. Pagāja vēl kāds pusgadsimts, un notika jaunu pasugu gluži vai eksplozija – ar šķirnēm, kas attīstītas telpaugu komercijas vajadzībām.

Pavairot nav sarežģīti

Tās krāšņi zied, bet – augstākais, divus mēnešus, pēc tam gloksīniju virszemes daļa atmirst, atstājot zemē apaļam gumam līdzīgu rizomu. Visām sākotnēji pazīstamajām šķirnēm pēc īsākas vai garākas atpūtas šis gums sāk dzīt samtainas lapiņas – mazas kā peļu austiņas, un drīz vien stāds izaug līdz jaunai ziedēšanai. Ja apstākļi to ļauj, tā tas var turpināties gadu no gada, kas, protams, nav ideāli tiem, kuru bizness ir stādu tirgošana.

Gloksīnijas var pavairot arī ar lapu spraudeņiem, turklāt dažādos veidos – vienīgais, kas nepieciešams, ir sterils substrāts un koncentrēts, nemainīgs mitrums, kādu var nodrošināt, arī uztaisot improvizētu siltumnīciņu, ieliekot podiņu ar gloksīniju atkārtoti atveramā un aizveramā polietilēna maisiņā. Šai metodei neērtība tāda, ka spraudeņi ir ļoti jutīgi pret pūšanu, turklāt pirmajā attīstības fāzē stāds drīzāk audzē sev gumiņu, nevis attīsta saknes un ziedus. Tad jāgaida, līdz no sīkā gumiņa izaugusi jau otrā lapu paaudze, pirms beidzot nonākam pie ziedēšanas.

Dienvidamerikā un Centrālamerikā gloksīniju audzētāji iesaka lapu vietā lietot galotņu spraudeņus, kas pavairošanu padarot īpaši vieglu. Savukārt no sēklām, vismaz manā pieredzē, gloksīnijas ir daudz vieglāk izaudzējamas nekā Āfrikas vijolītes.

Mana pieredze ar gloksīnijām

Par īstu veiksmes stāstu to nevaru uzskatīt. Kanādā pasūtīju gumus no slavenas dārzniecības, izaudzēju, taču ziediem ļoti ātri piemetās īpatnēja puve – tieši ziedu zvanam pie kātiņa. Toties Latvijā veikalos ir pieejami jau brīnišķīgi kupli ziedoši stādi, turklāt ar bagātīgu pumpuru klājienu. Nelaime tikai viena – divdesmit gadu garumā neviena no jaunām šķirnēm manās mājās nav noziedējusi bez brūnās ziedu un pumpuru puves, turklāt šie stādi nav atstājuši zemē gumu.

Vairāk nekā pirms desmit gadiem manās rokās nonāca viena no klasiskajām šķirnēm – ‘Kaiser Wilhelm’ (‘Ķeizars Vilhelms’) –, kurai ir tumši violeti ziedi ar baltu maliņu. Kad manīju, ka arī tai piezogas puve, joka pēc vienu ziedu apputeksnēju. Pretēji Āfrikas vijolītēm (ar kurām man tas neveicas), sēklu pogaļa labi nogatavojās, es tās iesēju un ieguvu kādus sešus stādus, kas ziedu krāsas ziņā bija tādi paši kā māte. Kopš tā laika man ik pa laikam nozied kāda no sākotnējā Ķeizara Vilhelma meitām, tad atmirst, bet pēc atpūtas perioda atdzimst no jauna.

Pirms pāris nedēļām redzēju, ka lielākajam no puķu podiem gums sāk atdzīvoties, un nolēmu to pārstādīt. Manis lietotais veikalos pieejamais Āfrikas vijolītēm paredzētais substrāts bija izkaltis cietā kūdras ķieģelī, un man ar lielām pūlēm nācās piestrādāt pie tā nolaušanas. Liels bija mans pārsteigums, atklājot, ka, pašai nezinot, esmu izaudzējusi tik lielu gumu, kādu nekad nekur gloksīnijām nebiju redzējusi: apmēram 11 cm diametrā un kādus 6 cm biezumā.

Būtu ļoti priecīga dzirdēt no telpaugu audzētājiem Latvijā, vai vēl kādam tāds milzis ir izaudzis vai varbūt vēl lielāks vai daudz vecāks, vēl joprojām dzīvs eksemplārs?

Modernās ir viengadīgas

Starplaikā esmu noskaidrojusi faktus par mūsdienīgajām šķirnēm… Tās ir īpaši selekcionētas, lai visus spēkus ieliktu krāšņā ziedu rotā, kas izskatās lieliski un pievilina pircējus. Pēc noziedēšanas stāds gumu neatstāj, jo tam pietrūkst spēka.

Modernā gloksīnija tātad ir pārvērtusies par vienas sezonas puķi, kas katru gadu atkal jāpērk no jauna.

Turklāt stāds ir miglots ar giberelīnu un citiem augu augšanas hormoniem, kas izskaidro, kāpēc tam nav spēka uzziedināt vēl neatvērušos pumpurus mājas apstākļos. Pirktie stādi ir arī ļoti kompakti, un tas savukārt esot īpašu augšanas apturētāju hormonu nopelns. Jāatzīst, ka manis no sēklām izaudzētie stādi mēdz stīdzēt un prasa balstus, taču tie seko vienīgi tam, kas viņiem gēnos.

Gumu var arī sadalīt!

Kad gloksīnijai pēc noziedēšanas atmirst lapas, gumu atstāj tajā pašā augsnē un uzglabā 12–15 grādu temperatūrā. Pavasarī gumam nokrati augsni, attīri un ar asu nazi sadali. Griezumu vietas apber ar kokogles pulveri. Katrai sadalītā guma daļai jābūt vismaz diviem dzinumiem. Tad gumu daļas stādi atsevišķos podiņos. Augsne vajadzīga viegla, ūdens un gaisa caurlaidīga, ar pH 5,8–6,5. Vislabāk izmantot substrātu, kas gatavots no bagātinātas kūdras, labi sadalījušos lapu zemes, satrūdējušas mēslu zemes un rupjas smilts. Vērts pievienot arī nedaudz perlīta vai vermikulīta, kuri gan silda, gan palīdz uzturēt mitrumu. Iestādītos augus novieto gaismā un siltumā, regulāri laisti ar mīkstu istabas temperatūras ūdeni.

Gloksīnijas ir prasīgas pēc barības vielām, bet – ļoti jutīgas pret augstu sāļu koncentrāciju. Tāpēc ik nedēļu laisti ar ļoti vāju barības šķīdumu.

Vēl daži jautājumi

Par brūno ziedu puvi gan nekādu informāciju neesmu varējusi atrast. Vai tas ir neārstējams vīruss kā importētiem tulpju un citu puķu sīpoliem? Vai tomēr kāda bakteriālā puve, kuru kādam laimējies kontrolēt ar kādu no pretlīdzekļiem? Mani ļoti interesētu dzirdēt par pieredzi gloksīniju audzēšanā Latvijā, it īpaši no amatieriem. Internetā YouTube vietnē redzams, ka audzētājiem Dienvidamerikā, Meksikā, gloksīnijas aug lieliski, bet tas varētu būt viņu klimata zonas priekšrocību dēļ.

 

 

 

 

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+